“airBaltic” vadītāja Martina Gausa krēsla šūpošana notiek diezgan ļengani – kritiska pret M. Gausa palikšanu amatā ir vien valdības koalīcijas partija ZZS, taču tā pati atzīst, ka nevar būt jautājuma izlēmēja, jo nekontrolē satiksmes nozari. Diskusijas valdībā par “airBaltic” nākotni ir iesaldētas līdz 21. janvārim, kad notikšot akcionāru sapulce. Tas, protams, ir amizanti, jo 97,97% aviokompānijas akciju pieder Latvijas valstij, taču, neraugoties uz to, īpašnieks valsts tā īsti neko pielemt nevar.
Kamēr valsts gatavojas lielajiem lēmumiem, ir vērts pārcilāt M. Gausa un viņa komandas veikumu nesenā un tālākā pagātnē.
Nacionālajai aviokompānijai “airBaltic” it kā esot potenciāls stratēģiskais investors, ar kuru notiek slepenas pārrunas, kuru rezultātā varbūt kaut kas tiks investēts, varbūt “airBaltic” akcijas tiks kotētas biržā. Varbūt šis investors ir Vācijas aviokompānija “Lufthansa” un “airBaltic” nākamība gādīgajās vāciešu rokās izvērtīsies spožā plauksmē? Bet varbūt nākamais investors būs kāda pavisam necila persona?
Pirms kļūšanas par “airBaltic” vadītāju M. Gauss bija Ungārijas lidsabiedrības “Malev” izpilddirektors no 2009. gada līdz 2011. gada vidum. Tobrīd ungāru aviokompānija vēl nebija bankrotējusi. “Malev” sabruka mazdrusciņ vēlāk - 2012. gada februārī. Jāatzīst M. Gausa izcilā oža - īstā brīdī paguva pamukt no Ungārijas, lai ierastos Latvijā un sakārtotu šejienes aviācijas vidi, reprezentējoties kā vislabākais kandidāts uz amatu, apsteidzot visus citus pretendentus.
Viens no pirmajiem Gausa “lielajiem darbiem” bija ārkārtīgi dīvainā ņemšanās ap Krievijas ražojuma lidmašīnu iegādi un vētrainā sadarbība ar it kā potenciālo investoru Vācijas pilsoni Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu, kurš līdz tam jau ilgus gadus ar biznesu nodarbojās Krievijā, un viens no tiem bija saistīts ar Krievijā ražoto lidmašīnu pārdošanu.
2015. gada rudenī nezin no kurienes uzradās un pēc tam nezin kur pazuda Ralfs Dīters Montāgs-Girmess. Viņu bija atradusi konsultantu firma “Prudentia”.
Montāgs-Girmess tolaik dzīvoja kādā pilī pie Leipcigas, bet ar biznesu gan vairāk nodarbojās Krievijā.
Tajā laikā pret Krieviju Latvijas politiskajās aprindās vēl nebija tik nikna attieksme kā pašlaik, tomēr Krievija jau bija anektējusi Krimu, bija sagrābusi daļu Doneckas un Luhanskas apgabalu Ukrainā. Riski sadarbībai ar šo valsti un cilvēkiem, kas veido biznesu tajā, bija jau tolaik.
Intervijā Krievijas žurnālam “Medveģ” 2010. gadā Ralfs Dīters Montāgs-Girmess atzina, ka savulaik bijis Vācijas izlūkdienesta darbinieks, tomēr, redzot, ka aukstais karš esot beidzies, nolēmis pievērsties biznesam.
1994. gadā viņš ieradies Krievijā, kur kļuvis par Krievijas privatizācijas centra vadītāja vietnieku. Šī organizācija tika izveidota par rietumvalstu naudu ar mērķi atbalstīt privatizācijas procesu Krievijā.
Vēlāk Montāgs-Girmess pievērsies finanšu sektoram, bijis saistīts arī ar oligarhu Viktoru Vekselbergu. Taču viņa interesantākais bizness esot saistīts ar Krievijas civilo lidmašīnu tirgošanu ārvalstīs - pirms tam atrodot naudu, par ko tās saražot, rakstīja žurnāls “Medveģ”. Lidmašīnas pirktas Venecuēlā, Irānā, Kubā un Zimbabvē.
Žurnālam Montāgs-Girmess stāstīja, ka aviokompānija “Cubana” tagad lidojot tikai ar krievu lidmašīnām - darījuma apmērs bijis viens miljards ASV dolāru, un pārrunu laikā Montāgs-Girmess ticies arī ar pašu Fidelu Kastro.
Montāgam-Girmesam tolaik jau piederēja trīs uzņēmumi Latvijā - SIA “Aircraft Leasing 1”, “Aircraft Leasing 2” un "Aircraft Leasing 3". Spriežot pēc nosaukuma, tie nodarbojās ar lidmašīnu līzingu. Valdība tolaik, tāpat kā tagad, saspringti domāja, kā nodrošināt finanšu stabilitāti aviokompānijā “airBaltic”, Satiksmes ministrija padziļinātai kompānijas izpētei bija pieaicinājusi auditoru.
"airBaltic" investora meklējumos piesaistītais "Prudentia" ziņoja, ka esot izdevies atrast finanšu investoru "airBaltic" no Rietumeiropas, kas ir gatavs ieguldīt aviokompānijā apmēram 50 miljonus eiro, savukārt valstij būtu jāiegulda 80 miljoni eiro. Tāpat konsultants pauda - ja tuvākajā laikā līdzekļi netiks ieguldīti aviokompānijā, būs liels risks, ka tā nevarēs veikt maksājumus Kanādas ražotājam “Bombardier”, apdraudot līgumu un zaudējot naudu, kas ir samaksāta avansā.
Pēc tam valdība no “Prudentia” pakalpojumiem tomēr atteicās.
Kas bija tie riski, kurus vajadzēja minimizēt? Tolaik neoficiāli skanēja versija, ka Montāga- Girmesa piedāvājums esot stingri saistīts ar nosacījumu, ka “airBatic” jāiegādājas piecas “Sukhoi Superjet” lidmašīnas. Šīs lidmašīnas tika komplektētas Krievijā un Itālijā.
Par šo lidmašīnu iegādi, tiesa gan - citai lidsabiedrībai, savulaik bija interesējies arī “airBaltic” vadītājs M. Gauss, kurš gan apgalvoja, ka ar Montāgu-Girmesu viņu tas nesaistot.
“Man nekad nav bijuši nekādi biznesa darījumi ar investoru. Es viņu pirmo reizi mūžā satiku šī gada (2015.) jūnijā - tas arī viss,” sacīja M. Gauss.
“Tā ir tiesa, ka esmu vadījis Ungārijas lidsabiedrību “Malev”. Tāpat ir taisnība, ka “Malev” laikā es parakstīju nodoma vēstuli par 20 “Sukhoi Superjet” lidmašīnām, pirms tās vispār vēl bija saražotas. Tomēr tas nekad nebija kas vairāk kā nodoma vēstules parakstīšana. Mēs nekad neturpinājām šo diskusiju laikā, kad es vadīju “Malev”. Tas bija biznesa lēmums, kas tika pieņemts pirms dažiem gadiem pilnīgi citā valstī un citos apstākļos, un tam nav nekāda sakara ar lēmumiem, kuri mums varētu būt jāpieņem nākotnē šeit. Vēlreiz - es nepazinu Montāga-Girmesa kungu līdz šī gada jūnijam. Pirms tam es viņu nekad nebiju saticis un mums nebija nekādas saistības,” intervijā LSM uzsvēra M. Gauss.
Veiksmīgi verbāli nokratījies no saistības ar vācu izcelsmes krievu investoru, M. Gauss turpināja vadīt “airBaltic” bez bēdu.
Mazliet vēlāk visas sarunas ar potenciālo investoru Montāgu-Girmesu izjuka un beidzās ar neko. Dieva laime, ka nenotika Krievijas lidmašīnu “Sukhoi Superjet” pirkšana. Šīs lidmašīnas atgādina ļoti lielu gludekli, par kuru rodas šaubas, vai tas vispār spēj lidot. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad šīs lidmašīnas avarējušas Indonēzijā, veicot reklāmas kampaņas lidojumu arī Krievijas iekšzemes lidojumā 2019. gadā pie Šeremetjevas lidostas Maskavā. Arī pagājušā gada jūlijā šāda lidmašīna ”Sukhoi Superjet 100” atkal nogāzās netālu no Maskavas, nogalinot pasažierus un apkalpi.
Viena lieta ir drošība, bet vēl nelāgāk būtu sanācis ar lidmašīnu uzturēšanu kārtībā, jo detaļas tām būtu jāpērk no Krievijas. Kāds ārprāts!
Laimīgā kārtā atgadījās tā, ka Latvijas politiskajiem spēkiem pietika saprāta, lai “airBaltic” ostīšanos ar šaubīgu investoru pārtrauktu. Tikpat strauji kā parādījies, Montāgs-Girmess no Latvijas mediju plaštelpas nodzisa. Vēlāk viņš šad tad ir parādījies kā uzņēmuma “Saal” vadītājs, cenšoties sadarboties ar Ukrainas un citu valstu aviosabiedrībām.
M. Gauss tolaik bija vislielākais sadarbotiesgribētājs ar Montāgu-Girmesu. Varēja būt tā, ka “airBaltic” iepirktu no Krievijas “Sukhoi” lidmašīna un Latvija ar problēmām, kas saistītas ar šiem izstrādājumiem, būtu vēl dziļākās problēmās nekā pašlaik.
