Tiešās ārvalstu investīcijas ir brīnišķīga nauda – līdzīgi kā ieņēmumi no eksporta, tā ir nauda no ārpuses, tā visādos veidos veicina ekonomikas attīstību, augsmi un plauksmi. Bēda tikai, ka ārvalstu investīciju Latvijā ir pārāk maz – mazāk nekā Igaunijai un Lietuvai. Kāpēc tā? Ir daudz versiju, reālu iemeslu un arī mītu, kas neiztur kritiku.
Ārvalstu tiešās investīcijas Baltijas valstīs, saskaņā ar centrālo banku datiem, izskatās tā: Lietuvai līdz pērnā gada beigām izdevies piesaistīt 38,2 miljardus eiro, Igaunijai 35,7 miljardus, bet Latvijai 26,3 miljardus, kas šajā “sporta veidā” liecina par atpalikšanu no kaimiņiem - par gandrīz 10 miljardiem mazāk nekā Igaunijai un vairāk kā par 10 miljardiem mazāk nekā Lietuvai.
Šos skaitļus izmanto politiskā opozīcija, un tos pašus izmanto pozīcija, lai veltu pārmetumus uz priekšgājējiem vai arī lai attaisnotos un solītu varoņdarbus nākamībā. Taču skaitļi ir tādi, kādi ir. Tie kļūst saprotamāki, ja tiek pievilkti tuvplānā un analizēti pa dažādām nozarēm.
Nemaz nav slikti, ja skatāmies uz enerģētiku, kur Latvijai brīnumainā kārtā ir izdevies piesaistīt pat vairāk ārzemju investīciju nekā Lietuvai un Igaunijai. Te gan jābūt mazliet bažīgiem, jo Igaunija ir daudz tālāk ar saviem projektiem par modulāro kodolstaciju būvi savā teritorijā. Saprotams, ka tiem līdzi nāks ārvalstu investīcijas un to apjoms nebūs mazais.
Latvija investīciju piesaistē apsteidz kaimiņvalstis lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, kur varētu atskanēt arī īgni iebildumi - sak, dāņi, somi un zviedri sapirkušies latviešu mežus un zemi, tāpēc arī investīciju cipars tik augsts. Tas ir, kā uz to skatās - ja skandināvu investīcijas ir ieguldītas kādā ražošanā, kas dod pievienoto vērtību un darba vietas Latvijā, tad tas ir brīnišķīgi; ja tiek nocirsti koki un apaļkokus ved projām, tad no tā pamaz pievienotās vērtības un necik dižas atdeves no šīm investīcijām nav. Skandināvi nodarbojas gan ar vienu, gan otru biznesa virzienu. Bet pēdējā laikā ir pamanāma tendence, ka viņi cenšas no Latvijā nopirktajiem mežiem atbrīvoties - pārdot kaut kam citam, atpakaļ latviešiem vai vienalga kam.
Mežu nozare Latvijā ir stipra - te nav par ko pārmērīgi žēloties. Te gan ir mazliet bažas. Lai gan Latvijas eksports uz ASV kopumā ir nožēlojami niecīgs - tikai 3%, liela daļa no šiem 3% ir kokrūpnieku produkcija. ASV prezidents Donalds Tramps pagaidām uz trim mēnešiem ir apturējis ievedmuitas iekasēšanu no daudzām valstīm un no Latvijas tajā skaitā. Taču, ja viņa izdomātais 20% tarifs stāsies spēkā, tas latviešu uzņēmējiem radīs problēmas.
Baltijas sacensības kontekstā par milzīgu ārvalstu investīciju trūkumu nav pamata raudāt arī transporta un uzglabāšanas jomai - kopējais apjoms ir apmēram tāds pats kā Lietuvai un Igaunijai. Te drīzāk jāsatraucas Lietuvai, jo tā ir lielāka valsts, un tai pieklātos šai nozarei piesaistīt attiecīgi vairāk ārzemju naudas nekā mums un igauņiem.
Apbrīnojamu lēcienu 2022. gadā ir veicis tāds Latvijas biznesa virziens kā profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi - no pārliecinoši pēdējās vietas uz tādu pašu apjomu kā Igaunijai. Statistikas pētnieks, Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis to skaidro tā, ka kāds lielāks investors 2022. gadā pārgrāmatoja savu uzņēmumu no Igaunijas un Latviju... Ar to tātad ir pieticis, lai būtiski izmainītos cipari.
Šāda pārgrāmatošana ir jauka - acīmredzot investoram kādi apstākļi ir šķituši pievilcīgāki Latvijā, ne Igaunijā.
Apbēdina informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozare, kur piesaistīto ārvalstu investīciju apjoms manāmi atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas, kas pagājušajā gadā apsteigusi arī Igauniju. It kā Latvijā ir spēcīgi IKT uzņēmumi, gana daudz gudru prātu un enerģisku biznesmeņu, tomēr statistika rāda reālo situāciju, un tā kaimiņiem ir labāka.
Taču īstais apraktā suņa kaps ir atrodams grafikā “Finanšu un apdrošināšanas darbības”. Kamēr Igaunijas un Lietuvas piesaistīto ārvalstu investīciju apjoms ir jestri kāpis, Latvijā tas ir stagnējis, paliekot uz vietas. Tā izskatās nelaime, kas Latviju piemeklēja banku sfērā 2019. gadā, un tai sekojošais “finanšu kapitālais remonts”. Šie rādītāji traģiski velk uz leju ārvalstu investīciju kopējos skaitļus, tie, protams, ietekmē arī visciešāk saistītās nozares - būvniecību un operācijas ar nekustamo īpašumu. Jādomā, ka uz “kapitālā remonta” laiku daļēji var norakstīt arī faktu, ka Latvijas uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms procentos pret iekšzemes kopproduktu Latvijā ir niecīgs - tikai 14% no IKP. Tikmēr Lietuvā tas ir 15,6%, Igaunijā 27,4%. Eiropas Savienības 27 valstu vidējais rādītājs ir 29,8%.
Polijā uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms ir vēl zemāks nekā Latvijā - 11,3%. Tas tiešām ir paradokss. Polijā milzu tempā turpina attīstīties infrastruktūra, piemēram, ātrgaitas ceļi visā valstī un caur galvaspilsētu Varšavu. Iespējams, mazais kredītu apjoms skaidrojams ar lielajām Vācijas investīcijām šajā valstī - ja izdodas piesaistīt daudz ārzemju naudas, vietējiem uzņēmējiem, kas pie tās “piezīžas”, nav stimula ņemt daudz kredītu. Lai vai kā būtu izskaidrojama Polijas situācija, ar Latviju ir bēdīgāk - nav ne investīciju, ne kredītu...
Tuvojoties Lieldienām, prātā nāk viens tāds aspekts, kas traucē sliktam dejotājam. Kas traucē Latvijai ārvalstu investīciju piesaistē?
Pēc grafikiem, kur redzams sadalījums pa nozarēm, pārliecinoši galvenais traucēklis ir “finanšu kapitālā remonta” laika pārspīlējumi, kas tolaik paralizēja bankas un baņķieriem lika svīst un raustīt valodu komunikācijā ar Finanšu izlūkošanas dienesta darbiniekiem. Bet taču tas nebija vakar - nav taču vairs tā, ka kredītiestādes joprojām būtu zem zvērīga presinga.
Otrs iemesls ir ģeopolitiskā situācija. Jo tālāk potenciālais investors dzīvo no Latvijas, jo vairāk viņa apziņā Latvija atrodas kaut kur blakus Ukrainai, tāpēc viņš baidās no krievu lāčiem un krievu tankiem un labāk investē, piemēram, Portugālē.
Viena daļa teorētiski iespējamo investoru tā domā. Viņus tāpat nepārliecināt. Taču Latvijas riski nav sliktāki kā Lietuvai un Igaunijai, tomēr investīciju kaimiņiem ir vairāk. Tātad ne ģeopolitika ir pats galvenais vismaz Baltijas investīciju piesaistes čempionātā.
Latvijā aktīvi darbojas šeit jau esošo ārvalstu investoru organizācija - Latvijas Ārvalstu investoru padome (LĀIP), kas atzīst ģeopolitisko risku faktora pastāvēšanu, taču tā uzmanīgi vēro Latvijas valdības darbus un nedarbus, palaikam šo to arī iesakot un lobējot. Bet tas dabiski.
Savu iespēju robežās vai spiežot uz īstenajiem valdības sociālajiem partneriem, investori piedalās Latvijas politikas veidošanā, mudinot mazināt birokrātiju, nodokļus, investīciju tiesisko aizsardzību - citiem vārdiem sakot, uzlabot investīciju klimatu. Investori ir neapmierināti ar vietējā darbaspēka pieejamību un tā izmaksām, likumiem, arī ar valsts iestāžu darbu un politikas veidotāju darbu vērtē kā viduvēju.
Vēl, kā nesen vēstīja LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, LĀIP uzskata, ka, salīdzinot ar Baltijas kaimiņiem, Latvija nespēj definēt savu identitāti: "Piemēram, Igaunija sevi lieliski asociē ar e-pārvaldību, prezentējot sevi kā digitālu valsti ar attīstītu digitālo infrastruktūru un ekosistēmu. Tādēļ bieži vien jaunuzņēmumi izvēlas Igauniju kā savu mītnes zemi. Lietuva sevi veiksmīgi pozicionē kā lāzertehnoloģiju klasteri un finanšu tehnoloģiju valsti. Latvija nespēj sevi pozicionēt un definēt savu identitāti."
Proti, LĀIP Latvijai pārmet sliktu sevis reklamēšanu, kas laikam jau nav maznozīmīgs faktors. Laikam jau nav bijušas diez cik veiksmīgas tādas pozicionēšanās kā “zeme, kas dzied”? Nebūtu slikti izdomāt kaut ko interesantāku.
Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, kandidātu retorikā ārvalstu tiešo investīciju trūkums būs viena no garšīgām tēmām. Opozīcijai tā ir medusmaize un visādi apvingrojama.
Diezin vai kritiku iztur investīciju baņķiera Ģirta Rungaiņa pārdomas “Aizliegtajā paņēmienā” par to, ka Latvijas pēdējā vieta, iespējams, meklējama biznesa saitēs ar Krieviju.
"Mums bija daudz cilvēku, kuriem bija sakari Krievijā un vēlme tos uzturēt un attīstīt," pauda Ģ. Rungainis.To varēja vērot ostās un tranzītā.
Varbūt bija virkne “oligarhu”, kuri vēlējās turpināt sakarus ar Krieviju, taču Ventspils pašvaldība jau pagājušā gadsimta beigās par visu vari centās nesēdēt tikai uz tranzīta adatas. Sākumā bija neveiksmīgs pasākums ar kurpju ražotni, taču vēlāk ir bijuši arī visnotaļ izdevušies pilsētas industrializācijas projekti, kas pašlaik strādā gan Ventspils ostas teritorijā, gan ārpus tās - tā ir mašīnbūve un metālapstrāde, plastmasas izstrādājumi un pārtika, IT un elektronika, kokapstrāde un citi biznesi. Turklāt Ventspils nebauda speciālas ekonomiskās zonas privilēģijas. Ģ. Rungaiņa minētais ārvalstu investīciju nepiesaistes cēlonis ir stipri sens, laikam jau nav vairs īsti taisnība, ir varbūt situāciju mazliet ietekmējošs, taču vairs ne nopietni būtisks.
Drīzāk traucējoši ir tas, ka iekšpolitisku kaislību rezultātā Rīgas un Ventspils ostas vairs nav pašvaldību manta. Valdība tomēr ir sliktāks ostu īpašnieks nekā pašvaldība - valdībai nav laika nodarboties ar to, ko investoru piesaistes jomā varētu darīt pašvaldība. Liepājas pašvaldība, kuru valstiski politiskā ostu “jumtošana” neskāra, darbojas salīdzinoši dinamiskāk.
Lai vai kā, statistikas dati pārliecinoši rāda, ka ārvalstu tiešo investīciju apjoma mazumu visvairāk ietekmē “finanšu kapitālā remonta” brāķi - pārspīlējumi kredītiestāžu uzraudzībā, kas savulaik robežojās ar teju teroru pret baņķieriem. Tiem nekas neatlika kā bēgt, ja varēja aizbēgt. Viena daļa bija arī pelnījuši, jo darbojās ar smirdīgu naudu. Kopā ar netīro ūdeni tika izliets arī bērns - Latvijas varas iestādes ar FID priekšgalā “nogrieza skābekli” visām kredītiestādēm tieši kovida sērgas priekšvakarā, kas komplektā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un enerģētikas ķibeli pēc tam ir radījis kodīgu kombināciju, lai ārvalstu investors negribētu ticēt, ka viņa ieguldītā nauda būs salds baudījums un patīkama peļņa.
Jādomā, ka kredītiestāžu uzraudzībā Latvijas valstij ir jāraida signāli, ka trakie žņaugšanas laiki ir sen garām. Tāpat jāstumdās sacensībā ar kaimiņiem, piedāvājot kādus izdevīgākus nosacījumus, labākus nodokļus, sakārtotāku juridisko vidi. Un jāreklamējas spilgtāk un precīzāk.
Citādi kaut kā nelabi atpaliekam.
