Joprojām ir spēkā likuma grozījumi, kas paredz, ka no iedzīvotājiem, kas ir dalītu zemju un ēku īpašnieki, tiks iekasēti 15 eiro par to, ka viņi saņēmuši maksāšanas paziņojumus. Ko gan valsts tik briesmīgi smagu veic, ka tautai par katra rēķina automātisku izrakstīšanu jāsamaksā 15 eiro?
Tomēr ir arī “labā ziņa” - nejēdzīgo likumu autori skaidros pašvaldībām sava radītā brāķa būtību un ļaus tām rīkoties tā, lai tās neiekasē 15 eiro no ikviena iedzīvotāja.
Šovasar valdība sagatavoja likuma grozījumus, kurus Saeima diezgan lielā vienprātībā apstiprināja un aizgāja gulēt, uzticoties Saeimas Juridiskajai komisijai, kura pamatoja grozījumu nepieciešamību ar to, ka jāpilda Satversmes tiesas spriedums.
Saeima izpildīja Satversmes tiesas 2023. gadā spriesto par administratīvajiem izdevumiem dalītu īpašumu gadījumos, kad zeme un ēka pieder dažādiem īpašniekiem. Satversmes tiesa spriedumā bija norādījusi, ka maksa par zemes lietošanu līdz 4% no zemes kadastrālās vērtības var nebūt pietiekama dažādu administratīvo izdevumu segšanai.
Saeimas Juridiskā komisija izvērtēja, ka 4% saglabājami abu pušu izdevumu interesēs, taču lēma likumā papildināt, ka "maksāšanas paziņojuma sagatavošanas un nosūtīšanas izmaksas gadā katrs būves īpašnieks sedz 15 eiro apmērā".
Daži pilsoņi sociālajos tīklos sāka “šūmēties”: “Kā tad tā, par ko 15 eiro, vai tas ir adekvāti?” Taču viņu balstiņas noslīka citu, daudz svarīgāku dzelteno ziņu aktualitāšu plūsmās, kurās dominēja dažādu slavenību sadzīviskās klizmas.
Tomēr Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins no "Jaunās vienotības" bija mazliet satraucies un Latvijas sabiedriskajam medijam skaidroja, ka radušies pārpratumi par likumā ierakstīto, ka šī summa nevar būt mazāka par 15 eiro, lai gan domāts - līdz 15 eiro.
Tas ir tāds neliels pārpratums - ne ta vairāk, ne ta mazāk jeb, kā savulaik formulējis dižais krievu dzejnieks Puškins, “cariene naktī piedzemdēja pēcnācēju - ne īsti dēlu, ne īsti meitu”. Bija domāts, ka līdz 15 eiro, bet likumā ierakstījās, ka “ne mazāk”.
Līdz ar to likuma formulējums pašlaik ir: "Maksāšanas paziņojuma sagatavošanas un nosūtīšanas izmaksas gadā katrs būves īpašnieks (kopīpašnieks, dzīvokļa īpašuma īpašnieks) sedz 15 eiro apmērā."
Oktobrī opozīcijā esošais politiskais spēks "Apvienotais saraksts" (AS) iesniedza grozījumus, kas piedāvāja atcelt prasību dzīvokļu īpašniekiem un ēku kopīpašniekiem maksāt 15 eiro par zemes lietošanas tiesību paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu, taču Saeima tos noraidīja. Tas nav nekas neparasts - tā ir sena tradīcija, ka pozīcija jebkurus opozīcijas priekšlikumus slaidi ielidina papīrgrozā.
“Likumdevējs izvēlējās nemainīt likuma redakciju, bet skaidrot pašvaldībām tā būtību,” vēstīja visi centrālie plašsaziņas līdzekļi. Tas ir tā: “Mēs jau te esam sarakstījuši likumā visādus murgus, bet jūs neņemiet tos galvā!”
Protams, tāpat arī opozīcija mēdz grēkot ar to, ka apšauba jebkuru pozīcijas likumprojektu, taču šajā gadījumā nebija taču nekādu šaubu, ka ir misēklis, ka ir likumā ierakstīts pavisam ne tas, ko bija iecerējuši pat paši tā autori.
Lūk, zīmīgs citāts no Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Andreja Judina, kas spilgti raksturo pašreizējās likumdošanas tradīcijas Latvijā.
"Viņi sāk uztraukties, ka, ja nepieprasīs 15 eiro, tad Valsts kontrole pašvaldībai pārmetīs naudas izšķērdēšanu. Mēs tos 15 eiro neparedzējām, lai budžetu uzpildītu ar naudu! Mēs prezumējam, ka abās pusēs atrodas godīgas personas un ka pašvaldība nevis grib lāpīt kādu iztrūkumu šādā veidā, bet ka arī otra puse saprot to situāciju," plašsaziņas līdzekļiem klāstīja Judins.
Tātad Saeima (Saeimas Juridiskā komisija) paļaujas uz kādu godaprātu, kas ļaus vienoties, sarunāt ar pašvaldībām, ka tās dikti labi uzvedīsies. Tā vietā, lai radītu nepārprotamu, cietu, negrozāmu, skaidru likuma tekstu, likumdevējs uzskata, ka tas nav nepieciešams - var uzrakstīt kaut ko nebūt, un pēc tam to varēs interpretēt atkarībā no politiski sociālām kustībām. Ja ļaudis nikni protestēs pret to, ka viņiem nepamatoti tiek “atvilkti” 15 eiro, tad varēs šo maksu samazināt, pamatojoties uz atrunām tajā pašā vai citā likumā; ja neprotestēs, tad maksa tiks iekasēta no katra pilnā apmērā.
Pilnā apmērā nemaz nav nieka kapeikas. Ja, piemēram, ikviens rīdzinieks (kopīpašnieks, dzīvokļa īpašuma īpašnieks) samaksās 15 eiro, kopā sanāks 450 tūkstoši eiro. Ja pa visu Latviju, tad summa sanāks diezgan laba. Nabaga samulsinātajiem iedzīvotājiem jau ir pieteikušies “glābēji” - Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, kurš lēš, ka rēķina sagatavošanas pašizmaksas varētu būt aptuveni trīs līdz piecu eiro apmērā. Vēl ir Rēzeknes pašvaldības namu apsaimniekošanas uzņēmums, kas neprasīšot 15 eiro no katra, “ja nekas nemainīsies”. Te tāda nianse, ka Rēzeknē pašlaik valda nevis pēdējās pašvaldību vēlēšanās vinnējušie spēki, bet valdības iecelta administrācija.
Pirmkārt, slikti ir tas, ka Saeimas vairākums neiedziļinās likumprojektos un ne vienmēr izprot to sekas. Tas būtu normāli, tā gadās, jo dokumentu blāķi tautas priekšstāvju priekšā mēdz būt milzīgi. Taču arī kad ir konstatētas formulējumu nepilnības un par to ir visnotaļ diskutēts, pozīcijas un opozīcijas greizsirdība neļauj novērst brāķi.
Otrkārt, Saeimas juridiskais “politikuma” gals paļaujas uz “sarunāšanu” ar “saprātīgām” pašvaldībām, ka tās izpratīs situāciju un “būs pretimnākošas”, un likumā ierakstīto tekstu interpretēs. Sava likumdošanas brāķa nepilnības Saeima noveļ uz pašvaldībām, taču arī tās nav apskādētas, jo var, ja grib, izmantot likumu pretrunas populistiskā veidā - var iekasēt 15 eiro, var neiekasēt tik daudz, var manipulēt.
Treškārt, tas veicina valsts dzīvošanu tiesiska nihilisma apstākļos - lai gan pastāv viens formulējums un pat konkrēti skaitļi tekstā, pastāv iespēja likumu apiet, atrast citu, pretēju formulējumu, kas ļauj nepildīt iepriekšējo noteikumu. Valdībai politiski tuvas pašvaldības var rīkoties drošāk, kamēr tālākas riskē tikt sodītas.
15 eiro nav tā summa, par ko cilvēks nonāktu robežšķirtnē starp nabadzību un turību. Štrunts vien ir. Ja salīdzina ar padomju laikiem, tad tas ir rublis un piecdesmit kapeikas. Par šādu naudu neies taču tiesāties. Tāpēc protestētāju maz, jo spēle nav sveču vērta.
15 eiro par paziņojuma elektronisku nosūtīšanu? Vai tas ir daudz? Par ko tas ir? Par diviem klikšķiem? Par to, ka paziņojumu saņem saņēmējs, nevis to apmaksā nosūtītājs?
Teorētiski varētu par šiem diviem klikšķiem iekasēt ne tikai 15, bet, piemēram, 150 eiro. Varētu arī 1500 vai 150 000 eiro, taču tas laikam būtu pārāk daudz. Taču nav cilvēkam nekādu iespēju ietekmēt šo skaitli, jo tas nav piedāvājuma un pieprasījuma skaitlis. Tas var būt jebkurš skaitlis. Tam nav sakara pat arī ar izdevumiem, kādi ir valsts iestādēm IT jomā, bet tos mēs jau tāpat visu laiku finansējam, maksājot nodokļus.
Latvijas sabiedrība nokukstēsies, pakurnēs, pašausmināsies un tad noskurināsies, lai dotos pretim jauniem izaicinājumiem - baismīgajām degvielas, pārtikas, komunālo pakalpojumu cenām, kas mūs gaida pēc 1. janvāra. 15 eiro laikam tad uz tā fona būs nieki vien, ko var arī samaksāt.
