Valdošajai koalīcijai no gaisa ir nokritusi gluži neticama laime – Krievijas drons, kurš atlidojis no Baltkrievijas un iegāzies kokos netālu no Gaigalavas. Visos centrālajos televīzijas kanālos šī ziņa pirmajā vietā, un re, no dienaskārtības ir pazudušas netīkamās “airBaltic”, “Rail Baltica”, skolotāju algu, budžeta deficīta un pensiju garantiju tēmas.
Japāņu režisora Šoheja Imamuras filmā “Leģenda par Narajamu” beigu kadros sāk snigt sniegs, pārklājot visu iepriekš redzēto nežēlību, nešķīstās kaislības, uz kalnu atnesto un tur nomirt atstāto veco cilvēku kaulus. Skatītājs piedzīvo katarsi un aiziet no kinoteātra tāds kā atbrīvojies un gatavs dzīvot tālāk. Evikas Siliņas (“Jaunā vienotība”) valdībai tagad sniega vietā ir uzkritis drons.
To var mērīt, taustīt, vērtēt, bučot, sašust, spriest, vai vajadzēja to notriekt vai tikai monitorēt tā kustību. Līdzīgi kā Krievijas uzbrukums Ukrainai vienā mirklī izdzēsa kovida tēmu, tā tagad valdības pagājušās nedēļas atbaidošās ķibeles ir kļuvušas šķietami mazsvarīgas. Paldies dronam!
Latvijas sabiedrība līdzīgi kā bērni, kas pārcietuši vardarbību, ir tendēta aizmirst, padarīt par nebijušu visu to neglīto smadzeņu skalošanu, ar kuru pēdējās nedēļās nodarbojās “airBaltic”. Politikas vērotāji ir secinājuši, ka šie ļaudis uzskata visu sabiedrību par muļķiem - tai var iestāstīt jebko, informatīvo troksni var mainīt ar klusuma brīžiem.
Politiku ir vērojis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš lakoniski ir pateicis skaudru diagnozi: “Valdība ir rīcībnespējīga.”
Taču diezin vai valdība Rinkēviču klausīsies. Valdībai tagad būtu jāatkāpjas, taču diezin vai tā kaut kur kāpsies. Tāpat nekur nekāpsies satiksmes ministrs Briškens, kurš no premjeres Siliņas ir saņēmis kritiku par ne pārāk labo komunikāciju “airBaltic” un “Rail Baltica” lietās. Siliņa atbildību eleganti pārripina uz nozares ministru un var mierīgi iet gulēt. Visi ir sašutuši, taču priecīgi. Briškenam uz īsu brīdi uzticēta sabiedrības dusmu tvaiku tvaika nolaišanas ventiļa loma. Visādi citādi pašam nekas nopietni nekaiš.
Kādēļ gan valdībai nebūt rīcībnespējīgai? Lūk, aizsardzības ministrs ar pilnu krūti komunicē par Krievijas dronu! Lūk, ārlietu ministre ir saukusi pie sevis uz paskaidrojumiem Krievijas diplomātus! Lūk, finanšu ministrs komunicē par nodokļiem un budžetu, kas tūliņ drīz būs jāpieņem! Vai tad šāda jauka valdība var iet projām? Darbu taču pilnas rokas. Un kurš tad nāktu vietā - Rosļikovs un Šlesers?
Bet kā tad tur īsti bija ar “airBaltic”, kas ir noticis? Vispār jau nekas īpašs.
Ir beidzot tā pavisam skaidri atklājies fakts, ka “airBaltic” finanses ir gaužām bēdīgas - pusgada zaudējumi ir 85 miljoni eiro, valsts ieguldījumi jeb nodokļu maksātāju nauda 571 miljona apmērā ir izčibējusi, neatgūstama un norakstāma. Oficiāli tas tika noformulēts šādi: “Augusta pēdējā piektdienā Ministru kabinets slēgtā sēdē nolēma gan samazināt "airBaltic" pamatkapitālu, gan valsts līdzdalību uzņēmumā. Pamatkapitālu samazināja par 571,3 miljoniem eiro, lai nodzēstu pa gadiem uzkrātos zaudējumus.” Toties “airBaltic” vadītājs Martins Gauss ir apmierināts ar savu atalgojumu, kas ir apmēram miljons eiro gadā.
Filmā “Ezera sonāte” Māris vaicāja, kas ir bankrots, un saņēma atbildi, ka tas ir tad, kad nekā nav. Par “airBaltic” vēl nevar teikt, ka tas ir bankrotējis - kaut kādas lidmašīnas, ofisa krēsli, izkārtne tam vēl ir. To varbūt par lētu naudu var arī nopārdot.
Milzīgā slepenībā pa kaktiem, valdības nama “drošajā kabinetā” risinās sarunas ar “labo onkuli” jeb potenciālo investoru, kurš varbūt nāks un glābs, kurš ieguldīs uzņēmumā kapitālu. Nav zināms, kurš ir šis investors, bet ļaudis mēļo, ka laikam tā ir Vācijas “Lufthansa”. Var saprast, ka biznesā var būt komercnoslēpumi, taču nav saprotams, kāpēc pasākums ir tik slepens, ka pat Voldemorta vārdu nedrīkst skaļi pateikt? Runa taču nav par divu lietotu drēbju vairumtirgotāju apvienošanos, bet par nacionālo aviokompāniju, kuras akcionāre ir valsts. Taču sarunas notiek bunkurā. Cik caurspīdīgi! Tagad mēs zinām, ka “airBaltic” pamatkapitāls tiek samazināts. Bet vēl nesen bija liela ņemšanās ar pamatkapitāla palielināšanu. Malači! Te palielina, te samazina. Valsts iecerējusi sev paturēt 25% plus vienu akciju, lai tā nodrošinātu sev “bloķējošo mazākumu”. Tā ir neticama brīnumpasaka, jo nekādi bloķējošie mazākumi dabā nepastāv. Neviens investors neieguldīs naudu uzņēmumā, ja tam nebūs brīvas rokas rīkoties tā, lai varētu gūt peļņu. Ja investoram būs akciju kontrolpakete, tad viņš kontrolēs uzņēmumu - tas ir no vārdiem “kontrolēt” un “pakete”.
Vēl ir dīvaina runāšana par akcijām, kuras tikšot laistas publiskajā piedāvājumā biržā. “Ir skaidrs, ka potenciāla akciju kotēšana vietējā Rīgas “Nasdaq” biržā ļautu visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem kļūt par “airBaltic” akcionāriem. Šī brīža gatavošanas procesā “airBaltic” vadība strādā pie dažādiem veidiem, kā Latvijas un Baltijas sabiedrība varētu piedalīties un kļūt par šī veiksmīgā uzņēmuma akcionāriem. Taču visa šī informācija un detaļas varēs tikt izpaustas tikai tad, kad būs pieņemts lēmums par IPO īstenošanu,” savā X kontā raksta Gauss. Pie vārdiem “šī veiksmīgā uzņēmuma” jāsmaida, bet tomēr ir jauki, ka mēs visi varēsim kļūt par akcionāriem.
Pārdodot biržā akcijas, kas būs kaut kādas īpašās, ne tādas kā citas, ne parastās un saprotamās akcijas, “airBaltic” cer piesaistīt 300 miljonus eiro! Tātad notiks lielie brīnumi!
Bet nu labi - pieņemsim, ka 300 miljonus izdosies piesaistīt. Tad kādam mērķim tas būs? Vai uzņēmuma attīstībai? Te kaut kā ir pavisam aizmirsies, ka “airBaltic” izdevās “veiksmīgi” emitēt obligācijas 340 miljonu eiro apmērā uz pieciem gadiem un diviem mēnešiem ar likmi 14,5% gadā. Par šo aizņēmumu “airBaltic” katru gadu investoriem jāatmaksā gandrīz 50 miljoni eiro. Ja iegūtos 300 miljonus paredzētu daļējai parāda atmaksai, tas būtu saprotami. Bet kam īsti “airBaltic” tos paredz lietot, tas nav saprotami. Uzņēmums ar “peļņu” mīnus 85 miljoni pusgadā nevar gadā atmaksāt 50 miljonus aizdevējiem - nu nekādi nesanāk.
Punktu pagājušajā nedēļā uzlika finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kurš raidījumam “De facto” izklāstīja, ka stratēģiskajam investoram paredzēts pārdot 10% akciju. Tas gan esot sākotnēji. Bet cik īsti kopā un kad vārdā neminētais stratēģiskais investors nopirks, to ministrs neatklāja. Kur tad palika Briškena stāsts par “bloķējošo mazākumu”, kurā paliks valsts?
Tas jau liek nopietni bažīties, ka sarunas ar stratēģisko investoru vēl nemaz nav kaut cik nopietnā stadijā. Varbūt atbrauca uz Rīgu kādi vācieši, lai apskatītos, vai nevar kaut ko lēti nopirkt kā ūtrupē? Varbūt 75%, varbūt 10% akciju. Mazliet papļāpāja. Mazliet atbrauca un aizbrauca, atstājot valdību pie sasistas siles.
Situācija ir skaudra - “airBaltic” 571 miljona bedre kombinācijā ar “Rail Baltica” vēl īsti neaptverto bedri sazin cik miljardu eiro apmērā kopumā veido bezdibeni, kur apakšā no zemes dzīlēm spraucas liesmu mēles, kur dejo velni, ārvalstu investori, valdības locekļi un Gauss. Tur lejā labāk nemaz neskatīties. Labāk skatīsimies uz ne pārāk dziļo bedri pie Gaigalavas, kur nokrita drons! Krievija apgalvo, ka tas neesot viņu aparāts. Pirms izjukšanas gabalos tam esot bijis mopēda motoriņš un piestiprināta sprāgstviela, kas nemaz neuzsprāga. Un vēl visa kā daudz interesanta un aizraujoša kā spiegu stāstos.
