Tiem, kuri rūpējas par dabas resursu ilgtspēju, piemēram, Meža attīstības fondam, Medību saimniecības attīstības fondam un Zivju fondam, plānots budžeta taupīšanas vārdā atņemt 50% finansējuma, taču saimnieciskās darbības aizliedzējiem un kampaņu taisītājiem Latvijas Vides aizsardzības fondam (LVAF) tikai 15%, liecina skatīšanai valdībā sagatavotie priekšlikumi.
Lai soļotu pa Ministru kabineta nosprausto taupības kursu un nodrošinātu šajā sakarā MK uzdevumā ietverto samazinājuma apmēru, Finanšu ministrija un Valsts kanceleja ir sagatavojusi papildu priekšlikumus izdevumu samazināšanai.
Viens no šādiem papildu pasākumiem ietver sevī priekšlikumu finansējuma samazinājumam 50% apmērā projektiem, kas tiek finansēti Meža attīstības fonda, Medību saimniecības attīstības fonda un Zivju fonda ietvaros. Tāpēc nākamajos četros gados katru gadu Meža attīstības fondam būs jāiztiek ar 549 881 eiro, Medību saimniecības attīstības fondam ar 181 504 eiro, bet Zivju fondam ar 427 727 eiro - ar vienu to pašu summu līdz pat 2029. gadam. Šie fondi ir Zemkopības ministrijas pārziņā.
Iepriekš minētos fondus baro no tikai valsts budžets, bet arī dažādas maksas no medniekiem, zvejniekiem un makšķerniekiem, tostarp arī par makšķernieku kartēm, ko lielākā daļa aktīvu makšķernieku godprātīgi maksā, un gada laikā par tām, kā arī par licencēm licencētās makšķerēšanas vietās un par zvejas tiesībām vien tiek iekasēts aptuveni miljons eiro.
Kā zināms, Latvijā darbojas arī LVAF, kuru kopš 2024. gada uzrauga Klimata un enerģētikas ministrija. LVAF līdzekļi tiek sadalīti caur projektu konkursiem, kuros var pieteikties gan pašvaldības, gan zinātniskās institūcijas, gan arī sabiedriskās organizācijas (biedrības, nodibinājumi), ja to darbība saistīta ar vides aizsardzību. Finansējums tiek piešķirts, piemēram, sabiedrības informēšanas, vides izglītības, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, atkritumu apsaimniekošanas un klimata jautājumu projektiem.
Viens no zināmākajiem strīdus āboliem saistībā ar LVAF pozīciju radās pēc pērnā gada vētrām, kad Gaujas Nacionālajā parkā vējš bija salauzis un sagāzis kokus, kurus izstrādājot privātie īpašnieki un a/s “Latvijas valsts meži” gūtu ienākumus. Tomēr LVAF pozīcija bija nelokāma: kam valstij nauda - galvenais, lai daba neskarta, lai koki pūst un vairo kaitēkļus. 2025. gada plāns dotācijai no vispārējiem ieņēmumiem šim fondam varētu būt 5 402 404 eiro. Ja pieņemam, ka samazinājumam vajadzētu būt solidāram ar ZM pārraudzībā esošajiem fondiem un tiktu griezti nost 50% naudas, tad LVAF varētu rīkoties ar 2 701 202 eiro (provizorisks aprēķins, balstoties uz 2025. gada budžeta datiem).
LVAF ir budžeta finansējums no visu nodokļu maksātāju naudas, tā finansējums ir dotācija no vispārējiem ieņēmumiem. Līdz ar to sanāk, ka mednieki un makšķernieki tiek apdalīti, bet visu nodokļu maksātāju kopējā nauda netiek taupīta.
Biologs, uzņēmējs, žurnālists Māris Olte uz plānoto taupīšanu raugās šādi: “Valstī pietrūkst starpdisciplināra redzējuma - katrs resors rūpējas par savām interesēm. Roņus drīkst tramdīt piekrastē un pie Zvejniekciema, bet 30 kilometrus tālāk pie Gaujas ietekas tos nedrīkst tramdīt, un tur viņi dežurē tā, ka laši netiek iekšā Gaujā nārstot. Tagad valdība ir izlēmusi, ka jātaupa, taču nerīkojas kā saimnieks, bet tikai “nogriež ciparus” un tādā veidā nonāk pie šķībiem risinājumiem. Uz papīra ir jāsamazina, un tad skatās visus resursus, ko var samazināt. Visiem grūti, un savelkam jostas! Taču savilktas tiek nevis jostas, bet tiek aizžņaugta rīkle tā vietā, lai ļautu cilvēkiem atsperties un realizēt zaļās iniciatīvas. Mūsu valsts taču it kā ietur “zaļo kursu”, bet realitātē bieži tiek veikts pretējais.”
Zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS), vaicāts par valdībā skatāmajiem priekšlikumiem, teica: “Līdz šim mednieku un makšķernieku maksājumi nonāca valsts budžetā, no kura nauda tika ieskaitīta Meža attīstības fondā, Medību saimniecības attīstības fondā un Zivju fondā. Tagad tiek plānots šiem fondiem samazināt finansējumu par 50%. Tas nav godīgi, ka noņem fondiem naudu, kuru paši mednieki un makšķernieki iemaksā. To paudu arī Ministru kabineta sēdē.”
Jāatgādina, ka ar Zivju fonda starpniecību tiek realizēti dažādi pašvaldību un uzņēmumu projekti ūdenstilpju kopšanai un zivju resursu palielināšanai. Taču, kā “nra.lv” pārliecinājās sarunā ar M. Olti, ne viss, kas izskatās skaisti uz papīra, tiešām ir jēdzīgi. “Zandartu mazuļi ir tādi, kuri var iedzīvoties, tiem pašreizējās klimata pārmaiņas dod iespējas labāk adaptēties. Tie ezeri, kas agrāk nav bijuši zandartu ezeri, tagad par tādiem kļūst,” saka biologs, uzņēmējs, žurnālists Māris Olte.
“Taču līdaku mazuļu ielaišana ir naudas mešana zemē. Jo līdaka ir ļoti plēsīga zivs, viņa ēd visu, kas kustas, tajā skaitā arī mazākas līdakas. Tas arī vēl nebūtu nekas, bet ir tā, ka viņas pašregulējas. Tas ir līdzīgi kā ar lūšiem mežā - arī viņi pašregulējas. Lūšu papuči nokož mazuļus, ja to mežā ir pārāk daudz.
Ar līdakām ir tāpat - viņam nevajag, lai tām no malas piegādā mākslīgi pavairotus mazuļus. Mūsu līdaciņa ir dzīvojusi šeit tūkstošiem gadu un ir pieradusi pie apstākļiem, bet te piepeši upē ielaiž sazin no kurienes atvestus līdaku mazuļus. No vienas puses, tas uzlabo gēnus, taču, no otras puses, tas var nokaut pielāgošanās spējas,” brīdina M. Olte.
Eksperts norāda, ka pavisam strupceļā pašlaik ir nonākusi lieta, kas saucas “lašu atražošana Latvijā”. “Bija labi, ka varēja izaudzēt lašu mazuļus, populācija palielinājās, parādījās lašu nozveja zvejniekiem, visi bija priecīgi, taču tagad laši Gaujā ir uz izmiršanas robežas, tie slikti atražojas. Līdzīgi ir arī ar bērnunamu bērniem, kuriem grūti adaptēties normālā ģimenes dzīvē.
Agrāk mācēja lasīti izšķildināt, bija tiem jādod specifiska barība, un, jo ātrāk mazuļus ielaiž upē, jo labāk tie pielāgojas dabiskajai videi. Taču tagad cilvēki ir ievērojuši, ka ir forši pelnīt naudu... Pieaudzēšana notiek ilgāku laiku, lasītis paliek dārgāks, var izpildīt arī starptautiskās saistības. Rezultātā ūdenī nonāk milzīgs daudzums jocīgu lasēnu, kuri izskatās kā lasēni, taču ir pilnīgi kropļi. Tie nenārsto tajās vietās, kur tiem būtu jānārsto, dabiskie laši viņus dzen projām no vietām, kur paši nārsto.
Te būtu jāveic nopietnas izmaiņas zivju pavairošanas un audzēšanas metodikā. Taču ierastais kurss joprojām netiek mainīts, jo tas nav izdevīgi. Te nu gan valsts varētu ietaupīt daudz līdzekļu,” spriež M. Olte.
