Praida atbalstītāji līksmo par tiesas spriedumu – bet velti, cīņa vēl priekšā

© Foto kolāža: Depositphotos/MN

Administratīvā rajona tiesa apmierinājusi Grīziņkalna apkaimes biedrības pieteikumu noraidīt biedrības “Streetbasket” jeb jaunatnes ielu sporta organizētāju lūgumu Rīgas domei ļaut turpināt jaunatnei nodarboties ar ielu sportu Grīziņkalna parkā.

Izskatās, Grīziņkalna apkaimes biedrībā prieki neizmērojami - nu varēs paplašināt praida karodziņu un krekliņu drukāšanu un plašāk izvērst tirdzniecību ar lauku labumiem. Bet jaunieši - nu tie ir pārāk skaļi, un tas viņu piekoptais sports jau arī Grīziņkalna parkā tā īsti neiederas. Vēl trakāk! Tiesas sprieduma tekstā atklājas, ka patiesībā jaunatnes ielu sports Grīziņkalnā neiederas, jo ar to nodarbojas zemākas šķiras ļaudis (proletariāts), savukārt Grīziņkalna apkārtni sākuši apdzīvot turīgi un labklājīgi ļaudis, kuriem ir pavisam citi tikumi nekā prastais skaļais ielu sports. Tādēļ arī iezīmējies trekns “nē” veselīgam sportiskam jaunatnes dzīvesveidam. Nevis jaunatnes trokšņošana, bet gan nepareizo sociālo slāņu jaunatnes trokšņošana - lūk, izskatās kur tiesas spriedumā rodams patiesais Grīziņkalna biedrības protests pret “Ghetto games”: “Tiesa norāda, ka laikā, kad ielu sporta veids veidojās, bija cits šīs teritorijas sociālais pieprasījums, tas risināja akūtas, tajā laikā samilzušas ielas bērnu brīvā laika pavadīšanas problēmas. Tomēr pašreiz nevar atstāt bez vērības jauno sociālo realitāti - Grīziņkalna apkaimi arvien vairāk apdzīvo iedzīvotāji no sociāli labvēlīgām ģimenēm un stabiliem, legāliem ienākumiem. Ja šo iedzīvotāju īpatsvars apkaimē palielinās, tad veidojas jauns sociālais pieprasījums. Tāpēc Lēmumā ir nepieciešams veikt aktuālu interešu izvērtējumu, kur būtu atbildēts uz pieteicējas iebildumiem, izvērtēta trešās personas rīkoto pasākumu attīstības gaita un piemērotāka vieta visu interešu līdzsvarošanai. Tiesa nesaskata, ka Rīgas dome būtu veikusi pilnvērtīgu lietderības izvērtējumu attiecībā uz vides piesārņojumu (trokšņiem).”

Bet kāda jaunatne tad būtu tā pareizā, kura varētu ieņemt sporta aktivitātēm iekārtoto laukumu Grīziņkalna parkā? Atbildi daiļrunīgi sniedz ieraksts Grīziņkalna biedrības X kontā: “Par godu lepnuma mēnesim ir tapuši Grīziņkalna apkaimes biedrības pride t-krekli”.

Ekrānuzņēmums

Nav grūti iztēloties, kam varētu noderēt sporta aktivitāšu laukumā ierīkotais sporta aprīkojums. Piemēram, pie basketbola groziem varēs izkārt praida karogus, bet pie vingrošanas līdztekām praida krekliņus, kuros ietērpjoties turpat pie mājražotājiem varēs nopirkt un uzēst treknu lauku bulciņu. Idille!

Sprieduma tekstā ir vēl kāda interesanta nianse. Tiesa savā sprieduma tekstā vairākkārt atkārto, ka piekrīt ielu sporta organizētājiem un Rīgas domei: jaunatnes sports, tas ir labi un veselīgi. Sprieduma teksta beigās kā mazu argumentiņu rod troksni parkā, kuru izdala sportisti un kura dēļ Grīziņkalna biedrības prasība atzīstama par pamatotu. Vienlaikus tiesa atzīst ka trokšņa līmeni, tā kaitīgumu ir grūti nofiksēt un pierādīt. Gods kam gods - tiesa pati devusies izbraukuma sesijā un pārliecinājusies, kā administratīvajā strīdā pieminētais izskatās dzīvē. “Tiesa piekrīt, ka trešā persona, rīkojot Nekustamajā īpašumā ielu kultūras un sporta pasākumus vairāk nekā 10 gadus, kas domāti bērniem un jauniešiem, veic būtisku sociālo un veselību veicinošo darbu, kas ir būtiski visas sabiedrības interesēs.

Tiesa izbraukuma sēdē pārliecinājās, ka Nekustamais īpašums ir Grīziņkalna parka teritorijā. Parkā var izvietot arī aktīvās atpūtas vietas. Principā tiesa pirmšķietami nesaskata pretrunu tam, ka Nekustamais īpašums tiek izmantots parka teritorijā aktīvās atpūtas vajadzībām.

Tiesa izbraukuma sēdē pārliecinājās, ka ap Nekustamo īpašumu ir žogs, tomēr vārti ir atvērti. Žoga augstums neveido tādu vizuālu un fizisku efektu, ka sabiedrības loceklim varētu šķist, ka Nekustamais īpašums nav pieejams. Apmeklējot Nekustamo īpašumu laikā, kad nenotiek organizēts pasākums, tajā var brīvi iekļūt, tajā ir ļoti daudz basketbola grozi, kurus brīvi izmanto jaunieši. Pirmšķietami tiesa nesaskatīja ierobežojumu izmantot Nekustamo īpašumu vienkāršām sporta aktivitātēm. Teritorijā atrodas arī trenažieru zāle,” teikts tiesas spriedumā.

Jautājums: kādēļ gan tiesa tomēr sprieda par labu Grīziņkalna apkaimes biedrībai?

Viena no atbildēm lasāma Grīziņkalna apkaimes biedrības X kontā

Ekrānuzņēmums

Ko tas viss nozīmē? Ļoti vienkārši. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā darbojās pazīstams un ietekmīgs advokāts Andris Grūtups. Viņam ienākot tiesas zālē, tiesneši iespringa, un lietpratējiem nebija grūti uzminēt, kurā pusē Temīdas svaru kausi nosvērsies. Starptautiskais advokātu birojs “Sorainen” patiesi sniedz juridiskos pakalpojumus un liberāļu aprindām to bieži dara “pro bono” (bez maksas). Lai spļautu sejā starptautiski ietekmīgam liberāļu aizstāvim, tiesnesim ir jābūt krietnai dūšai. Kā nekā lielākā daļa rajona tiesnešu sapņo par karjeras izaugsmi un lielāku atalgojumu. Viss pareizi!

Priecīgā ziņa šajā stāstā ir tāda, ka, neraugoties uz tiesas spriedumu, kurš nebūt nav galīgais spriedums, ielu sportistiem ir dūša un apņēmība cīnīties par savu taisnību un pierādīt, ka tieši viņiem ir tiesības būt Grīziņkalna parkā, un rādīt bulciņu ēdājiem un karodziņu vicinātājiem patiesās veselīgas dzīves vērtības. Arī ielu sportistiem ir ietekmīgi draugi un atbalstītāji. Īstā cīņa vēl priekšā!

Komentāri

Mēs nebijām tikušies gadiem. Jānis pēc aktīvās politikas posma dzīvoja diezgan savrupi, dienas dalot ar meitu Madaru un sievu Baibu. Kad uzzināju traģisko vēsti par Jāņa bojāeju, sirdī iedzēla senas atmiņas kā dadža pogaļas, un es nodomāju: kādam ir jābūt izmisumam, lai izvēlētos nāvi, nevis iespējamu izeju no šķietamas bezizejas?... Jānis, kuru ieraudzīju atvadu brīdī, atbildi nesniedza. Jānis Straume, savulaik kaismīgs un principiāls politiķis, vienlaikus – mazliet sentimentāls, sevī vērsts vienpatis ar latvieša dvēseli.

Svarīgākais