“Eurostat” ir publicējis jaunākos datus par Eiropas Savienības valstu iekšzemes kopproduktu pēc pirktspējas paritātes. Šie dati ļauj spriest par valsti – par to, kāda tajā ir turība vai nabadzība.
Ja par salīdzināmo pamatu ņem 100% kā ES vidējo, Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir 71%. Tas ir mazāk nekā Igaunijā (79%) un stipri mazāk nekā Lietuvā (87%), tomēr arī kaimiņiem līdz ES vidējam līmenim ir ko tiekties.
Visaugstākā pirktspēja ir Luksemburgā (241%), kas ir maza valsts, kurā dzīvo daudz bagātnieku. Otrajā vietā ir Īrija (211%). Lūk, kur ir īstais veiksmes stāsts, nevis tas, kas dzirdēts Latvijas valdošo politiķu retorikā! Pirms kādiem 30 gadiem Īrija nebija nekāda attīstītā valsts, taču tad nāca “labie laiki”, valstij izdevās piesaistīt lielas investīcijas, kā rezultātā Īrija plaukst un zeļ, un latvieši, kas aizmigrējuši uz Īriju, arī jestri paaugstina savu pirktspēju.
Ir arī labā ziņa, ka Latvija pirktmazspējā nav Eiropas čempione, bet tikai bronzas medaļniece - trešā no apakšas. Vēl zemāka pirktspēja ir Grieķijā (70%) un Bulgārijā (66%). Ja atskatāmies nesenā vēsturē, Grieķiju kaut kā īpaši sāpīgi bija skāris kovida sērgas laiks, kad visas valstis cieta spēju ekonomikas attīstības kritienu. 2008. gada krīze bija īpaši smaga, un arī 2015. gadā Grieķiju piemeklēja teju vai maksātnespēja pārmērīga valsts parāda dēļ. Gan šis agrākās krīzes, gan kovida cirtiens Hellādas dēliem liek dzīvot apmēram tikpat nabadzīgi kā latviešiem - 70% vai 71%, nav liela atšķirība.
Vēl švakāka pirktspēja ir Bulgārijā. Bulgārija nomokās ar attīstības problēmām, milzīgi lielas un neintegrētas romu tautības ļaužu masas dzīvo graustu rajonos un noplukušos ciematos pagalam skaudrā trūkumā. Un tomēr lēni, lēni, soli pa solim Bulgārijā dzīve uzlabojas. No pavisam zemas pirktspējas, kāda tai bija, iestājoties ES, Bulgārija palēnām un konsekventi, bez kādiem paklupieniem ir attīstījusies, un arī pirktspēja katru gadu tai ir palielinājusies. Un tendence ir palielināties arī turpmāk. Tā ka Bulgārijas elpu tuvākie konkurenti uz ES nabadzīgākās valsts statusu jau jūt pakausī.
Ar vienu citu valsti šāda norise jau ir notikusi. Vēl līdz 2018. gadam Rumānija bija atpalicēja un arī pirktspēja tajā bija zemāka nekā Latvijā, bet tagad Rumānijā pirktspēja ir 79%, kas ir tikpat, cik Igaunijā un Polijā.
Neko priecīgi nevar būt franči, jo kādreiz šajā valstī iedzīvotāju pirktspēja bija stipri virs ES vidējā līmeņa, taču 2022. gada sākumā “ienira” zem tā, un pašlaik šis rādītājs Francijā ir 99%.
Līdzīgi arī noticis Itālijā. Ap 2010. gadu tajā iedzīvotāju pirktspēja bija augstāka nekā vidēji ES, bet pašlaik tā no vidējā līmeņa mazliet atpaliek - 98%.
Igaunijā pirktspēja pēdējos gados ir piedzīvojusi kritienu, arī attīstība (IKP pieaugums) Igaunijā ir samazinājusies. Latvijā pa šo laiku attīstība ir stagnējusi. Turpretī Lietuvai ir fenomenāli makroekonomiskie rādītāji - viss iet uz augšu, arī pirktspēja.
Pirktspēju var izrēķināt un raksturot arī citādos veidos, piemēram, kā pirktspējas paritātes indeksu. Taču arī pirktspējas paritātes indekss (ienākumu un dzīves dārdzības attiecība) smagi atpaliek no kaimiņiem - Latvijas iedzīvotāju faktiskie ienākumi ir ievērojami zemāki nekā Igaunijā un arī Lietuvā. Pirktspējas koriģētais IKP indikators uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā, pēc “Eurostat” datiem, Igaunijā bija 38 700, Lietuvā 32 600, Latvijā 26 600. ES valstu vidējais rādītājs bija 39 100.
Lai gan Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir stipri zem ES vidējā līmeņa, piemēram, par pārtiku latvieši ir spiesti maksāt vairāk nekā vidējo ES cenu. Pārtikas cenas Latvijā vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni sasniedza jau 2022. gada sākumā. 2023. gadā, saskaņā ar “Eurostat” datiem, Latvijas pārtikas cenas bija par 3,7% augstākas nekā vidēji ES. Jādomā, ka 2024. gadā pārtikas cenas Latvijā būs pārsniegušas vidējo ES līmeni par vairāk nekā 4%. Pārtika mums maksā apmēram tikpat, cik Vācijā, Slovākijā, Francijā, Austrijā, Itālijā, Grieķijā un Zviedrijā, bet, piemēram, Polijā un Rumānijā pārtika maksā tikai apmēram 80% no ES vidējām cenām.
Dārgi Latvijā ir arī medikamenti, elektroenerģija, degviela. Ar degvielu ir interesants gadījums, ka visu laiku bijām pieraduši, ka Lietuvā tā maksā ievērojami mazāk - dažbrīd pat par 20 eirocentiem litrā lētāk nekā Latvijā. Taču kopš šā gada sākuma Lietuvas autobraucēju paradīze beidzās - pēc akcīzes nodokļa paaugstināšanas Lietuvā benzīns un dīzelis dažbrīd maksā pat stipri dārgāk nekā Latvijā.
Kā tas tā gadījies, ka Latvija ir noripojusi tik zemu? Ņem vai kuru ekonomikas rādītāju, un gandrīz visos skaitļi ir zemāki nekā Baltijas kaimiņiem. Pašlaik IKP Latvijā ir audzis mazdrusciņ labāk nekā Igaunijā - bet par nieku. Pakalpojumu eksportā gandrīz visās nozarēs kaimiņiem klājas labāk. Izņēmums ir tikai aviācijas pakalpojumu eksports, kur Latvija ar savu Rīgas lidostu spēj lietuviešus un igauņus izkonkurēt.
Uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms procentos pret iekšzemes kopproduktu Latvijā ir zems. 2011. gadā tas bija 50% no IKP, bet pēc tam katru gadu ir aizvien samazinājies, līdz beidzot pašlaik tas ir 14% no IKP.
Tikmēr Lietuvā tas ir 15,6%, Igaunijā 27,4%. ES 27 valstu vidējais rādītājs ir 29,8%. Bet kreditēšana ir ekonomikas dzinējspēks - ja uzņēmumiem nav kredītu, tie nevar labi attīstīties.
Pie šīs bēdu lugas ir ilgi un cītīgi strādāts. Nevar visu vainu uzgrūst Evikas Siliņas valdībai. Pirms viņas bija Krišjānis Kariņš, Māris Kučinskis, Laimdota Straujuma, Valdis Dombrovskis utt. Necik varena viņu darbošanās nav bijusi. Latvija ir ražojusi priekšmetus ar mazu pievienoto vērtību, nepietiekami produktīvi, apkrauta ar smagnēju birokratizētu valsts pārvaldi. Tāpēc vidējais latvietis var atļauties kaut ko nebūt pirkt divreiz mazāk nekā vidējais vācietis.
Vai ir arī kaut kas labs? Šis tas ir. Piemēram, uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālos 2024. gadā ir pieaugušas par 441 miljonu eiro. “Lursoft IT” dati liecina, ka 2024. gadā veikto darījumu skaits sasniedzis 9962, kas ir par teju 50% vairāk nekā 2023. gadā, kad tādu bija 6530. Šis ir ļoti patīkams rādītājs, jo varētu domāt, ka ārvalstu uzņēmēji ne visai labi atšķir, kur Ukraina, kur Latvija, uzskata, ka šeit jau braukā krievu tanki un staigā lāči, un ir pārbijušies no ģeopolitiskajiem riskiem. Skaitļi rāda, ka nav tik traki. Cita lieta, ja iztēlojamies, cik ārvalstu investīciju varētu būt, ja ģeopolitisko risku nebūtu...
Pašlaik klāt vēl ir nākuši skarbi laikmeta izaicinājumi, jo ASV prezidents Donalds Tramps ir pieteicis tarifu karu visai pasaulei. Arī Latvijai tikšot noteikts 20% tarifs. Latvija gan var dziedāt bez bēdu kā trīs sivēntiņi, jo tirdznieciskās attiecības ar ASV ir gaužām vājas - tikai 3% no Latvijas eksporta apjoma ir uz Ameriku. Tie pēdējie ir iznākuši tie pirmie, un galva sāp tikai dažiem Latvijas uzņēmumiem - visvairāk kokrūpniekiem, kas ASV bija atraduši tirgus nišu.
Konkrēti uz Latviju Trampa tarifi atstāj nelielu iespaidu, taču Latvija ir ekonomiski cieši saistīta ar Vāciju, Zviedriju, Lielbritāniju, kurām eksports uz ASV ir gana prāvs. Ja šīs valstis cietīs no tarifiem, arī Latvija cietīs, un arī Latvijai būs inflācija un recesija. Un samazināsies pirktspēja.
