Francija mēģina atgūties pēc satriecošajiem notikumiem pagājušās nedēļas beigās, kas iesākās kā mierīgas demonstrācijas, bet pārauga mežonīgā vardarbībā un postīšanā. “Kā līdz kam tādam varēja nonākt? Vai Francija sabruks?” – šādus jautājumus citiem un sev bieži uzdod pasaules plašsaziņas līdzekļu analītiķi.
Videomateriāli, kas uzņemti sestdien Francijā, ir šokējoši - uz policistiem lido akmeņi, deg automašīnas un ēkas, troksnis, kliedzieni, paukšķi, blīkšķi, asaru gāzes mākoņi, ūdensmetēju strūklas, cīņas starp protestētājiem un policijas vienībām.
Francija šonedēļ mēģina atgūties pēc satriecošajiem pagājušās nedēļas nogales notikumiem, kas iesākās kā mierīgas demonstrācijas, bet pārauga mežonīgā vardarbībā un postīšanā.
Vairāk nekā pusmiljons vai pat 800 000 protestētāju Parīzē, Marseļā un citās Francijas pilsētās, vismaz divi bojāgājušie, vairāki simti ievainoto (no tiem 150 policisti), nodedzināts 143 gadus vecs rātsnams Limožā, izdemolētas valsts iestādes, izlaupīti veikali, vairāk nekā 2000 aizturēto protestētāju - tāda ir sestdienas dumpja bilance.
Galvenie aizsācēji ir vidusskolēni un universitāšu studenti no Parīzes strādnieku šķiras ziemeļu priekšpilsētām. Viņi protestē pret skolotāju trūkumu, nolaistām skolu telpām un plānoto augstākās izglītības maksas palielināšanu. Piedalās arī skolotāji un valsts dienesta darbinieki. Pedagogi lielā skaitā apvienojās, lai pretotos budžeta samazinājumiem un resursu trūkumam klasēs. Piedalās arī lielākās arodbiedrības, kas no savas puses iekļāvās protestos pret valdības taupības politiku, valsts izdevumu samazināšanu un pensiju aizsardzību. “Dzeltenās vestes” (“Gilets Jaunes”): Agrākās 2018.-2019. gada dzelteno vestu kustības veterāni atkal parādījās atstarojošās vestēs, lai protestētu pret pieaugošajām dzīves izmaksām, inflāciju un degvielas cenām.
Bet tas arī vēl nav viss, un, ja būtu tik vien, tad protesti būtu mērenāki. Vēl ir dažādi grupējumi, kuru mērķi un protestu organizācijas taktika atšķiras.
“Sky News” korespondents Toms Češīrs norāda ne tikai uz skolēniem un studentiem, kuri izgāja ielās, turot plakātus ar uzrakstu “1 profesors uz 35 studentiem; 10 policisti uz 1 studentu”. Piedalījušās arī galēji radikālas labējās un kreisās organizācijas, no kurām viena ir pazīstama jau pēc ārējā veidola un izpausmēm - galēji kreisā organizācija “Black bloc” protestos parādās melnās drānās ar kapucēm, lieto slēpošanas maskas, šalles, saulesbrilles un individuālos aizsardzības līdzekļus, tostarp aizsargbrilles, gāzmaskas, motociklu ķiveres ar polsterējumu vai citus seju aizsedzošus līdzekļus. Simboliska atpazīšanas zīme ir arī melni lietussargi. Apģērbs tiek izmantots, lai slēptu valkātāju identitāti. Šī organizācija ir īpaši naska uz vardarbību.
Svētdien, uzrunājot tautu, Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņoja, ka vardarbību "nekas neattaisno". Tas notika dienu pēc tam, kad demonstrācijās, kurās tika protestēts pret dzīves dārdzības pieaugumu un sliktiem apstākļiem skolās, ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku, vēsta televīzijas kanāls “France24”.
Makrons un tāpat citas amatpersonas uzsver, ka tautai ir tiesības protestēt un tā ir demokrātijas sastāvdaļa, taču nav pieļaujama vardarbība un demolēšana, par ko vainīgie tiks sodīti.
“Francija deg! Imigrācija no pilnīgi citas pasaules, cilvēki, kuru sirdīs mājo naids, ir sagrāvusi šo kādreiz diženo valsti,” savā sociālajā tīklā “Truth Social” rakstīja ASV prezidents Donalds Tramps. “Aizveriet robežas un pārņemiet kontroli, kamēr vēl nav par vēlu!”
Arī ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss komentēja situāciju Francijā, apgalvojot, ka nemierus izraisījusi imigrācija.
“Rietumu liberāļi, aizbildinoties ar daudzveidību un līdzjūtību, ir ieveduši trešo pasauli Francijā un citās valstīs. Viņi ignorēja būtiskus jautājumus par integrāciju un dažādu kultūru savietojamību,” sociālajā tīklā “X” rakstīja Venss.
Šķiet, šī ir atkal viena no tēmām, kurās Tramps ne visai labi orientējas. Sestdienas protestus nevar norakstīt tikai uz migrāciju vien. Turklāt Trampam diezin vai jāmāca frančiem dzīvot tajā laikā, kad arī ASV ielās izgāja simti tūkstošu cilvēku, lai protestētu pret Trampu.
Spriežot pēc videoierakstiem, pirmajā un miermīlīgajā protestu vilnī Parīzes ielās piedalījās “daudzu tautību bērni” - balti, dzelteni, brūni un melni. Francijā cilvēki iet ielās un ceļ barikādes jau kopš 16. gadsimta. Franči protestēja Lielās franču revolūcijas laikā 1789. gadā un 1968. gada Studentu maijā, un vēl neskaitāmos dumpjos agrākos un vēlākos laikos, kad milzīgo imigrantu masu valstī vēl nebija. Aizvadītās sestdienas protesti bija tāda kā franču sīpolu zupa, kurai klāt piešauta asās arābu harisas šķipsna. Protams, protestos piedalījās arī imigrantu atvases - vai nu bez tiem.
Edinburgas universitātes profesors Emīls Šabāls Katarā bāzētajam medijam “Al Jazeera” sacīja, ka demonstrācijas bija “loģisks virknes protestu rezultāts”, kas aizsākās ar “dzelteno vestu” kustību. “Šo kustību izraisīja finansiāls spiediens un aizvainojums par “Francijas prezidentālo sistēmu”,” viņš pastāstīja, atsaucoties uz sistēmu, kas bieži noved pie centriska kandidāta, piemēram, prezidenta Emanuela Makrona, ievēlēšanas. Sestdien šīs ilgstošās sūdzības tika apvienotas ar skolēnu dusmām par sliktajām valsts skolām. “Dzeltenās vestes” bija pieprasījušas labākus sabiedriskos pakalpojumus. Tāpēc skolēnu sūdzību apvienošana ar plašākām sociālām prasībām bija “sliktākais iespējamais rezultāts Francijas valdībai”, sacīja Šabāls.
Socioloģe un politoloģe Donatella della Porta sacīja, ka studentus satrauc nevienlīdzības, publisko investīciju trūkuma un demokrātisko tiesību apspiešanas jautājumi, un viņi pieprasa sociālās labklājības izdevumus, nevis militarizāciju. "Viņi nevēlas karot; viņi vēlas citādu nākotni," viņa pauda “Al Jazeera” televīzijā. Viņa arī saistīja kustību ar jauniešu uzskatu mobilizāciju Gazas jautājumā, kad palestīniešu karogi parādījās demonstrācijās vairākās Eiropas valstīs.
BBC vēsta, ka Francijas Vispārējās darba konfederācijas ģenerālsekretāre Sofija Bine apsūdzēja Makronu par to, ka viņš nav risinājis studentu problēmas, dzīves dārdzības krīzi vai sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes kritumu Francijā. “Acīmredzot prezidents ir nodevis šo stafeti premjerministram Sebastjēnam Lekornū. Makrons Francijā tiek plaši uzskatīts par “klibo pīli” - neveiksmīgu prezidentu. Viņš ir ceļā uz aiziešanu no amata. Par viņa pēcteča amata kandidātu notiek sīva cīņa, un balsojums ir paredzēts pēc sešiem mēnešiem. Prezidenta amata kandidāts no antiimigrācijas nacionālistu labējiem (Marina Lepēna) un arī no antikapitālistiskajiem kreisajiem (Žans Liks Melanšons), kurš cenšas iekļūt ziņu virsrakstos. Tas palielina pašreizējo spriedzi Francijā - gan politikā, gan ielās. Parlaments ir paralizēts, dziļi sadalīts starp trim konkurējošiem politiskajiem blokiem. Un tad vēl ir arī Francijas finansiālās problēmas. Investori stingri spiež uz šo valsti, lai tā kontrolētu tās pieaugošo valsts parādu. Taču Francijas valdība uztraucas par to, ka, ja tā samazinās sabiedriskos pakalpojumus vai sociālo nodrošinājumu, ielās izies vēl vairāk dusmīgu cilvēku,” raksta BBC portāls.
Neba Lepēna vai Melanšons ir inspirējuši protestus, taču šiem personāžiem nokaitēta situācija valstī neapšaubāmi ir izdevīga.
“Sākot ar vidusskolēniem, kuri Parīzes priekšpilsētās aizbarikādē mācību iestādes, un beidzot ar valsts mēroga streikiem, kas paralizē dzelzceļa satiksmi un atstāj ielās tonnām neizvestu atkritumu - šķiet, ka Francija ir iesprostota bezgalīgā plašu sabiedrisko nemieru ciklā,” sižeta ievadā vēsta “YouTube” raidījums "The Blueprint", kurā dziļāk pētīti strukturālie, vēsturiskie un konstitucionālie iemesli, kāpēc Francijas iedzīvotāji izmanto ielu protestus kā galveno politisko ieroci un kāpēc šis sacelšanās cikls nekad īsti nebeidzas. “Tūkstošiem 15-17 gadus vecu jauniešu bloķē vidusskolas un stājas pretī īpašajām policijas vienībām tāpēc, ka skolās ir akūts skolotāju trūkums, zaudētas mācību stundas un novecojusi skolu infrastruktūra,” konstatē raidījums.
Raidījums ieskatās piecos nozīmīgākajos nemieros Francijā pēdējā laikā - sākot no "dzeltenajām vestēm" un 2023. gada protestiem pret pensijas vecuma paaugstināšanu, līdz pat Nahela Merzuka nāves izraisītajiem nemieriem pilsētās un lauksaimnieku rīkotajām traktoru blokādēm visā valstī. Raidījums norāda arī uz Lielās franču revolūcijas mantojums: 1789. gada notikumi un 1968. gada maijs ir veidojuši kultūru, kurā aktīva ielu mobilizācija tiek uzskatīta par pilsonisku pienākumu, nevis par sabiedriskās kārtības graušanu. Tāpat svarīgs faktors ir sociālā līguma krīze - iedzīvotāji, kuri maksā vienus no augstākajiem nodokļiem ES valstīs, asi reaģē uz valsts pakalpojumu samazināšanu un taupības pasākumiem sociālajā jomā. “The Blueprint” norāda arī uz ļoti būtisku protestu pamatcēloni, līdz kuram plašsaziņas līdzekļi reti kad aizdomājas. 1958. gada Piektās republikas konstitūcija ar tās 49.3. pantu ir izveidojusi pārvaldes modeli, kas ļauj valdībai apiet balsošanu parlamentā, tādējādi atstājot iedzīvotājiem tikai vienu vietu, kur paust savu neapmierinātību - ielu.
Aizvadītās nedēļas nogalē arī citviet Eiropā ļaudis “labi pavadīja laiku”. Beļģijā studenti rīkoja demonstrācijas pret izglītības sistēmas stāvokli. Lisabonā Portugālē sestdien desmitiem tūkstošu cilvēku rīkoja gājienu, protestējot pret pieaugošo dzīves dārdzību un valsts mājokļu krīzi. Arī Milānā Itālijā divas naktis pēc kārtas notika nemieri, protestētājiem metot akmeņus un aplaupot lielveikalus, un policija atbildēja ar asaru gāzi un ūdens lielgabaliem. Un tad vēl arī Albānijā studenti jau mēnešiem ilgi iziet ielās, protestējot pret valdības korupciju. Demonstrācijas galvaspilsētā Tirānā šajā nedēļas nogalē kļuva vardarbīgas. Kāds jaunietis tika nofotografēts metam uz policistiem “Molotova kokteili”.
Spānija šosestdien ar ko īpašu neizcēlās, jo tur lieli protesti bija jau iepriekš, tiem ir arī šādi tādi daļēji panākumi, un tagad protesta gars tiek uzturēts organizatoriskos punktos un nometnēs Saules vārtu (“Puerta del Sol”) laukumā Madridē un citās Spānijas pilsētās.
Spānijā protestē pret mājokļu krīzi, augstām īres cenām un cilvēku izlikšanu no mājvietām, kas izvērties par politisko krīzi. Masveida neapmierinātību izraisīja mājokļu dārdzība un gadījums, kad no dzīvokļa Madridē tika izlikta 87 gadus veca pensionāre Marikarmena (kas vēlāk nomira slimnīcā). Protesti notiek ar saukli “Ni una Maricarmen más” ("Vairs nevienas Marikarmenas").
Spānijas parlaments noraidīja valdības likumprojektus īrnieku tiesību aizsardzībai, pēc kā premjerministrs Pedro Sančess izsludināja pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, kas notiks 29. novembrī.
Spānijas un Portugāles jauniešu sajūtas var salīdzināt ar apmēram tādu situāciju, ka cilvēkam jāstrādā par Ludzas algu, bet visapkārt ir liela Jūrmala un Jomas iela ar tās milzīgajām cenām. Vai varbūt ir pat vēl sliktāk - lai īrētu nelielu dzīvokli, nepietiek ar mēneša darba algu. Tas nav patīkami, un tāpēc rodas tieksme protestēt.
Vai Latvijā, kā Francijā Lielā franču revolūcija, ļaužu masās ir dzīvs 1905. gada kvēlais gars?
Protams, ka ir. Samusināt, uzkurināt un izvest ielās iespējams jebkuru tautu. 2007. gadā bija “Lietussargu revolūcija”, un pie Saeimas ēkas 18. oktobrī izcēlās liela kliegšana, pūlis Jēkaba ielā apgāza vienu pašvaldības policijas automašīnu un tika izlaupīts viens stūra veikaliņš. Vienam jaunietim kāda laikabiedra mests akmens izsita aci. Protestu iegansts bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka Alekseja Loskutova atlaišana, ko iniciēja Aigara Kalvīša valdība. Kalvītis vēlāk atkāpās.
Protestu saukļi bija “par tiesisku valsti”, taču laika gaitā valsts nav kļuvusi necik tiesiskāka.
Vēlākos laikos ir šad tad bijuši protesti par dažādām tēmām, taču bez akmeņiem, automašīnu gāšanas un skatlogu dauzīšanas.
Pašlaik Latvijā nav “revolucionārās situācijas”, taču protesti var izcelties uz līdzenas vietas jebkurā laikā arī bez reāla iemesla, ja vien ir kāds, kas tos prasmīgi uzkurina. Protesti ir iespējami, bet labāk, lai to ir mazāk. Un labāk, lai vardarbīgu protestu nav nemaz.
