Saeimas deputāti ceturtdien galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, uz gadu iesaldējot partijām piešķiramo valsts finansējumu.
Vārds “populisms” bieži tiek lietots nevietā, taču šeit populisms ir klasisks, neslēpts un efektīgs.
Saeimā pārstāvētās partijas diezgan lielā vienprātībā, ar 88 balsīm “par”, ir atbalstījušas tautai tīkamu gājienu - skan vētraini aplausi par to, ka labie politiķi beidzot vienreiz solidarizējas ar tautu un ietaupa nodokļu maksātāju naudu.
Šķiet, liela daļa ļaužu, izlasot ziņu virsrakstus, saprata, ka partijas tagad veselu gadu nesaņems valsts finansējumu. Nebūtu slikti...
Taču likuma grozījumi paredz tikai to, ka uz gadu būs apturēts finansējuma pieaugums. Proti, 2025. gadā tas būs tāds pats kā šogad, kad partijas saņem 6,65 miljonus valsts naudas. Partiju finansējums ir sasaistīts ar minimālās algas pieaugumu, un minimālā alga pašlaik ir 700 eiro. Nākamgad minimālā alga pieaugs un būs 740 eiro. Līdz ar to partijām nākamgad būtu jāsaņem 7,03 miljoni eiro, taču tās saņems tos pašus 6,65 miljonus. 7,03 mīnus 6,65 ir 0,38. Lūk, tā arī visa “grandiozā” solidaritāte - 380 tūkstoši eiro, kurus partijas atrauj sev un ietaupa valsts budžetam!
Te vēl varam iztēloties tā, ka tās partijas, kas pārdala budžeta līdzekļus, šo ietaupīto naudu varbūt izlietos kādiem ļoti jaukiem, sabiedrībai tīkamiem mērķiem un tādā veidā populisma kuponus noplēsīs vēlreiz.
No otras puses, 380 tūkstoši nav maza nauda, un paldies par to pašu! Neko ļaunprātīgu Saeima te nedara. Visiem jāsaspiežas ciešāk un jāsavelk jostas, jo pašlaik budžetam ir grūti - nav vairs tik daudz naudas, kā nekad agrāk nav bijis. Ieraugot, ka budžeta finansējums ir septiņi miljoni ar tendenci nākamajos gados augt līdz astoņiem un vairāk, vēlētājiem var rasties pamatots jautājums: “Kas tās ir par orģijām uz mūsu rēķina?” Nākamvasar būs pašvaldību vēlēšanas, un šāds jautājums neviļus var atskanēt. Bet partijas ar tīru sirdi varēs teikt, ka ir solidarizējušās.
Amerikā partijas finansē uzņēmēji, un tās savā starpā konkurē un sacenšas, kura piesaistīs vairāk naudas, lai to liktu lietā varenās priekšvēlēšanu batālijās, organizētu tikšanās ar vēlētājiem, pirktu reklāmas laiku televīzijā, taisītu plakātus, cepurītes un uzlīmītes. Amerikāņiem neienāk prātā, ka partijas būtu jāfinansē no valsts budžeta. Ko tādu izdzirdot, ļaužu masas izietu ielās un sašustu. Un kaut kā mēle neceļas teikt, ka ASV nav demokrātijas - vismaz pagaidām ASV ir demokrātijas citadele.
Taču partiju finansēšana Eiropas gaumē ir stipri citāda - tā tiek vārīta nejēdzīgas liekulības mērcē, it kā politiķiem būtu jābūt eņģeļiem, kuri nekad neapmeklē labierīcības un kuru kājas nedrīkst pieskarties zemei. Pašā saknē absurds ir postulāts, ar kuru tiek pasniegta nepieciešamība finansēt partijas no valstu budžeta - tas esot tāpēc, lai atsvabinātu politiķus no atkarības “naudas maisu”, “oligarhu”, lobistu un tamlīdzīgu buržuju priekšā. Šim Eiropas “trendam” ir sekojusi arī Latvija, un saprotams, ka tā virzītājspēki un introducētāji mūsu valstī ir bijuši visādi “gaišie spēki” - sabiedriskās organizācijas “Delna”, “Providus” u.c.
Lai nu tā būtu! Nebija labi pagājušā gadsimta nogalē, kad politiskās partijas Latvijā varēja finansēt pat arī valsts uzņēmumi. Summas bija milzīgas, un nauda tika šķiesta aizgūtnēm - bija daža partijas līdera portrets pa visu māju, televīzijā raidījumi notika īsos starplaikos starp partiju reklāmām. Dabiski, ka lielas priekšrocības bija tām partijām, kuras jau bija pie varas, un tās nekautrējās to izmantot.
Taču pašlaik ir iebraukts pretējā grāvī - pastāv skarbi partiju finansēšanas ierobežojumi, pastāv kriminālatbildība par partiju nelikumīgu finansēšanu, turklāt notiek centieni atbildību vēl pastiprināt. Politiķiem jādeklarē visas savas mantas un naudiņas, un ne tikai viņiem pašiem, bet arī viņu radiniekiem bankā jāatklāj, ka viņi ir politiski nozīmīgas personas. Tas ir apgrūtinājums, tas draud ar ķezām un ķibelēm. Ne viens vien cilvēks, kas prāto par iesaistīšanos politikā, iestāšanos partijā, apdomājas un nospriež, ka šo rūgto biķeri labāk pie lūpām nelikt.
Tāpat uzņēmēji vai jebkuras fiziskas personas, kas ir tik drosmīgas, ka ziedo naudu partijai, var rēķināties, ka viņus “purinās” VID un KNAB staigās pa pēdām.
“Economist Inteligence Unit” indekss, kas atspoguļo, cik lielā mērā pilsoņi var un piedalās politikā, Latvijai ir 6,11. Mazāks ir tikai dažām valstīm - Ungārijai, Slovākijai. Lietuvai tas tiek rādīts tāds pats - 6,11. Taču nemaz ne tik sen bija spēkā fakts, ka Lietuvas lielākajai partijai ir vairāk biedru nekā Latvijā visām partijām kopā. Ļoti maz cilvēku iesaistās partijās - nu varbūt kāds 1% iedzīvotāju vai mazliet vairāk pašlaik ir kādas partijas biedri.
Tātad cilvēki, kas varbūt būtu varējuši ienākt politikā, jo viņiem ir zināšanas un spējas, to nedara, jo negrib nepatikšanas - uz viņiem automātiski skatīsies kā uz potenciāliem noziedzniekiem. Tas veicina negatīvu izlasi - politikā paveras iespējas vājākiem kadriem. Ne velti kādas divas trešdaļas pašreizējo Saeimas deputātu ir sabiedrībā mazpazīstamas personas. Nu, ja partiju finansēšanas ierobežojumi un finansēšana no budžeta ir devusi labus augļus un dikti uzlabojusi demokrātiju, tad piedodiet!
Ne velti atsevišķas ES valstis ir atmetušas šo ķēmošanos. Piemēram, Itālija ir pārtraukusi finansēt partijas no budžeta, Ungārijā budžeta tēriņi ir padarīti par niecīgi simboliskiem. Ir gan arī valstis, kurās valsts budžeta līdzekļi veido pat 80% no visas partijas rīcībā esošās naudas.
Taču tas, ka partija saņem budžeta naudu, nenozīmē, ka politiķi ir kļuvuši neatkarīgi no biznesa grupu interesēm. Vienkārši biznesa grupām vajadzīgo lēmumu stumšanas metodes kļūst rafinētākas un slēptākas, ietekmēšana notiek pa aplinkus ceļiem, pa sētas durvīm. Ja ideja bija veicināt partiju finansēšanas caurspīdību, tad efekts ir pretējs.
Ja Latvijas “politikumam” patiesi rūpētu caurspīdība, tad uzņēmēji tiktu atbrīvoti no ziedojumu ierobežojumiem vai vismaz būtiski tiktu pacelti to apjomu “griesti”. Visi zinātu, kādi uzņēmēji cik daudz ziedojuši. Aizdomīgos gadījumos mediji un sabiedrība varētu šo informāciju pētīt un visu ko secināt.
Taču no Latvijas politiķiem tik drīz neko tādu nesagaidīt - labāk ir ar biznesmeņiem spēlēties “zem deķa”, saņemt finansējumu no budžeta un izbazūnēt, ka tas uz gadu iesaldēts.
