“NATO augstākais amats jāieņem tādai valstij, kas maksā par aizsardzību,” pauž Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš izdevuma “Politico” raidierakstā “Power Play”. Kariņš uzskata, ka Latvijai un viņam ir pienācis laiks uzņemties militārās alianses vadības lomu.
Kariņš, kurš iesaistījies sacensībā par NATO ģenerālsekretāra amatu, uzskata, ka amatu vajadzētu ieņemt kādam no valsts, “kas runā par aizsardzības izdevumiem”. “Latvija aizsardzībā šogad iegulda apmēram 2,4 procentus no IKP, un nākamo trīs gadu laikā mēs virzāmies uz trim procentiem," sacīja Kariņš raidierakstā.
"Mēs liekam savu naudu tur, kur ir mute," piebilda ārlietu ministrs. "Manuprāt, ir svarīgi, lai jebkurš ģenerālsekretārs varētu runāt ar tiem alianses dalībniekiem, kuri to vēl nedara."
Te “Neatkarīgajai” jābilst, ka Latvijas ieguldījums kopējā katlā ir niecīgs, ja salīdzina ar NATO lielo valstu naudu, taču, ja raugāmies, ko tas maksā Latvijas nodokļu maksātājiem, tad jā - mēs aizsardzībai atvēlam vairāk naudas nekā daudzās citās ES valstīs.
Paredzams, ka Latvijas militārais budžets 2024. gadā pārsniegs vienu miljardu eiro, bet 2025. gadā - 1,1 miljardu eiro, kas attiecībā pret citiem budžeta izdevumiem ir ļoti prāva summa.
“Politico” raksta, ka vairāki Eiropas līderi ir izteikuši interesi uzņemties militārās alianses vadītāja amatu pēc tam, kad pašreizējais NATO vadītājs Jenss Stoltenbergs paziņoja, ka pēc sava termiņa beigām, kas tika pagarināts līdz oktobrim, atkāpsies no amata. Līdzās Kariņam šajā darbā ir ieinteresēta arī Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa, kura varētu kļūt par alianses pirmo vadītāju sievieti, kā arī Nīderlandes aizejošais premjerministrs Marks Rute. Lai gan Rute tiek uzskatīts par vadošo kandidātu, viņš ir saskāries ar kritiku par savas valsts nespēju sasniegt alianses aizsardzības izdevumu mērķi, kas noteikts 2% apmērā no katras valsts iekšzemes kopprodukta. Igaunijas tēriņi ir pārsnieguši šo atzīmi kopš 2015. gada, liecina NATO dati. Kopš 2018. gada Latvija aizsardzībā ir devusi vairāk nekā divus procentus no IKP.
“Politico” raugās uz kandidātu panākumiem pieklājīga aizsardzības finansējuma veicināšanā un sasniegšanā, kas ir saprotams kritērijs. Uz to Kariņš var cerēt. Gan Kariņam, gan Kallasai peldēšana savu valstu iekšpolitikā var izrādīties mazperspektīva. Nekur nav palicis šaušalīgais pērnā gada skandāls ar Kallasas vīra biznesu Krievijā, kas ne ar ko nav rezultējies, ir “pakāries gaisā”, Kallasa nav atkāpusies no amata. Taču Igaunijas elektorātam tas diezin vai ir aizmirsies, un mieles ir palikušas. Diezin vai Kallasai parlamenta vēlēšanās vairs būs agrākā popularitāte. Pārcelšanās uz NATO ģenerālsekretāres amatu viņai būtu sapņains risinājums.
Tāpat arī Kariņš diezin vai ir tas tautas mīlas objekts, kāds bija agrāk. Taisnība gan, ka 14. Saeimas vēlēšanās “Jaunā vienotība” guva grandiozus panākumus, iegūstot 26 mandātus. Lai gan kovida laikā Kariņš kā premjers un Daniels Pavļuts (AP) strādāja ciešā tandēmā, visas piepes par idiotiskajiem ierobežojumiem un ārprātīgajiem tēriņiem tika Pavļuta, Arta Pabrika, Ilzes Viņķeles “Attīstībai/Par!”, bet lauru vainags un milzīgi daudz balsu nonāca pie “Jaunās vienotības” un Kariņa. Tādi paradoksi dažkārt politikā notiek.
Arī tagad vēl nevar teikt, ka Kariņa kārts iekšpolitikā būtu sista, taču starplaikā ir bijis diezgan neglīts skandāls ar viņa lidošanu privātos reisos. Pagājušajā nedēļā viņš gan ir labojies - kāds interneta sociālajos tīklos ir ievietojis foto, kur Kariņš redzams sēžam parastā lidmašīnā, parastā reisā “kopā ar tautu”... Tomēr, drošs paliek nedrošs, Kariņš tēmē augšup un uz leju vairs neskatās.
“Politico” raksta, ka Briselē jau ir sākusies sacensība par augstākajiem amatiem Eiropas Savienībā pēc tam, kad Eiropadomes prezidents Šarls Mišels paziņoja, ka kandidēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās jūnijā. Ievēlēšanas gadījumā Mišels amatā stāsies jūlijā, kas nozīmē, ka ES vadītājiem būs jāsteidzas ar sarunām, lai atrastu viņa aizstājēju. Pretējā gadījumā viņi riskē, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kuram ir ciešas saiknes ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, uz laiku vadīs ES līderu sanāksmes, jo viņa valsts 1. jūlijā sāks par ES Padomes prezidentūru.
Kariņš intervijā “Politico” sacīja, ka Mišela paziņojums viņu "nedaudz pārsteidza", un piebilda, ka ir "ļoti grūti iedomāties, kā varētu panākt vienošanos pirms vēlēšanām". Kas zina, ko nesīs rītdiena
Ja Kariņš neiegūs darbu NATO, viņš neizslēdz iespēju atgriezties Eiropas galvaspilsētā. Tad viņš to darītu nevis vairs kā Eiroparlamenta deputāts, kas viņš jau ir bijis, bet kā ES komisārs. "Politika ir nepastāvīgs bizness... Es šodien noteikti nevaru aizvērt durvis," sacīja Kariņš. "Kas zina, ko nesīs rītdiena," viņš piebilda.
Te gan ir tāda nianse, ka ES komisāra amatu patlaban ieņem cits latvju tautas dēls, Kariņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Viņi abi tiek minēti kā divi potenciālie partiju apvienības "Jaunā vienotība" (JV) Eiropas Parlamenta vēlēšanu saraksta līderi. JV patlaban vēl nevarot izšķirties, kurš no abiem būs saraksta pirmais numurs.
Tiesa kas tiesa. Ar abiem saistās spoži veiksmes stāsti, kurus grūti aizmirst.
