Rīgas pilsētas tiesa ir nolēmusi noraidīt bijušā sabiedrisko mediju ombuda Rīgas Stradiņa universitātes profesores Andas Rožukalnes prasību pret SIA “Mediju nams” par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un mantiskas kompensācijas piedziņu un pret SIA “Cocoon” par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu.
Atcelti arī Rīgas pilsētas tiesas tiesnešu lēmumi par piemēroto pagaidu aizsardzību, kas paģēr bloķēt piekļuvi rakstam. Pēc galīgā sprieduma spēkā stāšanās tie atkal būs pieejami, ja vien apelācijas un kasācijas instancēm nebūs pretējs viedoklis.
Ņemot vērā līdzšinējo Andas Rožukalnes konsekvento pozīciju cīnīties par kompensācijas piedziņu saistībā ar publikāciju “nra.lv”, grūti noticēt, ka spriedums netiks pārsūdzēts.
Lietas apstākļi ir šādi: es biju uzrakstījis, ka sabiedrisko mediju ombuds Anda Rožukalne, ieņemot tolaik šo sabiedriski svarīgo amatu, vienlaikus bija arī mācībspēks augstskolā. Citāts no raksta: “Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorei Andai Rožukalnei ir doktora grāds mediju socioloģijā, un viņa ir maģistre arī tiesību zinātnē. Vēl viņa ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, RSU Senāta locekle un ir strādājusi dažādos neskaitāmos amatos un projektos jau gadu gadiem. 2021. gada decembrī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome viņu ievēlēja par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu tiesībsardzi jeb ombudu. Taču izskatās, ka strādāšana par mediju ombudu Andai Rožukalnei ir nevis pamatdarbs, kā to pieprasa likums, bet tikai tāda “piehaltūrēšana” - viņa ar visu sparu, ar visu savu būti turpina būt pasniedzēja un pētījumu projektu vadītāja.”
Vēl biju minējis, ka Anda Rožukalne kā mediju ombuds saņem 3162 eiro mēnešalgu pirms nodokļiem. Anda Rožukalne vairs nav sabiedrisko mediju ombuds. Viņai spožs zinātniskā darba posms Amerikas Savienotajās Valstīs.
Manas publikācijas mērķis nekādā gadījumā nebija kaut kā uzbrukt, ievainot, diskreditēt cienījamo profesori, bet vienkārši kārtējais raksts par amatpersonām, kuras vienlaikus strādā daudzos amatos. Publikācijā tika apšaubīts, kā iespējams savienot daudzus amatus un tajos visus daudzos pienākumus pildīt kvalitatīvi. Nebiju arī kniebis profesorei ar kādām īpaši nokaitētām satīras bultām. Izteicos vien, ka viņa strādā par “sargsuņa sargsuni”, aizsedzot ar savu ķermeni sabiedriskos medijus no sabiedrības un valsts amatpersonu tīkojumiem analizēt vai kritizēt sabiedrisko mediju darbību. “Ja sabiedriskos medijus atļaujas kritizēt kāds Saeimas vai pašvaldību politiķis, tas automātiski nozīmē “brutālu politisku iejaukšanos mediju darbā”, vārda brīvības un redakcionālās neatkarības apdraudējumu. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi dara, ko grib un kā grib, kā vien pašiem patīk, un nu viņus vēl papildus no jebkuras kritikas sargā Anda Rožukalne,” bija teikts manā rakstā.
Kas te tāds īpašs? Kādā veidā tas var būt godu, cieņu aizskaroši un neslavu ceļoši? Es vēl saprastu, ja es būtu “ķermenim” veltījis kādus emocionāli iekrāsotus epitetus, taču nekā tāda manā rakstā nebija. Bija domāts tikai un vienīgi izbrīnas pilns izsauciens, cik pašaizliedzīgi amatpersona savā amatā aizstāv savējos esošos un bijušos žurnālistikas kursa studentus, kuri lielā skaitā strādā tieši sabiedriskajā medijā.
Tiesa, izvērtējot pušu paustos argumentus, konstatējusi šādas spriedumā minētās vienkāršās patiesības: “Tiesa neapšauba, ka ombudam ir nepieciešams baudīt sabiedrības uzticību, lai varētu pildīt savus pienākumus, tomēr šādas uzticības nepieciešamība neizslēdz mediju tiesības analizēt ombuda darbu un izteikt par to viedokli arī tad, ja tas ombudam nav glaimojošs. Tiesa, ņemot vērā visu rakstu kopumā, secina, ka raksta pamatmērķis bijis vērst sabiedrības uzmanību uz ombuda kā publiskas personas darbību, uz amatu savienojamības robežām un uz tā ietekmi uz mediju uzraudzību, kas pakļaujams publiskajām diskusijām mediju nozarē un arī sabiedrībā kopumā.
Tiesa uzskata, ka ombudam ir īpašs statuss mediju uzraudzības jomā. No minētā loģiski izriet īpaša sabiedrības un pašu mediju interese par ombuda darbību un tā darbības metodēm, jo ombuds ir tieši iesaistīts strīdīgu jautājumu risināšanā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka augstāks iecietības slieksnis pret mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet, piemēram, arī personu apvienībai, kas darbojas sabiedrībai nozīmīgā jomā un piedalās sabiedrībai svarīgu jautājumu apspriedēs (ECT 2001. gada 27. februāra sprieduma lietā „Jerusalem v. Austria”, iesnieguma Nr. 26958/95, 38.-39. punkts); privātpersonai, kas izdevusi grāmatu un izteikusies vietējā televīzijā par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem (ECT 2009. gada 23. jūnija spriedums lietā “Bodrožić v. Serbia”, iesnieguma Nr. 32550/05, 54.-55. punkts); advokātam, kas ir pārstāvis plašāku sabiedrību interesējošā lietā un tādējādi kļuvis par plaši pazīstamu personību (ECT 2009. gada 23. jūnija sprieduma lietā “Bodrožić and Vujin v. Serbia”, iesnieguma
Nr. 38435/05, 34. punkts), apgabala virsprokuroram, kurš bija publiska personība, kas bieži parādījās televīzijā un avīzēs (ECT 2016. gada 22. novembra sprieduma lietā “Grebneva and Alisimchik v. Russia”, iesnieguma Nr. 8918/05, 60. punkts). Arī konkrētajā lietā nav runa par jebkuru darbinieku, bet gan par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombudu. Tiesa uzskata, ka ombuda darbības izvērtējums ir saistīts ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem un ir pakļauts sabiedrības un žurnālistu ciešai uzraudzībai, un ombuda amata pienākumu veicējam ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un jābūt ar lielāku tolerances pakāpi. Tiesa nekonstatē, ka izskatītajā rakstā žurnālists ar savu negatīvo viedokli būtu pārkāpis ombuda kritikas robežas. Izvērtējot lietā esošu publikāciju, tiesa nekonstatē, ka tā saturētu nepatiesas ziņas vai ka tajā paustais žurnālista viedoklis pārsniegtu ombuda amatam pakļautās kritikas robežas. Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasība par pienākumu uzlikšanu atsaukt rakstu, publicēt atvainošanos un no tā izrietošās kompensācijas piedziņu ir noraidāma.”
Tādējādi pirmajā instancē absolūti absurdā prasība ir noraidīta! Tas apliecina, ka Latvijā tomēr valda tiesiskums.
