Valsts kanceleja izsludinājusi iepirkumu par koučinga pakalpojuma nodrošināšanu augstākā līmeņa vadītājiem. Iepirkuma summa ir 34 tūkstoši eiro. Pretī saņems pakalpojumu – individuālā koučinga iespēju. Tā sekmēšot “vadītāju pašattīstību, sava vadības potenciāla un resursu apzināšanu un izmantošanu sevis, komandas un iestādes vadīšanā”.
Valsts kancelejas nolīgtie kouči sniegšot atbalstu valsts pārvaldes vadītājiem sarežģītu vadības situāciju risināšanā, stiprinot viņu pārliecību par sevi augstākā līmeņa vadītāju amatā.
Te nu rodas jautājums: kas tad ir pieņemti darbā valsts pārvaldes vadības amatos? Ar sarežģītu un reizēm arī dārgu konkursu palīdzību izvēlēti vadības kadri, kuri paši nespēj attīstīties, neattīstīti vai līdz galam vēl nepaspējuši profesionāli izaugt, ar tieksmi pārāk lēni virzīties uz nospraustajiem mērķiem? Vai patiešām valsts pārvalde sāk pārvērsties par pašiem attīstīties nespējīgu kadru akvāriju?
Valsts kancelejas iecerētā individuālā koučinga pakalpojuma mērķauditorija ir aptuveni 270 valsts publiskās pārvaldes iestāžu augstākā līmeņa vadītāju no aptuveni 100 tiešās valsts pārvaldes iestādēm.
Plašākai publikai “koučings” varbūt skan mazliet kārkluangliski, taču nekā briesmīga šajā vārdā nav. Koučings ir izaugsmes veicināšanas metode, ar kuras atbalstu cilvēki var ātrāk un efektīvāk sasniegt savus mērķus. Attiecīgi koučs tad ir veiksmīgs, panākumus sasniedzis cilvēks, kurš pārvalda zināšanu sistēmas, lai varētu palīdzēt pasūtītājam sasniegt jebkuru reālu mērķi.
Nav ne vainas, ja ierēdņi mācās līderību, taču te runa ir par visaugstākajiem mūsu valsts pārvaldes līderiem, kas ir krējumu krējums, elišu elite. Viņiem viss jau ir, un viņiem pašiem būtu jābūt koučīgākiem par visiem koučiem. Viņiem viss par labas pārvaldības principiem un metodēm būtu jāzina kaut vai nakts vidū un no rīta darbā pie tām jāpieturas un tās jāizmanto.
Valsts augstākā ierēdniecība ir domāta tam, lai tā atstrādātu savas milzīgās algas, vaiga sviedros rūpējoties, lai iestāde darbojas kā labi ieeļļota mašīna, lai valdība būtu savlaicīgi apgādāta ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem un objektīvu informāciju. Viņiem jāstrādā 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Saprotams, ka nav liegts kaut kur pa vidu atrast laiku arī sevis pilnveidošanai, mācoties, apgūstot ko jaunu, kaut vai arī koučingu, tikai nav īsti saprotams, kāpēc tas būtu jāfinansē nodokļu maksātājiem? Augstākajiem ierēdņiem algas ir pietiekami lielas, lai viņi brīvajā laikā, ja tāds tomēr atrodas, apgūtu visu, ko sirds vēlas - merčendaizingu, faktoringu vai skijoringu.
Koučings ir tikai daļa no lielāka pasākumu kopuma, kas ir līderības programma, kuras ietvaros nākamo gadu laikā vadītājiem tiks nodrošināti dažādi mācību un attīstības pasākumi, piemēram, jauno vadītāju integrācijas programma, kolēģu mentorings, pieredzes apmaiņas pasākumi Latvijā un ārvalstīs, moduļu mācības noteiktu kompetenču attīstīšanai, semināri, konferences. Nu un tad vēl individuālā koučinga pakalpojumi personīgās efektivitātes celšanai.
Tātad atnāk uz darbu pirmajā dienā jauns ierēdnis, un tur uzreiz viņu ar siltām plaukstām apņem un dūnu segā ietīsta integrācijas programma!
Bet kas var slēpties aiz “kolēģu mentoringa”? Tur jāskatās, lai tas nekļūst par kolēģu monitoringu, kur kolēģis kolēģi vēros un kas var pārvērsties bosingā un mobingā, kur vairs nekādas moduļu mācības kompetenču attīstīšanai nelīdzēs.
Paredzēts, ka būs līdz astoņām individuālām koučinga sesijām vienam vadītājam ar 1-2 nedēļu intervālu. Viena koučinga sesija ilgs stundu.
Valsts pārvaldes darbiniekiem būs klasiskais koučings, biznesa koučings, transformācijas koučings un asociatīvās metodes, kur viņi zīmēs, spēlēsies ar kartītēm un mantiņām, lai attīstītu savu radošumu.
Neviļus rodas iespaids, ka Valsts kancelejā ir gudrots: “Nu kur vēl izdomāt kaut ko, lai varētu apgūt visu mums šajā gadā atvēlēto budžetu - 1,5 miljonus eiro? Ekspertiem jau tiek maksāts, pētījumi ir pasūtīti, ilgtspējīgas stratēģijas tiek drošumspējīgi rakstītas, papīrs, pildspalvas un tinte ir nopirkta... Koučings! Tā ir laba ideja, kur vēl iztērēt drusciņ - nu vismaz 34 tūkstošus.”
Varbūt ir tā, ka kouču, šo veiksmīgo, panākumus sasniegušo cilvēku, Latvijā nav pārāk daudz un jau ir zināms, kuriem no viņiem tiks atvēlēts nopelnīt kādu nieku valsts naudas? Necik daudz jau tur nesanāk, jo summa jāizstiepj uz gadu un vēl jāsadala katram.
Kamēr tādas jomas kā labklājība, zinātne vai iekšlietas labprāt izlietotu 34 tūkstošus kaut kā praktiski - lai saremontētu kādu jumtu vai iegādātos pāris automašīnas, kas neizjūk uz bedraina ceļa, ķerot bandītus, Valsts kanceleja ir lēmusi ieguldīt kadru labbūtībā. Ja tā padomā, laikam jau labi vien ir, jo, ja ņemam, ka Latvijā ir 437 tūkstoši pensionāru, tad, izdalot uz sirmajām galviņām 34 tūkstošus, sanāk tikai nepilni 13 eirocenti. Jā, pensiju problēmu ar šādu naudu neatrisināt.
34 tūkstoši eiro ir zīmīgs skaitlis, kas laikam tiek uzskatīts par bezkaunības zemāko robežu - ja iepirkuma summa nepārsniedz šo skaitli, tad to var atļauties un tā nav bezkaunība. Tieši par šādu summu savulaik notika Vakcinācijas biroja labiekārtošana darbinieku ērtībām. Un arī slaveno Rīgas domes stabiņu jeb “staķīšu” apkopei bija paredzēti 34 tūkstoši eiro.
Koučings tad salīdzinājumā vēl nav tā pati peļamākā naudas izķēzīšanas metode - var jau būt, ka atradīsies pāris valsts pārvaldes darbinieki, kuriem pēc zīmēšanas koučinga nodarbībā radīsies iedvesma, celsies apzinātības līmenis, uzlabosies psihoemocionālais stāvoklis un mazināsies izdegšanas risks. Un tas tad būs plats solis uz valsts pārvaldes sakārtotību, atbildīgumu un caurspīdību.
