Šodien paredzēta premjeres Evikas Siliņas tikšanās ar ārlietu ministru Krišjāni Kariņu. Abi spriedīs, ko tagad iesākt ar pagalam nelāgajiem kaitējumiem “Jaunās vienotības” tēlam. Varianti ir tikai divi – abiem aukstasinīgi jāsecina, ka vainīgie ir atrodami un tie ir ierēdņi un politiskie konkurenti, vai arī abiem jānonāk pie kopsaucēja, ka politiskā atbildība tomēr jāuzņemas pašiem. Ja tā, tad Kariņam labprātīgi jāpakāpjas malā no politiskās skatuves pirmajām rindām.
Ir arī trešais variants, diemžēl Latvijas politikā itin bieži sastopams - neizlēmība. Abi kaut ko runās un tad paziņos, ka vienojušies par kopējām vērtībām - kara apstākļos politiskā vienotība pāri visam. Katrā gadījumā Kariņam kā partijas vadītājam ir tiesības spītīgi iekrampēties ar nagiem ārlietu ministra kabineta durvīs un kliegt, ka neparko nedemisionēs. Tādā gadījumā viņš “Jaunajai vienotībai” darīs skādi, jo neļaus atbrīvoties no balasta, lai peldētu uz priekšu tālāk - par šo sīkāk šeit.
Ja Kariņš izrādīsies viltīgāks, politiskos gājienus uz priekšu redzošāks, ja Siliņa būs viņu pierunājošāka un pārliecinošāka, tad “Jaunajai vienotībai” iespējami sabiedrības acīs tīkami manevri, manipulācijas un rokādes. Politikas taisīšanas kuluāros spriež, ka ārlietu ministra krēsls tukšs gan nepaliks. Tas varētu tikt piedāvāts ārlietas pārzinošajam “Progresīvo” politiķim, tagadējam aizsardzības ministram Andrim Sprūdam. Arī aizsardzības ministra krēsls tukšs nepaliks. To plānots piedāvāt tēvzemes aizsardzības un ienaidnieku sakaušanas lietu pārzinātājam, tagadējam Iekšlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram, Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedim Igoram Rajevam. Kad "Apvienotais saraksts" neiesaistījās Evikas Siliņas valdībā, Rajevs paziņoja, ka pamet "Apvienotā saraksta" Saeimas frakciju, līdz ar to saglabājot Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu. Tagad jau viņš “Jaunajai vienotībai” ir kļuvis tikpat kā savējais. Iepriekš tika minēts, ka Rajevam gan esot kaut kādas problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam. Taču tas ir politisks jautājums un arī risināms jautājums. Mēdz būt tā, ka politiķis ir nepareizā partijā un viņam nedod pielaidi, taču, ja viņš ir pareizajā partijā, tad kāda var būt vairs problēma ar pielaidēm?
Kariņš bez darba gan nepalikšot. Nav taču vienmēr jābūt pirmā numura zvaigznei - arī otrā un piektā numura amatpersonām ir gana daudz varas un naudas. Tādas amatpersonas NATO vai Eiropas Komisijas struktūrās vienmēr ir svarīgas un atalgojumā saņem pat vairāk nekā Latvijas ārlietu ministrs - turklāt lido pa pasauli, kā un ar ko gribi - neviens tev pakaļ neskatīsies.
Tikmēr doma par vainīgo saistībā ar lidojumiem pataisīt Valsts kancelejas direktoru nekur nav zudusi. Sīkāk lasiet šeit.
Jāatgādina, ka Ģenerālprokuratūra sākusi un nodevusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam izmeklēšanai kriminālprocesu par iespējamu izšķērdēšanu saistībā ar lidmašīnu līgumreisu izmantošanu bijušā Ministru prezidenta Kariņa komandējumos. Kariņš, kad bija premjers, lielu daļu lidojumu veica ar speciāliem avioreisiem, ar privātām lidmašīnām. No 2021. līdz 2023. gada septembrim no valsts budžeta, atbilstoši Valsts kancelejas apkopotajai informācijai, šādi iztērēti 613 830 eiro, bet kopā ar ES segto izmaksu daļu tēriņi sasniedz 1,36 miljonus eiro. Ģenerālprokuratūra neapstrīd, ka valsts augstāko amatpersonu pienākumu izpildes gaitā var rasties situācijas, kad komandējuma nodrošināšanā nepieciešams izmantot gaisa transporta līgumreisu pakalpojumus. Reizē secināts, ka pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums.
Ieskatoties Ģenerālprokuratūras vēstījumā ciešāk, redzam dramatisku iekšējo pretrunu plosīto ģenerālprokuroru Juri Stukānu, kurš nevēlas kaut ko gaužu nodarīt Kariņam, taču viņš nevar arī izlikties, ka nekā nebija, un materiālus par lidojumiem nobēdzināt tālā plauktā. Pārāk skaļš ir skandāls, pārāk plašai publikai tas ir tapis redzams, tāpēc ģenerālprokuroram jāparāda, ka viņa kantoris strādā, un jāpasaka arī kaut kas mazliet bargs - kaut kas tāds, ka “pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums”.
Kriminālprocess pagaidām ir par faktu, nav lietas pret Kariņu vai kādām citām amatpersonām.
Šajā skarbajā nestundā partija analizē, kas ir noticis, kurš ir vainīgs un ko darīt. Nekas nav mūžīgs, tajā skaitā Krišjāņa Kariņa harisma, kurai pateicoties “Jaunā vienotība” no astoņiem deputātiem 13. Saeimā pakāpās uz 26 deputātu vietām 14. Saeimā. Kariņam elektorāts piedeva pilnīgi visu - lai gan viņš ar veselības ministru Danielu Pavļutu darbojās ciešā tandēmā - abi lēma par naudas pļekarēšanu un absurdiem ierobežojumiem, vēlētāja sods ķēra tikai Pavļutu, kura partija netika pat Saeimā, bet Kariņu un viņa partiju vēlētājs iecēla debesu augstumos.
Taču visām skaistajām pasakām reiz pienāk beigas - panna ar teflona slāni kādu laiku cep brīnišķīgi, nekas tai nelīp klāt, taču ar laiku cepšanas procesā sakrājas švīka pie švīkas, un piepeši vienā brīdī kotletes sāk pielipt un piedegt. Panna kļūst nederīga, un to vajag utilizēt. Tāpat arī politiķiem kādu laiku nekas nelīp klāt, taču viņi sakrāj kļūdu pie kļūdas un tad vēl vienu kļūdu, un tad piepeši publika vairs viņus nedievina.
Ar harismu zaudējušiem politiķiem varbūt nav jārīkojas tik nežēlīgi kā ar pannām, tomēr partijai vajag viņus novākt no priekšplāna, no vadītāja posteņa. Vērtīgi ir atminēties, ka laiks dziedē visas brūces, un, skaties, dārgie lidojumi būs piemirsušies, un varbūt elektorāts sāks ilgoties pēc Kariņa un gaidīt viņu atgriežamies, lai strādātu un turpinātu stabilizēt valdību.
