Eiropas Centrālās bankas statistikas dati rāda, ka uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms procentos pret iekšzemes kopproduktu Latvijā ir zems. 2011. gadā tas bija 50% no IKP, bet pēc tam katru gadu ir aizvien samazinājies, līdz beidzot pašlaik tas ir 14% no IKP.
Lietuvā tas ir 15,6%, Igaunijā 27,4%. Eiropas Savienības 27 valstu vidējais rādītājs ir 29,8%.
Kreditēšanas līderes ir Ziemeļvalstis - Dānijā 56,3%, Zviedrijā 45,4%, Somijā 38,4%.
Bet Polijā uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms ir vēl zemāks nekā Latvijā - 11,3%.
Šādus skaitļus var visādi interpretēt. Piemēram, lūk, skandināvu bankas dāsni kreditē savus uzņēmējus, kuri par šo naudu ir nopirkuši Latvijas mežu platības! Patiesībā gan diezin vai te ir kāda speciāla “Svensonu sazvērestība” - kāda nu kurā zemē ekonomika ir, tāda ir. Pašlaik, starp citu, vērojams, ka Zviedrijas un Somijas uzņēmumi cenšas savus Latvijas īpašumus strauji pārdot.
Interesants ir fakts, ka Polijā ir tik mazs kredītu apjoms pret IKP. Sen jo sen Polija vairs nav nabadzīga valsts - tā attīstās dinamiski, ir uzbūvēti ātrgaitas ceļu tīkli un cita jauna infrastruktūra, ir redzama rosība un uzņēmība. Bet bankas uzņēmējus kreditē kūtri. Iespējams, poļi dara pareizi, ir piesardzīgi un apdomīgi. Iespējams, visa lielā, redzamā attīstība ir nevis uz kredītu rēķina, bet ārvalstu investīciju dēļ, kas uz Poliju ir plūdušas daudz, īpaši no Vācijas. Bet tās ir poļu problēmas, varbūt viņiem tā ir labi, tās nav Latvijas problēmas.
Skaidrs, ka Latvijas situācija nav laba un liecina, ka uzņēmējdarbības kreditēšana nav aktīva. Un atkal ir viens kārtējais attēls, kurā redzams, ka Latvija velkas astē aiz Lietuvas un Igaunijas.
Kā pašreizējā situācija ir radusies? Vai tā ir laba vai slikta - varbūt nav par ko uztraukties? Kas varai un sabiedrībai būtu jādara lietas labā? Par to “nra.lv” vaicāja ekspertiem.
Latvijas Ārvalstu investoru padomes politikas eksperts Arnolds Arnis Ābelīte sacīja: “Jā, mājokļu un uzņēmumu kreditēšana Latvijā patiešām ir piedzīvojusi būtiskas svārstības pēdējo divdesmit gadu laikā. Pēc 2007.-2010. gada krīzes tirgus kļuva ievērojami piesardzīgāks, taču pēdējos gados vērojama atjaunošanās, ko veicina gan augošā mājsaimniecību maksātspēja, gan zemākas procentu likmes un aktīvāka banku iesaiste. Vienlaikus svarīgi saglabāt līdzsvaru starp piesardzību un ekonomikas attīstību, lai hipotekārais un uzņēmumu finansēšanas tirgus būtu ilgtspējīgs un pieejams plašākam sabiedrības lokam.”
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš pauda: “Attēlā redzamā situācija rāda, ka milzīgu ietekmi uz uzņēmumu kreditēšanu radīja 2007.-2010. gada krīze jeb “dižķibele” - tās bija krustceles daudzās tēmās, un Latvijā krīze bija ļoti smaga. Labi vismaz, ka pēdējā laika nogrieznī līkne ir pataisnojusies.
Tas, cik liels ir finanšu apjoms ekonomikā, lielā mērā nosaka arī ekonomikas dinamiku. No vienas puses, ir labi, ka uzņēmumiem nav daudz parādu, kas ir jāapkalpo, tomēr par kreditēšanu ir skaidrs, ka tās apjoms ir par mazu. Tas korelē arī ar citiem datiem - tās pašas valstis, kurās kreditēšanas apjoms ir lielāks, apdzen Latviju IKP izaugsmē.
Aizdevumi ir viena lieta, bet arī citās jomās aina ir sērīga - arī kapitāla tirgus ir vāji attīstīts, un tāpat vājas ir krājaizdevu sabiedrības, ja salīdzina ar kaimiņvalstīm.
Tā sauktā finanšu kapitālā remonta rezultātā Latvija no augsta riska valsts ir kļuvusi par sevišķi zema riska finanšu sistēmu. Risku vadība ir kļuvusi dārgāka nekā kaimiņvalstīs.
Visu reģionu ir ietekmējusi Eiropas Centrālās bankas (ECB) cīņa pret inflāciju, ceļot procentu likmes. Ir valstis, kurās ir liels tādu banku īpatsvars, kuras pielieto fiksētās likmes, bet Latvijā parasti tiek lietota banku iekšējā likme plus “Euribor”, un skaidrs, ka, kāpjot “Euribor”, kopējā likme ir ļoti augsta. Tas ilgu laiku ļāva bankām milzīgi pelnīt tikai uz procentu likmes rēķina, nerūpējoties par jaunu klientu piesaistīšanu un kredītu izsniegšanu. Bankām pēdējie gadi bija laimīgākie mūžā, un skaidrs, ka tāda peļņa, kāda tām bija, turpmāk vairs nekad nebūs.
Tāpat arī iepriekšējo krīžu mācības spēlē savu lomu - latviskā apziņa, ka “parāds nav brālis”. Lai gan ir arī daļa uzņēmumu, kam pašu rīcībā esošās finanses pašlaik ir pietiekamas, lai veiktu darbību.
Pašlaik ir prognozes, ka ECB procentu likmes samazinās, līdz ar to dabiskā veidā situācijai ar kreditēšanas apjomu vajadzētu kļūt labākai. Bankām parādās motivācija meklēt jaunus klientus, aizdot vairāk jau esošajiem klientiem.”
AS “West Kredit” padomes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs “nra.lv” skaidro, ka uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoma attiecība pret IKP un tā nepārtrauktu samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma, kas negatīvi ietekmē gan uzņēmējdarbību, gan valsts ekonomisko attīstību kopumā.
“Kreditēšana ir ekonomikas dzinējspēks - attīstītās valstīs stabila un pieejama kreditēšana stimulē uzņēmumu izaugsmi, inovācijas un konkurētspēju,” sacīja Sergejs Maļikovs.
“Latvijā šī dzinējspēka strauja vājināšanās kavē gan investīciju, gan jaunu darba vietu radīšanu.
Uzņēmumu attīstības bremzēšana - Latvijā uzņēmēji saskaras ar milzīgiem šķēršļiem finansējuma piesaistei. Bankas arvien biežāk atsaka kredītus pat stabilām un pelnošām kompānijām, kas neļauj tām paplašināties, modernizēties un attīstīties starptautiskajā tirgū.
Komercbankas Latvijā izvēlas minimālu risku politiku, kas būtiski atšķiras no citu Eiropas valstu pieejas. Rezultātā finansējums netiek piešķirts pat dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, un naudas plūsma ekonomikā tiek noslāpēta.
Latvijā īpaši cieš mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem praktiski nav pieejama ilgtermiņa kreditēšana. Šie uzņēmumi ir ekonomikas pamats, un, ja tiem nav iespēju augt un attīstīties, valsts ekonomika stagnē. Citās Eiropas valstīs uzņēmumi saņem atbalstu un finansējumu, kas ļauj tiem augt un konkurēt starptautiskā mērogā. Latvijā uzņēmēji tiek atstāti bez finansējuma iespējām, kas liedz tiem realizēt attīstības projektus un veidot eksportspējīgus produktus.
Latvijā tūrisma nozare tiek ignorēta, neskatoties uz to, ka tā ir viena no būtiskākajām investīciju piesaistes nozarēm. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kur tūrisma infrastruktūra un valsts atbalsts veicina ārvalstu kapitāla pieplūdumu, Latvijā šī nozare stagnē, jo tai nav ne pietiekama finansējuma, ne stratēģiska atbalsta.
Latvijas uzņēmējiem ir jāstrādā mainīgos un neprognozējamos apstākļos, jo valsts nemitīgi groza likumdošanu, radot nenoteiktību. Regulāras izmaiņas nodokļu sistēmā, licencēšanas prasībās un darba likumos kavē investīcijas un biznesa plānošanu, savukārt valsts iejaukšanās privātajā sektorā nereti noved pie birokrātijas un neefektīviem ierobežojumiem,” konstatē Sergejs Maļikovs.
“Noteikti var palīdzēt elastīgākas kreditēšanas politikas izstrāde - nepieciešams panākt līdzsvaru starp riska kontroli un uzņēmumu attīstības finansēšanu,” norāda eksperts.
“Valstij jāveido garantiju fondi un alternatīvas kreditēšanas programmas.
Ja Latvija vēlas attīstīt spēcīgu ekonomiku, nepieciešams aktīvs valsts atbalsts kreditēšanas veicināšanai. Valstij jāizstrādā mērķtiecīga tūrisma attīstības programma, kas ietver infrastruktūras uzlabošanu, starptautisko mārketingu un investoru piesaisti šajā jomā.
Valdībai jāizvairās no biežām likumu izmaiņām un jārada paredzami un uzņēmējdarbībai labvēlīgi nosacījumi.
Ir nepieciešams dialogs starp finanšu sektoru, valsti un uzņēmējiem, lai pārskatītu kreditēšanas sistēmu un novērstu kavējošos faktorus. Ja nekas netiks mainīts, Latvija riskē kļūt par valsti ar viszemāko uzņēmumu kreditēšanas līmeni Eiropā, kas radīs negatīvas sekas ilgtermiņā,” brīdina finanšu eksperts.
