Parasts plastmasas maisiņš dabā sadaloties aptuveni 400 līdz 1000 gadu laikā. Plastmasa pilnībā nepazūd, bet saules gaismas un ūdens ietekmē sadalās sīkās daļiņās jeb mikroplastmasā, kas turpina piesārņot vidi.
Satiksimies mēs pie Gaujas pēc 1000 gadiem
Dažādi avoti min laiku no 100 līdz pat 1000 gadiem atkarībā no maisiņa biezuma, materiāla un vides apstākļiem (saules gaismas, temperatūras). Neviens gan tik ilgi vēl nav nodzīvojis, lai apskatītos, vai maisiņš beidzot ir sadalījies, taču nav pamata apšaubīt zinātnieku atziņas, ka plastmasa sadalās ļoti ilgā laikā.
Latvijā padomju laikā ļaudis iepirkumiem izmantoja tā saucamās “avosjkas” - daudzkārt lietojamus stipra materiāla tīkliņus, kurus varēja ērti ielikt kabatā un aiznest ar tiem mājās diezgan paprāvu kaudzi iepirkumu. Plastmasas maisiņi sāka parādīties astoņdesmitajos gados, daļa no tiem bija vesta no ārzemēm, un melnajā tirgū tiem bija milzīga vērtība - maisiņš, uz kura bija attēlots firmas džinsos ietērpts dibens, maksāja piecus rubļus. Ļaudis ar tiem lepni defilēja apkārt, un tas skaitījās stilīgi. Tos pat mazgāja, žāvēja un lietoja, kamēr nogāja krāsa. Kāds ārprāts!
Tagad maisiņi un tāpat arī citi vienreizlietojami plastmasas priekšmeti ir milzīga globāla problēma - nav tā īsti kur tos likt. Milzīgi kalni ar plastmasas atkritumiem aug un aug. Sevišķi baigi tas ir valstīs, kurās ir liels iedzīvotāju skaits.
Ir gan izdomāti arī bioloģiski noārdāmie maisiņi, kas sadalās trīs gados, taču tie maksā vairāk un to glabāšanai nepieciešami īpaši apstākļi - kompostēšana.
Biezos aizliedz, plānos atļauj
Latvijā kopš 2025. gada 1. janvāra saskaņā ar Iepakojuma likumu ir spēkā pilnīgs aizliegums tirdzniecības vietās piedāvāt vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus (ar biezumu no 15 līdz 49 mikroniem).
Veikalos pie kasēm vairs nedrīkst tirgot vai izsniegt vidēji plānos plastmasas iepirkumu maisiņus (15-49 mikroni).
Taču izņēmumi (kas joprojām ir pieejami) - ļoti plānie maisiņi (līdz 15 mikroniem), ko izmanto nefasētas pārtikas (dārzeņu, augumu, gaļas) iesaiņošanai, joprojām ir atļauti un bieži vien pieejami bez maksas.
Plānie bezmaksas maisiņi tirdzniecības vietās joprojām ir un nekur nepazudīs. Tirgotāji jau sen ir pielāgojušies tiesību aktu normām, un tāpēc piedāvāto maisiņu biezums nepārsniedz 15 mikronus.
Visvisādi mēģina ierobežot
Vairāk nekā 90 valstis un teritorijas visā pasaulē ir ieviesušas pilnīgus vai daļējus aizliegumus vienreizlietojamiem plastmasas maisiņiem, lai samazinātu vides piesārņojumu. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas apkopotajiem ziņojumiem vairāk nekā 90 valstis īsteno atšķirīgus aizliegumus, savukārt vairāk nekā 120 valstis izmanto kādu valsts regulējumu, nodokļus vai mazumtirdzniecības ierobežojumus. Bangladeša bija pirmā valsts, kas 2002. gadā aizliedza plānos plastmasas maisiņus pēc tam, kad atklāja, ka tie plūdu laikā aizsprosto drenāžas sistēmas. Āfrikas valstis, piemēram, Ruanda (kura aizliedza maisiņus 2008. gadā) un Kenija (2017. gadā), īsteno dažus no stingrākajiem aizliegumiem pasaulē, paredzot lielus naudas sodus vai cietumsodu par aizliegtu maisiņu ražošanu vai izmantošanu. Eiropas Savienība (ES) saskaņā ar savām direktīvām ierobežo daudzus vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus, un atsevišķas valstis, piemēram, Francija un Vācija, pilnībā aizliedz vieglos vai īpaši plānus plastmasas produktu maisiņus. Daudzas citas Eiropas valstis paļaujas uz obligātām patērētāju maksām, lai samazinātu to lietošanu.
Ķīna ieviesa bezmaksas maisiņu aizliegumu lielveikalos un paplašina pakāpenisku aizliegumu, iekļaujot piegādes un mazumtirdzniecības iepakojumu.
Indija 2022. gadā aizliedza plašu vienreizlietojamu plastmasas priekšmetu kategoriju. Lai gan aizliegums ir spēkā tikai četrus gadus, Indijā jau ap gadsimtu miju plastmasas maisiņu tikpat kā vairs nebija apritē, jo valsts piekoptā nodokļu politika to ražošanu un izmantošanu padarīja par nerentablu. Toties tas bija grūdiens drukātās preses plauksmei - Indijā joprojām ir daudz teju vai centimetru biezu laikrakstu, kur pirmajās lappusēs bija ziņas un komentāri, bet pārējās lapas bija reklāma. Atšķirībā no padomju cilvēkiem indieši neizmanto avīzes kā tualetes papīru (tam ir ūdens), taču laikraksti tiek likti lietā kā ietinamais materiāls - tirgotāji dažās sekundēs prot asprātīgi un virtuozi salocīt dažādas turzas, lai pircējs var iegādāto preci aiznest mājās. Indija ir valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē - 1,47 miljardi. Ja varas iestādes neko nebūtu darījušas maisiņu apkarošanai, plastmasas atkritumu kalni jau varbūt varētu konkurēt ar Himalajiem.
Amerikas Savienotajās Valstīs nav federāla aizlieguma attiecībā uz plastmasas maisiņiem, taču daudzas pavalstis un vietējās pašvaldības ir noteikušas savus aizliegumus vai nodevas.
Kanāda ir ieviesusi reģionālus ierobežojumus dažādiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem.
Jaunzēlande 2019. gadā visā valstī aizliedza vienreizlietojamus plastmasas iepirkumu maisiņus. Arī vairākas Austrālijas pavalstis ir ieviesušas neatkarīgus aizliegumus un ierobežojumus.
Bangladeša Begumas Haledas Zijas valdība bija pirmā, kas 2002. gadā noteica pilnīgu aizliegumu vieglajiem plastmasas maisiņiem. Laikā no 2010. līdz 2019. gadam trīskāršojās to valsts politikas nostādņu skaits, kuru mērķis bija pakāpeniski pārtraukt plastmasas maisiņu lietošanu līdzņemšanai.
Līdz 2024. gadam dažādi aizliedzoši vai ierobežojoši noteikumi bija ieviesti 127 valstīs, 27 valstīs ieviešot aizliegumus pārdošanai patērētājiem un 30 valstīs ieviešot maksas par pārdošanu patērētājiem.
Plastmasas maisiņi ir tikai daļa no atkritumu kopuma - vēl taču ir pudeles, modē nākušās vienreizlietojamās e-cigaretes, lērums visādu sadzīves ierīču, mēbeļu, apģērbu, apavu un plēvju.
Jaunas un cerīgas tehnoloģijas
Taču ir arī šādas tādas labās ziņas. Ekonomikas eksperts Toms Kūls izdevumā “oilprice.com” raksta, ka jauns tehnoloģiju sasniegums tiecas atrisināt pasaules plastmasas atkritumu problēmu.
ASV kompānija “McKinsey” līdz 2035. gadam paredz pat 75 miljardu dolāru lielu ekonomisko iespēju tehnoloģijām, kas spēj atgriezt pasaules plastmasas atkritumus darbā.
Uzņēmums “Denovia” nupat ir spēris lielāko soli ceļā uz šī tirgus daļas iegūšanu, parakstot stratēģisku satvaru ar lielu starptautisku poliestera ražotāju, kas turpmāk varētu paplašināt savu tehnoloģiju līdz miljardiem mārciņu lielai gada pārstrādes jaudai. Vienošanās saistīta ar plānotu komerciālu iekārtu, kas katru gadu spēs pārstrādāt desmitiem miljonu mārciņu materiāla. Pēc tehniskās un komerciālās validācijas tā paplašināsies līdz vairākām iekārtām, kas katru gadu apstrādās miljardiem mārciņu atkritumu. “Denovia” apstrādās aptuveni 454 000 tonnu plastmasas, kas būtu pietiekami, lai piepildītu aptuveni 18 000 kravas automašīnu. Novietots vienā līnijā ar buferi pie bufera, šī konvojs stieptos gandrīz 240 jūdzes, gandrīz visā Lielā kanjona garumā, uzskatāmi tēlaini salīdzina Toms Kūls. Tas ir ievērojams lēciens uzņēmumam “Denovia”, kas ir izstrādājis molekulārās pārstrādes tehnoloģiju, kas spēj sadalīt sarežģītus poliestera atkritumus atpakaļ ķīmiskajos elementos, kas nepieciešami jauna materiāla ražošanai.
Īstā balva ir atkritumi, kurus tradicionāli ir grūti apstrādāt. Partnerība ir vērsta uz pēcindustriālo poliesteri, izmesto tekstilizstrādājumu, piesārņotu un jauktu poliestera plūsmu, automobiļu materiāliem un citiem sarežģītiem PET atkritumu veidiem. Šīs problēmas mērogs ir milzīgs. Katru gadu pasaulē tiek saražoti vairāk nekā 400 miljoni tonnu plastmasas, un tikai neliela daļa tiek pārstrādāta izmantojamā materiālā. Pārējās daļas likvidēšana ir saistīta ar milzīgām izmaksām. Tiek prognozēts, ka plastmasas savākšanas un utilizācijas globālās izmaksas līdz 2040. gadam sasniegs 140 miljardus ASV dolāru gadā, savukārt tiek lēsts, ka tikai izmesto tekstilizstrādājumu dēļ ASV poligonu nodevas būs aptuveni 700 miljoni ASV dolāru gadā.
Pasaulē ir pārāk daudz plastmasas un nepietiekami daudz pārstrādātas plastmasas
Pasaule slīkst plastmasas atkritumos, bet ražotāji saskaras ar pretēju problēmu: viņi nevar iegūt pietiekami daudz augstas kvalitātes pārstrādātas plastmasas, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu. Taču plastmasas atkritumu pārpilnība nenozīmē, ka ir izmantojamu pārstrādātu materiālu pārpilnība. Lielāko daļu šo atkritumu nevar vienkārši izmantot ražošanā, jo īpaši, ja tie ir piesārņoti, sajaukti ar citiem materiāliem vai jau ir sabojājušies iepriekšējās pārstrādes rezultātā.
Tas liek ražotājiem meklēt daudz mazāku pārstrādātu materiālu klāstu, kas ir pietiekami tīrs un kvalitatīvs, lai aizstātu neapstrādātas naftas ķīmijas izejvielas. “McKinsey” lēš, ka pieprasījums pēc augstas kvalitātes pārstrādātas plastmasas līdz 2035. gadam varētu pārsniegt piedāvājumu pat par 50% līdz 60%. Tieši šeit “Denovia” tīrības rezultāts līdz pat 99,5% kļūst īpaši svarīgs. Šā uzņēmuma tehnoloģija ir izstrādāta, lai tieši ņemtu sarežģīto materiālu, kas uzkrājas plastmasas ekonomikas vienā galā, un sadalītu to atpakaļ ķīmiskos pamatelementos, kas ir pietiekami tīri, lai atgrieztos ražošanā otrā galā. Jaunais rūpniecības nolīgums dod “Denovia” piekļuvi kaut kam tādam, kā izveidei būtu nepieciešami gadi un milzīgs kapitāls - tā ir liela starptautiska poliestera ražotāja pārstrādes un ražošanas infrastruktūra. Veiksmīga tehniskā un komerciālā validācija pavērtu durvis vēl plašākai ieviešanai. Darījums paredz atkārtojamu komerciālu modeli vairākos objektos ar galīgo gada pārstrādes jaudu, kas mērojama miljardos mārciņu. Tekstilrūpniecība katru gadu izmet aptuveni 120 miljonus tonnu materiāla 150 miljardu USD izejvielu vērtībā. Atgūstot tikai ceturtdaļu no šiem atkritumiem, varētu kompensēt 30 pasaules lielāko modes uzņēmumu kopējos ikgadējos materiālu iepirkumus. “Denovia” plāno ņemt pēcrūpniecisko poliesteri, tekstila atkritumus, piesārņotus materiālus un citas sarežģītas poliestera plūsmas un sadalīt tās atpakaļ ķīmiskajos blokos, kas ražotājiem nepieciešami jaunu materiālu ražošanai. Tā vietā, lai maksātu par šo materiālu iznīcināšanu un pēc tam pirktu jaunas izejvielas, lai tos aizstātu, ražotāji varētu atgūt daļu no šīs vērtības savā ražošanas ķēdē. Uzņēmuma “Denovia” licencēšanas modelis ļauj tam nopelnīt no citu pārvaldītās apstrādes infrastruktūras. “Denovia” 2025. gada janvārī uzstādīja savu PL-1000 iekārtu “Tymac” objektā Vankūveras ostā, lai apstrādātu plastmasas atkritumus, kas izkrauti no jūras kuģiem un citiem piegādes avotiem.
Šajā procesā poliesters tiek sadalīts tā sākotnējos ķīmiskajos elementos, tostarp tereftalskābē, ko pēc tam var attīrīt atkārtotai izmantošanai ražošanā. Pasaules plastmasas problēma ievērojami pasliktinās - katru gadu vidē nonāk 130 miljoni tonnu plastmasas, un bez būtiskas iejaukšanās šis skaitlis līdz 2040. gadam vairāk nekā divkāršosies līdz 280 miljoniem tonnu. Tikai plastmasas ķīmisko vielu ietekme uz veselību pasaulē gadā izmaksā pat 1,5 triljonus ASV dolāru. Lai to atrisinātu, būs nepieciešami milzīgi līdzekļi, taču tikpat liela ir arī komerciāla iespēja uzņēmumiem, kas var šos atkritumus pārvērst par kaut ko tādu, par ko ražotāji būs gatavi maksāt. “McKinsey” jau līdz 2035. gadam saskata 50 līdz 75 miljardu dolāru lielu ekonomisko iespēju plastmasas pārstrādē.
Censoņi ir vairāki
Toma Kūla raksts būtu tikai reklāma vienam uzņēmumam, taču viņš godam ir pastāstījis arī par citiem lieliem projektiem ASV ķīmijas un atkritumu apsaimniekošanas nozarēs. “Eastman Chemical” (NYSE: EMN) ir, iespējams, vistuvākais lielo uzņēmumu salīdzinājums ar “Denovia” molekulārās pārstrādes pieeju. “Eastman” pārvalda komerciāla mēroga metanolīzes iekārtu Kingsportā Tenesī štatā, kas spēj pārstrādāt vairāk nekā 250 miljonus mārciņu plastmasas atkritumu gadā. Šī tehnoloģija sadala sarežģītus poliestera atkritumus līdz to molekulārajiem pamatelementiem, kurus pēc tam var izmantot jaunu materiālu ražošanai ar neapstrādātas kvalitātes veiktspēju. “Eastman” apgalvo, ka ieņēmumi no tās aprites platformas 2026. gada pirmajā pusē dubultojās, turpinot paplašināt uzņēmējdarbību. “Dow” (NYSE: DOW) īsteno plastmasas aprites principus, izmantojot gan mehānisko, gan progresīvo pārstrādi. Ķīmijas gigants ir ieguldījis pārstrādes infrastruktūrā un partnerībās, kas paredzētas, lai sarežģītus plastmasas atkritumus pārveidotu par izejvielām, ko var izmantot jaunu plastmasu ražošanai. Tā progresīvās pārstrādes stratēģija ietver tehnoloģijas, kas sadala plastmasas atkritumus izejvielās, kas piemērotas augstas vērtības lietojumiem, savukārt “Circulus” iekārtas iegāde paplašināja “Dow” klātbūtni pēcpatēriņa pārstrādāto sveķu jomā. “LyondellBasell” (NYSE: LYB) arī lielā mērā balstās uz nākotni, kurā plastmasas atkritumi kļūst par rūpniecisko izejvielu. Uzņēmums izstrādā savu patentēto “MoReTec” progresīvo pārstrādes tehnoloģiju, kas paredzēta, lai jauktus plastmasas atkritumus pārvērstu par izejvielām jauniem polimēriem, kā arī mehāniskās pārstrādes operācijas. LYB ir izvirzījis mērķi līdz 2030. gadam saražot un pārdot vismaz divus miljonus metrisko tonnu pārstrādātu un no atjaunojamiem resursiem iegūtu polimēru gadā.
“Republic Services” (NYSE: RSG) pieiet šai iespējai no vērtību ķēdes otra gala. Viens no lielākajiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem Amerikā, “Republic”, būvē specializētus polimēru centrus, kas šķiro un apstrādā izmestās plastmasas, pirms piegādā pārstrādātus materiālus atpakaļ ražotājiem. Uzņēmums katru gadu pārstrādā aptuveni piecus miljonus tonnu materiāla 74 pārstrādes rūpnīcās, kas ilustrē, cik vērtīga kļūst pati plastmasas izejvielu atgūšanas infrastruktūra. Kopā šie uzņēmumi parāda, ka plastmasas pārstrāde no vides aizsardzības pienākuma attīstās par arvien nozīmīgāku rūpniecības tirgu, raksta ekonomikas eksperts Toms Kūls.
Kas gan var būt labāks par šo?
Atkritumu kalnu pārstrāde par vēlreiz lietojamiem materiāliem ir komplicēta lieta. Arī Latvijā jau kopš pagājušā gadsimta beigām dažādi komersanti un attīstītāji ir nēsājušies apkārt pa pašvaldībām un valsts iestādēm ar projektiem, kā, piemēram, atkritumus pārstrādāt par betonu vai ko tamlīdzīgu. Tehnoloģiski tas ir iespējams, taču atduras pret jautājumu, vai tas ir finansiāli rentabli. Ja tam vajadzīgas subsīdijas un kilograms betona izmaksā kā kilograms kafijas, tad no projekta nekas nevar sanākt. Loģiski, ka pret šādām idejām vienmēr un visur ir bijusi liela skepse.
Taču, ja ASV (Ķīnā, ES) tehnoloģijas jau ir sasniegušas tādu līmeni, ka plastmasas pārstrāde uzņēmumiem var kļūt finansiāli izdevīga bez valstiskām piešpricēm, tad tas ir brīnišķīgi. Kas gan var būt labāk nekā nederīgus atkritumus pārvērst par jauniem, derīgiem izstrādājumiem?
