Gandrīz visā Eiropā lauksaimnieki rīko protestus – pat arī tādās valstīs, kur, šķiet, zemniekiem no Eiropas Savienības fondiem ir atvēlēta vislielākā labvēlība, kā Nīderlandē un Francijā. Ir mazliet mulsums skatīties, ka zemnieki – miljonāri, kas brauc ar mersedesiem un lieto laukā visjaunāko “John Deere” tehniku, kas maksā simtus tūkstošu eiro, ir tādā izmisumā, ka iesaistās diezgan pat neadekvātos protestos ar ceļu bloķēšanu un mēslu izgāšanu pie varas iestāžu durvīm. Bagātie arī raud?
Arī Latvijas zemniekiem ir pretenzijas gan pret valdību un Zemkopības ministriju, gan pret Eiropas Savienības lauksaimniecības un mežu nozares politiku. Pašlaik ir iestājies tāds kā relatīvs klusuma periods - notiek sarunas starp zemkopju organizācijām un valdību.
Bet ko gan īsti zemkopji no valdības un Zemkopības ministrijas grib? Zināms, ka Lietuvā ir bijis “salaists ripā” pagalam absurdā veidā akcīzes nodoklis sašķidrinātajai gāzei un vēl tāds murgs, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikumiem lietuvieši nedrīkst apart milzīgas zemes platības, kuras jāatstāj zāles audzēšanai. Polijas zemnieki ir šausmās par Ukrainas un Krievijas graudu importu, kas grauj viņu biznesu. Latvijā tik briesmīgi nav.
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) ir biedrība, kas apvieno 52 valsts mēroga ražotāju un pārstrādātāju nevalstiskās organizācijas, kas aptver visu Latvijas teritoriju un visus ražošanas sektorus. LOSP ir lielākā un visplašāk lauksaimniecības nozares aptverošā nevalstiskā organizācija.
LOSP valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis intervijā “Neatkarīgajai” sacīja: “Mēs esam nosūtījuši vēstuli Ministru prezidentei, zemkopības ministram un finanšu ministram par satraucošo situāciju zemkopībā. Mums ir sešas prasības, un tās visas skar nodokļu jomu.
Pagājušajā gadā valdība apsolīja, ka nodokļus uz šo gadu daudz neaiztiks, bet liela nodokļu pārskatīšana būs šogad. Tātad līdz apmēram jūnijam tiks pieņemtas nodokļu likmju izmaiņas, kas stāsies spēkā no nākamā gada.
Ir bijusi liela inflācija, un kopējās ES subsīdijas ir samazinājušās, ir iniciatīva no Eiropas lauksaimniecības komisāra Januša Vojcehovska puses, ka varētu ļaut nacionālajām valstīm līdz 10% subsīdiju naudas piemaksāt no saviem budžetiem.
Mēs gan pret to esam skeptiski, jo valstij jau tāpat nav pietiekami daudz līdzekļu un tur būtu diezgan liela nevienlīdzība ar tām bagātajām valstīm, kuras tad atrastu līdzekļus. Arī Polijas zemkopības ministrs ir skeptisks, jo arī poļiem ir vajadzīgi līdzekļi medicīnai, skolotājiem, aizsardzībai un visam kam.
Dažādās valstīs ir dažādi protesti, bet tas, kas tika nolemts kopīgi, būs lauksaimnieku tikšanās uz valstu robežām, lai izrādītu solidaritāti, ka esam vienoti pret tām kopējām problēmām, kas skar visus - pret birokrātiju, kas visiem lauksaimniekiem uzliek tik neizpildāmas prasības, ka viņi vairs nespēj strādāt.
Bija tā saucamo Višegradas valstu lauksaimnieku sanāksme, kurā piedalījās Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas zemkopji, pieaicinot arī kolēģus no Lietuvas un Latvijas. Šajā sanāksmē tika lemts par turpmāko taktiku.
Seši nodokļu politiku skarošie punkti ir zemkopības nozarei svarīgi. Lielākā daļa no tiem ir par to, lai tie paliktu spēkā. Tie ir par samazināto PVN likmi pārtikas produktiem - ne tikai Latvijai raksturīgiem svaigiem augļiem, dārzeņiem un ogām, bet arī citām pārtikas grupām, par lauksaimniecības subsīdiju neaplikšanu ar ienākuma nodokli, par kadastrālo vērtību izmaiņām un NĪN likmēm, par sezonas laukstrādnieku programmu, par lauksaimniecības dīzeļdegvielas apjomu un likmēm, par nodokļu atvieglojumiem zemes pārdevējiem, pārdodot zemi lauksaimniekiem.
Mēs gribam, lai mūs dzird un lai ar mums runā - lai nav tā, kā pagājušajā gadā, kad notika budžeta pieņemšana un no valdības nāca vēsts, ka “mēs neko nevaram izmainīt”.”
Zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) uz “Neatkarīgās” jautājumu, cik pamatoti ir Eiropas un Latvijas zemnieku protesti, atzina, ka tie ir pamatoti, bet ne viss uzreiz ir izpildāms - īpaši tas, kas attiecas uz ES kopējo lauksaimniecības politiku: “Pašlaik ir pavērsiens, ka ES Austrumeiropas jeb “Višegradas valstu” zemkopji sauc pievienoties arī Latviju un Lietuvu saistībā ar “zaļo kursu”, kas ir pārāk birokrātisks un neizpildāms.
Protestu vilnim, kas veļas pāri Eiropai, dažādās valstīs ir dažādi iemesli, bet ir arī kopēji cēloņi, kas ir vienādi visās valstīs - tās ir Eiropas Savienības “zaļā kursa” birokrātiskās un neizpildāmās prasības. Tās reāli grauj Eiropas lauksaimniecību. Lauksaimniekiem tās ir ekonomiski neizdevīgas, jo no visas pasaules Eiropā ved iekšā produkciju, kas ražota ne pēc tik augstiem vides standartiem un “zaļā kursa” prasībām, kādas jāievēro Eiropas zemniekiem. Šīs citu valstu produkcijas pašizmaksa un cena ir zema, un Eiropas zemnieki ar to nevar konkurēt.
Tas ir saprotami, un arī sabiedrībai tas jāsaprot, jo šis kurss neattiecas tikai uz lauksaimniekiem.
Šīs ir lietas, kas attiecas uz Eiropas Savienības politiku, bet vēl ir lietas, kas ir katras valsts sava problēma. Manuprāt, Latvijas zemnieku organizāciju prasība par PVN samazināšanu Latvijā audzētām ogām, augļiem un dārzeņiem atpakaļ uz 5% nav īsti korekta, jo tad bija nikni jāprotestē jau pagājušā gada maijā, kad par šo tēmu bija diskusijas. Pašlaik šis PVN ir 12%, bet nav 21%, kā lielākajai daļai citu preču. Iepriekšējā valdība, kurā zemkopības ministrs bija Didzis Šmits (“Apvienotais saraksts”), pagarināja samazināto PVN tikai uz pusgadu.
Tad jautājums, kāpēc tolaik lauksaimnieku organizācijas nestāvēja piketos pie valdības mājas pagājušā gada maijā, jūnija sākumā?
Lauksaimniekiem ir prasības, bet es varu teikt, ka lielāko daļu no šīm prasībām mēs jau esam izpildījuši. Par nodokļu jautājumiem tās tik tiešām ir aktuālas lietas, kuras nevar neņemt vērā, taču par tiem vēl būs diskusijas valdībā.”
Uz jautājumu, vai zemkopības ministrs atzīst zemkopju prasības par pamatotām, viņš piekrita, ka liela daļa to ir tiešām pamatotas un tās jau ir arī izpildītas.
“Tieši tāpēc es kopš pirmajām dienām pie tā strādāju. Pirmais mans uzdevums ir birokrātijas mazināšana, kur ir bijuši un vēl būs mani lēmumi. Ja jūs vaicājat, vai es solidarizējos ar Latvijas zemniekiem, tad varu atbildēt, ka jā - solidarizējos. Tikai atšķirība ir tā, ka viņi protestē, bet es savā amatā pie šīm lietām strādāju.”
Biedrības "Zemnieku saeima" valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš neapmierinātību pamato tā: “Aizvien notiek intensīvas sarunas ar politiķiem un ierēdņiem, lai atrisinātu visas lauksaimnieku izvirzītās prasības. Jau vairākkārt esam definējuši, ka šobrīd notiekošie lauksaimnieku protesti nav “vienas dienas” pasākums. Ja šobrīd notiekošo sarunu rezultāti būs negatīvi un lauksaimnieku prasības netiks izpildītas, tad Latvijas traktori dosies uz Rīgu. Patlaban viss ir atkarīgs no Latvijas politiķiem, taču izskatās, ka traktoru dzinēji ir jāsāk sildīt.
Patlaban uztrauc likumprojekta par Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu aizliegumu virzība Saeimā. To bija plānots 15. februārī skatīt Saeimā, bet likumprojekts nebija iekļauts darba kārtībā. Politiķi norādīja, ka nepieciešama "kvalitatīva likumprojekta sagatavošana". Pagaidām nedomāju, ka šī ir ļaunprātīga vilkšana garumā, taču iepriekš solītie tempi sāk kristies.
Attiecībā par samazinātās PVN likmes 5% apmērā atjaunošanu Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām un dārzeņiem - reāla virzība uz prasības izpildi nav notikusi. Ir bijušas tehniskas sanāksmes ar Finanšu ministriju, lai vienotos par ietekmes aprēķināšanas metodiku, bet skaidrs, ka lēmumi netiek pieņemti šādā līmenī. Tas ir tikai un vienīgi politisks lēmums, kurš jāpieņem koalīcijai. Ja vienošanās par samazinātu 5% likmi būs koalīcijas starpā, tad arī lauksaimnieku prasība tiks izpildīta.
Joprojām norit darbs pie birokrātijas mazināšanas lauksaimniecības nozarē. Izskatās, ka lauksaimniekiem būs alternatīvas iespējas nodrošināt visas prasītās atskaites un lietotājam nedraudzīgo Zemkopības ministrijas digitālo sistēmu lietošana nebūs obligāta. Nevarētu teikt, ka sarunas par šo ir vieglas, taču dažādas atkāpes tiek iestrādātas Ministru kabineta noteikumu projektā. Birokrātijas sakarā gan vairāk satrauc tas, ka no ministrijas puses joprojām nenotiek straujš nacionālo interešu lobijs Briselē. Ir pavērusies vēsturiska iespēja panākt dažādas Latvijas lauksaimniekiem nepieciešamas atkāpes no regulu uzspiestas birokrātijas, taču darbu šajā virzienā neredzam.
Lai risinātu jautājumu par plašāku pieeju apdrošināšanas un apgrozāmo līdzekļu programmām, Zemkopības ministrija ir “uzmetusi gaisā” ideju par riska fondu, kurā tiktu atlikti 3% no lauksaimnieku ES finansējuma maksājumiem. Idejiski tā nav slikta doma, taču nevienam īsti nav skaidrs, kā šāds fonds realitātē funkcionētu, un nav sniegtas atbildes par to, kā panākt fonda aktivizēšanos tikai tad, kad ir reālas grūtības, nevis jaudīgu lobiju rezultātā. Riska fonds var būt kaut kas, pie kā strādājam ilgtermiņā, taču lauksaimniekiem ir nepieciešami tūlītēji lēmumi saistībā ar nākamā un aiznākamā gada apdrošināšanas programmu, lai visiem interesentiem būtu iespēja apdrošināt savus lopus un sējumus.
Ir jāizbeidz prakse, kur dabas apstākļu nedienas sedz nevis paši lauksaimnieki un apdrošinātāji, bet valsts.
Visgausāk uz priekšu virzās jautājums par atteikšanos no nacionāliem ierobežojumiem zemes izmantošanai. Situācija ir visai skarba - gan lauksaimnieki, gan mežsaimnieki ir ņēmuši lielus kredītus, iegādājušies zemi, tajā investējuši, taču vienu dienu politiķi var pateikt, ka uz šī īpašuma vairs ražošana nenotiks. Un rodas pilnīgi loģisks jautājums - jūs atceļat manu iespēju uz zemes ražot, taču neviens neatceļ kredītmaksājumus, nekustamā īpašuma nodokli un citus izdevumus par šo zemi. Kā lai šādos apstākļos izdzīvo? Nav ne mazāko šaubu par to, ka daba ir vērtība un sabiedrisks labums, bet šo labumu nedrīkst apmaksāt tikai zemju īpašnieki. Ja tas ir visas sabiedrības interesēs, tad arī visai sabiedrībai būtu jāuzņemas finansiālās saistības - šie zemes gabali vai nu jāizpērk, vai jāsedz neiegūtie ieņēmumi, kas radušies lieguma rezultātā. Lai to pārrunātu, tikāmies ar VARAM ministri Ingu Bērziņu. Vienojāmies pie jautājuma strādāt tālāk darba grupu līmenī, taču nekāds solījums vai indikācijas par to, ka jauni ierobežojumi turpmāk tiks uzlikti tikai tad, ja varam tos atļauties, netika saņemts. Šāda prakse ir tik tiešām ļoti satraucoša.”
