Trešo valstu cilvēkiem, faktiski ekonomiskajiem migrantiem, mūsu Latvijas darba devējs spiests algā maksāt vairāk nekā mūsu vietējam strādniekam tautietim. Kādēļ tā un vai tas patiesi ir tā?
Pašreizējais regulējums - likumi un Ministru kabineta lēmumi Eiropas ārzemnieku un trešo valstu pilsoņu nodarbinātībai Latvijā - ir cītīgi izstrādāts un droši vien pareizs. Tomēr ar trūkumiem, jo ne vienmēr, saskaroties ar realitāti, tas trāpa mērķī. Dažos veidos tas diskriminē vietējo darbaspēku, arī neveicina augstas klases speciālistu piesaisti, bet ir labvēlīgs trešo valstu melnstrādniekiem.
Lai varētu veiksmīgi konkurēt vietējā un ārvalstu tirgū, darba devēji bieži sastopas ar nepieciešamību pieņemt darbā speciālistus no ārzemēm. Ar Eiropas Savienības (ES) un Eiropas ekonomiskās zonas pilsoņiem nav daudz problēmu, bet tiklīdz ir runa par trešajām valstīm, gan darba devējam, gan ārvalstniekam jāizpilda vairākas laikietilpīgas likumu prasības, pirms ārzemnieks saņems atļauju ieceļot un likumīgi uzsākt darba gaitas Latvijā. No dienas, kad darba devējam rodas vajadzība piesaistīt atbilstošu ārvalsts speciālistu, līdz darbinieka faktiskajai ieceļošanai Latvijā paiet vismaz 2-3 mēneši.
Kam vajag futbolistu, kam atslēdznieku
Uzņēmumu vajadzības pēc citu valstu darbaspēka var būt visdažādākās - vienam vajag piesaistīt speciālistu, kādu viņš Latvijā nevar atrast, citam varbūt vajag laukstrādniekus uz ražas novākšanas laiku, vēl kādai firmai nepieciešami strādnieki jaunbūvē, zivju konservu cehā, strādnieki, kas ātri un veikli prot salikt produkciju paciņās.
Likumi un Ministru kabineta noteikumi visas šīs vajadzības ir salikuši pa plauktiņiem un sašķirojuši pa kategorijām.
Piemēram, ja sporta spēļu komandā nepieciešami leģionāri, kas prot gūt vārtus un iemest grozā, regulējums ļauj ārzemnieka piesaistes procesu uzsākt bez brīvās darba vietas pieteikuma Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA).
Diezin vai būtu mūslaiku garam atbilstoši, ja, piemēram, futbola komandas skauti ir noskatījuši kādu spēlētāju vai treneri, bet NVA liktu vispirms meklēt tādu Latvijā un tikai pēc tam dotu atļauju tādu pieņemt darbā. Šajā kategorijā, kur nav jāiziet procedūras caur NVA, ietilpst arī IT speciālisti ar augstāko izglītību un vadības pieredzi informācijas tehnoloģiju nozarē (vismaz pēdējos trīs gados), pedagogi akreditētās izglītības iestādēs, kultūras un mākslas nozares profesionāļi, tai skaitā radošie darbinieki un koncertu organizētāji, starptautiskie kravu pārvadājumu autovadītāji un civilās aviācijas speciālisti reglamentētajās profesijās, studenti un praktikanti, kas ieradušies mācību praksē, konsultanti un eksperti, kas īsteno starptautiskus līgumus vai projektus valsts vai pašvaldības iestādēs, ārzemnieki, kas veikuši ieguldījumus Latvijas uzņēmumu kapitālā (atbilstoši Imigrācijas likuma 23. panta 1. daļas 28. punktam), vasaras nodarbinātības programmās iesaistīti jaunieši ar latviešu vai lībiešu izcelsmi.
Šīm personām nav nepieciešams NVA atzinums, un PMLP lemj par nodarbinātību, balstoties uz vīzas vai uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu.
Cita lieta ir citas profesijas, un šprotu salicējiem bundžiņās ar rokām vai betona maisītājiem būvēs NVA atļauja ir nepieciešama, un to var saņemt tikai tad, ja tik tiešām uz vakantajām darba vietām nav atbilstoša darbaspēka resursa Latvijā.
Vispirms dod iespēju vietējam darbaspēkam
Valstī reģistrētais bezdarba līmenis pašlaik nav sevišķi augsts - tie ir 5,2%, tomēr tas ir 45 761 cilvēks. Viņi ir darba spējīgi, bet bez darba. Protams, priekšroka jādod savējiem, un darba devējam kopā ar potenciālajiem ārzemju darba ņēmējiem mazliet jāpagaida, lai taptu skaidrs, ka uz izsludinātajām vakancēm strādnieku nebūs.
Darba devējus tas var kaitināt, jo viņi zina, ka trešās valsts pilsoņi visbiežāk ir čakli un produktīvi, viņu rokas kustas ātri, viņi neiet tik bieži pīpēt, kamēr vietējie ar savu it kā pašiem šķietošo balto darba tikumiņu tādus elles darbus negrib īsti darīt. Tā ir bieži vien. Gadās, protams, arī citādi gadījumi ar trešo valstu pilsoņiem - visādi mēdz būt gadījumi.
Gadās, ka Latvijas uzņēmējiem nav, piemēram, prasmīga speciālista, kurš spētu darbināt un remontēt saldēšanas ierīces. Ir vēl varbūt pa kādam Latvijā, kurš padomju laikā mācījies Ļeņingradas augstskolā un to prot, bet tādu nav daudz un viņi jau strādā, saņemot labu atalgojumu vai taisot ienesīgu biznesu paši. Tikmēr šāda profila speciālisti ir kaut kur Indijā vai Libānā, kas būtu gatavi strādāt Latvijā. Tad, lai vajadzīgo speciālistu piesaistītu, nepieciešamas diezgan jau nu skarbas pūles spraukties caur birokrātijas dzirnām. Tomēr tas ir izdarāms - ja speciālists tiešām ir vajadzīgs.
Indiešiem Latvija ir tikai tramplīns
Ir tā sagadījies, ka pēdējos piecos gados Latvijā strādājoša trešās valsts pilsoņa tēls latviešu acīs ir “Bolt” un “Wolt” ēdiena izvadāšanas kurjers, kurš joņo ar elektrodivriteni, kuram ir tumšāka ādas krāsa nekā vietējiem, un dažiem uz galvas ir turbāns. Tā ir galvassega, kas liecina, ka šis Indijas pilsonis ir sikhs (ne musulmanis), viņa uzvārds ir Sings (Lauva). Viņš visticamāk ir students kādā no Latvijas augstskolām.
Lielais vairums Indijas studentu Latvijā ir no Pendžabas štata Ziemeļindijā, bet ir arī no Dienvidindijas. Tās nav tādas Indijas vietas, kur notiktu kādas masu vardarbības jukas vai kas sliktāks nekā tepat Latvijā. Autobraukšanas kultūra Indijā ir diezgan šaušalīga, taču, atrodoties Latvijā, viņi saprot, ka satiksmes noteikumi ir jāievēro, un, ja neskaita dažus ekstrēmus gadījumus, ievēro tos pat godīgāk nekā vietējie.
Protams, var būt gadījumi, ka šis kurjers ir izmests no augstskolas, zaudējis studenta statusu un tad iznāk, ka strādā un uzturas Latvijā nelegāli. Tādi gadījumi gadās, bet ne ļoti daudz pret vairumu. Šie joņojošie kurjeri kairina latvju ļaužu iztēli, cik briesmīgs tas ir apdraudējums! Latvju jaunavas, kad autobusa pieturā stāv kopā ar indiešiem, baidās, vai viņas var justies droši un netiks turpat izvarotas... Lai gan patiesībā indieši drīzāk nāks palīgā, ja būs kāda ķibele, bet vietējie varbūt vienaldzīgi paies garām.
Šie cilvēki no Indijas ir paši nekaitīgākie starp visiem iespējamajiem trešās valsts pilsoņiem, kādi vien ir ieceļojuši un vēl ieceļos Latvijā. Viņiem no Latvijas neko nevajag, mūsu zeme viņiem ir pagaidu pietura - tramplīns, lai dotos tālāk rietumu virzienā vai atgrieztos mājās, kur ar labu izglītību iespējams tikt pie turības. Un šie indieši nav no zemākiem un izmisušiem slāņiem, viņu vecāki ir gana pārtikuši, ja spēj sūtīt atvases mācīties uz ārzemēm. Un, kas simpātiski, lai gan Latvija viņiem ir tikai pagaidu pieturvieta, daudzi ir visnotaļ labi iemācījušies latviski - viņi prot pavaicāt, vai ēdienu vajag asu vai nē, bet dažiem latviešu valoda ir dzidra kā ūdens avotā.
Šie nav tie ļaudis, no kuriem vajadzētu baidīties, lai gan ir pasaulē valstis un ļaužu grupas, kas tik tiešām var sagādāt reālas problēmas. Šo ļaužu pagaidām Latvijā nav. Vismaz ne tik lielā skaitā, lai tā jau būtu problēma.
Lielākās Latvijā esošās trešo valstu kopienas ir no Indijas un Uzbekistānas, kas nav valstis ar augstu terorisma risku vai augstu kriminalitāti. Jāsatrūkstas būs tad, kad lielā vairumā redzēsim Afganistānas, Sīrijas, Āfrikas iebraucējus - cilvēkus no zemēm, kur viņi ir redzējuši vardarbību, varbūt paši tajā piedalījušies.
Nav Latvijā un tik drīz arī nav gaidāmi strādnieki vai nelegālie imigranti no Latīņamerikas vai kādām Filipīnām, kur valsts politika jau kopš diktatora Ferdinanda Marosa laikiem ir veicināt braukšanu strādāt uz ārzemēm un sagaidīt, ka emigranti sūta naudu savām ģimenēm uz mājām un tā stiprina ekonomiku.
“Bolt” un “Wolt’ “uz tepiķa”
Tomēr Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas veltīta imigrācijas jomas nepilnībām, 23. martā uz iztaujāšanu bija izsaukusi uzņēmumu “Bolt” un “Wolt” vadību. Deputāti saņēmuši signālus, ka šo uzņēmumu platformās kurjerpartneri no trešajām valstīm slēpjas aiz citu personu identitātēm, reāli strādā personas, kurām nav tiesiska pamata uzturēties vai strādāt Latvijā, netiek uzskaitītas darba stundas un ir problēmas ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasību ievērošanu.
Komisijas sēdē gan abu uzņēmumu pārstāvji centās atspēkot viņu virzienā raidītos pārmetumus. Esot ieviesuši virkni prasību saviem partnerkurjeriem un kontrolējot to izpildi.
“Sausais atlikums” ir tāds, ka tagad Saeimā tiek gatavota virkne grozījumu, tostarp - liegums trešo valstu piederīgajiem būt kā pašnodarbinātajiem Latvijā.
Komersantu bažas par ietekmi uz tirgu parlamentārās izmeklēšanas komisijā netika ņemtas vērā.
Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek. Ja Saeima nolems, ka indiešu pārtikas kurjerēšana jālikvidē, tad tas tiks paveikts. “Ofisu planktonam” pusdienlaikā atkal nāksies steberēt pēc ēdiena uz veikaliem, kafejnīcām un restorāniem. Diezin vai šajā tukšajā biznesa zārkā rausies vietējā jaunatne, kurai šāds darbs par prastu.
Bet varbūt rausies? To vēl nezinām. Briest šaušalīga globāla ekonomikas krīze, un jebkurš darbs šķitīs labs. Tikai var gadīties, ka kurjeriem pieprasījuma vairs nebūs, jo cilvēki ceps kartupeļu mizas savās mājās un ēdienu vairs atvest nepasūtīs.
Darba devējam jāmaksā trešās valsts pilsoņiem vairāk nekā vietējiem
Ar trešās pasaules ļaužu nodarbināšanu Latvijā ir mazliet vēl citas problēmas.
Vietējiem ļaudīm darba devējs var maksāt algu, kas nepārsniedz minimālo algu un kas šogad ir 780 eiro bruto (pirms nodokļu nomaksas). Tas attiecas uz pilnu darba laiku (40 stundas nedēļā), savukārt minimālā stundas tarifa likme 2026. gadā ir 4,87 eiro.
Tikmēr ir vēl tāds rādītājs kā vidējā alga. 2025. gadā vidējā mēneša bruto darba samaksa (uz papīra) Latvijā par pilnas slodzes darbu bija aptuveni 1815 eiro, bet neto (uz rokas) - ap 1346 eiro. Taču šis rādītājs nav tas rādītājs, kas attiecas uz darba devēju un ārzemnieku.
Darba devējam, ja viņš vēlas piesaistīt citu valstu pilsoņus, jāmaksā ārzemniekam tāds atalgojums, kas atbilst Latvijas Republikā strādājošo mēneša vidējai bruto darba samaksai nozarē atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem vai ar nozares ģenerālvienošanos noteiktajai minimālajai algai.
Tātad tas ir nevis 780 un nevis pat 1815 eiro, bet vidējā alga nozarē. Šos datus Centrālā statistikas pārvalde ik ceturksni atjaunina.
Piemēram, būvniecībā saskaņā ar ģenerālvienošanos par būvniecības nozari minimālā mēnešalga 2026. gadā noteikta 1050 eiro (bruto).
Ģenerālvienošanās pastāv arī vēl dažās nozarēs - dzelzceļā, stiklašķiedras ražošanā - taču tās Latvijā nav izplatība parādība. Šajās nozarēs ārzemnieki ir pielīdzināti vietējiem, lai gan darba devējiem pret ārzemniekiem ir jāievēro vēl virkne dažādu papildu pienākumu.
Pērn vairākās nozarēs vidējā darba samaksa bija lielāka par vidējo atlīdzību valstī. Starp labāk atalgotajām nozarēm bija finanšu un apdrošināšanas darbības - 3077 eiro, informācijas un komunikācijas pakalpojumi - 2861 eiro, profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi - 2319 eiro, enerģētika - 2313 eiro, valsts pārvalde - 2103 eiro, ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde - 2009 eiro, veselība un sociālās aprūpe - 1841 eiro, kā arī ūdens apgāde, notekūdeņu un atkritumu apsaimniekošana nozare - 1839 eiro.
Viszemākā vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu bija izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē - 1190 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Lai piesaistītu trešās valsts darbinieku, šajās nozarēs darba devējs nedrīkst maksāt mazāku atalgojumu par to, kāds noteikts nozarē.
Te var rasties daudz problēmu. Darba devējs nevar atļauties pieņemt darbā trešās valsts pilsoni, jo jāmaksā nesamērīgi daudz. Savukārt vietējo cilvēku, kuriem varētu maksāt minimālo algu vai mazliet virs tās, uz nepieciešamajām vakancēm nav. Ne šis, ne tas.
Likumdevēja domu te var tulkot tā, ka nav jāatver plaši vārti vaļā trešās pasaules imigrantiem, tāpēc valstiski uzlikts darba devējiem maksāt viņiem daudz.
Taču diskriminēti tad paliek vietējie iedzīvotāji, kuriem darba devējs drīkst maksāt maz - vietējiem algu tikai minimālās algas apmērā, bet trešās valsts pilsoņiem - ne mazāk kā vidējo algu nozarē.
Restorānos vai viesnīcās mēdz būt, ka par visai pat smagu darbu kartupeļu mizošanā vai apkopē vietējais cilvēks saņem minimālo algu 780 eiro, bet to pašu darošais trešās valsts pilsonis 1190 eiro, jo darba devējs nedrīkst viņam maksāt mazāk. Bet nu vietējo diskriminācija vistīrākā!
Ja regulējuma mērķis ir piesaistīt augstas klases speciālistus, bet melna darba strādniekus mazāk, tad šo mērķi regulējums nepilda - ir tieši otrādi, un intelektietilpīgajās nozarēs darba devējs ir spiests trešās valsts pilsonim maksāt vairāk, nekā varbūt gribētu.
Pastāv arī darba devēju vajadzība piesaistīt daudz darbaspēka uz neilgu laiku, piemēram, uz lauku darbiem ražas novākšanā, un šeit valstiskais regulējums ir vieglāks. Ārzemju darbinieki strādā produktīvi, taču valstij no tā tiek maz jēgas - Latvijā nopelnīto viņi aizved projām, protams, ka nemācās valodu, neintegrējas, gudro, kā palikt Eiropas Savienībā ilgāk legāli vai nelegāli. Darba devēji šos strādniekus izmanto, bet ir arī tādi uzņēmumi, kas neizmanto šo iespēju principiālu, patriotisku motīvu dēļ un spriežot tāpat, ka ķēpas par daudz un jēgas par maz.
