Nākamgad 24. februārī apritēs jau divi gadi, kopš Krievija ir sākusi pilna mēroga, neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, nogalinot civiliedzīvotājus, iznīcinot infrastruktūru, veicot tādus kara noziegumus kā bērnu nolaupīšana un aizvešana uz Krieviju “pāraudzināšanai”. Ukraina atzīstami pretojas un nupat ir iznīcinājusi karakuģi “Novočerkask” krievu okupētās Krimas Feodosijas ostā.
Otrs briesmīgs karš ir teroristiskās organizācijas “Hamās” kaujinieku iebrukuma Izraēlā izraisītais karš. “Hamās” kaujinieki 7. oktobrī iebruka Izraēlas kibucos un sāka slepkavot cilvēkus, vienlaikus arī raidot tūkstošiem raķešu uz objektiem Izraēlā. Izraēla šobrīd veic militāru operāciju Gazas joslā ar mērķi iznīcināt “Hamās” un nodrošināt, lai nākotnē vairs nenotiek tādi uzbrukumi kā 7. oktobrī.
Šiem diviem kariem ir pievērsta Latvijas un Rietumu plašsaziņas uzmanība. Taču pasaule ir plaša, un tas, kas notiek attālākos reģionos, izpelnās mazāku uzmanību. Daudz kas mūsu informācijas telpā paliek vispār bez ievērības.
Taču drūmā realitāte ir tāda, ka bruņoti konflikti 2023. gadā ir notikuši vai arī joprojām notiek gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Dienvidamerikā. Tie mēdz būt starp valstīm, vai arī tie ir pilsoņu kari - starp reliģijām, starp valdības spēkiem un militāriem grupējumiem, starp etniskām grupām vai politiskiem strāvojumiem. Ir apbrīnojami, cik daudz iemeslu spēj atrast cilvēki, lai grieztu pušu cits citam rīkli, šautu un bombardētu.
Ja par nosacītu kritēriju “lielam karam” ņem 10 000 un vairāk bojā gājušo gada laikā, tad aizvadītajā gadā pasaulē var saskaitīt vismaz septiņus lielus karus. Taču ir bijuši arī relatīvi mazāki kari jeb militārie konflikti. Vismaz 35 militāri konflikti ir bijuši Āfrikā. Ja pieskaitām Tuvos Austrumus, tad iznāk pat vairāk nekā 45 militārie konflikti vai kari.
2014. gadā sākās pilsoņu karš Jemenā, kas joprojām turpina būt nestabilitātes blakusfaktors Tuvajos Austrumos un kurā gribot vai negribot ir iesaistītas teju vai visas reģiona valstis. Karš sākās ar to, ka divas politiskas grupas katra uzskatīja sevi par leģitīmo Jemenas valdību. “Hutieši”, kas bāzējas galvaspilsētā Sanā, karoja pret Adenā bāzēto Abdrabuha Masura Hadi valdību. Karā iesaistījās arābu valstu koalīcija Saūda Arābijas vadībā ar mērķi sakaut Irānas atbalstītos “hutiešus”.
Sākotnējais “hutiešu” līderis Ali Abulla Sālihs 2017. gadā paziņoja, ka pāriet Saūda Arābijas vadītās koalīcijas pusē, bet ilgi nenodzīvoja - savējie viņu apsūdzēja apvērsuma rīkošanā un nogalināja. Šā kara laikā lielu ietekmi ieguva teroristu organizācijas “Al Quaeda” Arābijas pussalas atzars un “Islāma valsts” Jemenas atzars.
2018. gada 31. janvārī Dienvidu Pārejas padome, kas cīnās par Dienvidjemenas atdalīšanos, ieņēma reģiona lielāko pilsētu Adenu.
Konflikta laikā ir gājuši bojā vismaz 377 000 cilvēku, vairāki miljoni ir aizbēguši no savām mājām, daudziem draud bads. Traģiski asiņainajā “putrā”, kur daudzi karo pret daudziem, lielākā vai mazākā mērā ir iesaistītas vai visas reģiona valstis un pasaules lielvalstis, pat arī Ķīnu ieskaitot, jo Ķīnai šajā zemē ir nopietnas biznesa intereses. Savukārt Krievijai ļoti nepieciešams, lai ap Jemenu notiktu kaut kas pēc iespējas briesmīgāks, lai novērstu uzmanību no sava iebrukuma Ukrainā.
Karu Jemenā varētu pat nepamanīt. Taču “hutieši” ir manifestējušies kā Gazas “Hamās” atbalstītāji un oktobra beigās raidīja dronus un raķetes pa Izraēlas teritoriju. Šis bija jau trešais “hutiešu” uzbrukums Izraēlai, šķiet, apstiprinot, ka viņi stāv aiz 28. oktobra dronu uzbrukuma, kas izraisīja sprādzienus Ēģiptē, kurā Izraēla vainoja “hutiešus”, un 19. oktobra uzbrukuma, kad ASV Jūras spēki pārtvēra trīs spārnotās raķetes.
Šā gada 15. aprīlī Ramadāna laikā izcēlās šausminošs karš Sudānā starp valsts bruņotajiem spēkiem (SAF) un paramilitārajiem “ātrā
atbalsta spēkiem” (RSF). Cīņas ir koncentrētas ap galvaspilsētu Hartūmu un Dārfūras reģionu. Tikai līdz 2023. gada oktobrim aptuveni 10 000 cilvēku tika nogalināti un vēl līdz 12 000 ievainoti. Līdz šā gada 23. decembrim vairāk nekā 5 miljoni cilvēku bija pārvietoti valsts iekšienē un vairāk nekā 1,5 miljoni citu cilvēku bija aizbēguši no valsts kā bēgļi. Karš sākās ar RSF uzbrukumiem valdības objektiem, visā Sudānā tika ziņots par gaisa triecieniem, artilērijas un vieglo ieroču apšaudēm. Hartūmas un Omdurmanas pilsētas tika sadalītas starp abām karojošajām grupām. Starptautisko spēku mēģinājumi vienoties par pamieru vainagojās ar Džidas līgumu, kas tomēr neapturēja kaujas un tika atmests kā neefektīvs. Dažu nākamo mēnešu laikā iestājās strupceļš, kura laikā abām pusēm pievienojās nemiernieku grupas, kas iepriekš cīnījās pret Sudānas valdību. Līdz novembra vidum Sudānas Atbrīvošanas kustības “Minni Minnawi” un “Mustafa Tambour” frakcijas kopā ar Tiesiskuma un vienlīdzības kustību (JEM) bija oficiāli pievienojušās karam, lai atbalstītu SAF. Turpretim “Tamazuj” kustība apvienoja spēkus ar RSF, bet Sudānas Tautas atbrīvošanas kustības ziemeļu grupa uzbruka SAF pozīcijām valsts dienvidos. Sākot ar oktobri, iniciatīvu sāka gūt RSF, jo paramilitārie sakāva armijas spēkus Dārfūrā un guva panākumus Hartūmas štatā, Kordofanā un Geziras štatā. Turpmākās sarunas starp karojošajām pusēm līdz šim nav devušas nozīmīgus rezultātus.
Šis laikam ir pats svešādākais starp briesmīgiem kariem, kur latvieši un eiropieši neko nevar saprast, taču tā rezultātā vairāk nekā septiņi miljoni cilvēku ir bijuši spiest par bēgļiem. Par ko cīnās RSF, SAF un JEM? Un “Tamazuj” par ko? Par ko vispār stāsts?
ANO ģenerālsekretāra vietnieks Martins Grifits nesen paziņojumā, atzīmējot sešus kara mēnešus, sacīja, ka šis ir "viens no ļaunākajiem humānajiem murgiem nesenajā vēsturē". Viņš uzsvēra šausminošos ziņojumus par izvarošanu un seksuālu vardarbību un apliecināja, ka valsti ir pārņēmis haoss. Tomēr viņš neko neteica par to, kāpēc notiek karš.
Sudānas konfliktam ir ilga priekšvēsture - tie ir ārvalstu iebrukumi un pretestība tiem, etniskā spriedze, reliģiskas nesaskaņas un strīdi par resursiem. Divos pilsoņu karos starp centrālo valdību un dienvidu reģioniem ir gājuši bojā 1,5 miljoni cilvēku, bet pēc konflikta Dārfūras rietumu reģionā tika pārvietoti divi miljoni cilvēku un gāja bojā vairāk nekā 200 000. Kopš neatkarības atgūšanas 1956. gadā Sudāna ir piedzīvojusi vairāk nekā 15 militārus apvērsumus - demokrātiski ievēlētu varu periodi ir mijušies ar laikiem, kad valda diktatoriski armijnieki.
Mazliet pozitīvāka situācija pašlaik ir Sudānas kaimiņvalstī Etiopijā, kas 1998.-2000. gadā karoja pret Eritreju, bet 2020. gada 3. novembrī sākās Tigrejas karš, kas ilga līdz 2022. gada 3. novembrim. Karš galvenokārt notika Etiopijas Tigrejas reģionā starp spēkiem, kas bija sabiedrotie ar Etiopijas federālo valdību un Eritreju, no vienas puses, un Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronti (TPLF) no otras puses. 2022. gada novembrī Etiopijas federālā valdība un dumpīgās Tigrejas varas iestādes sarunās Dienvidāfrikā vienojās par pamieru pēc divus gadus ilgas asinsizliešanas un zvērībām, kurās gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku. Beidzot Etiopijas ziemeļu reģions ir sācis atjaunošanos. Karš, kas piesaistīja arī Eritrejas spēkus, radīja šausmīgus postījumus ziemeļu reģionam. Etiopijas finanšu ministrs Ahmeds Šide nesen novērtēja atjaunošanas izmaksas kauju skartajos ziemeļos 20 miljardu dolāru apmērā. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) ziņojumu konflikta laikā tika bojāti vai iznīcināti gandrīz 90 procenti Tigrejas veselības aprūpes iestāžu.
Āfrikas kontinentā šā gada laikā vardarbība ir notikusi jo daudzās valstīs. Nesaskaņu iemesli ir bijuši visdažādākie, no malas šķietami arī nejēdzīgi - piemēram, cilvēki, kas dzīvo kalnu rajonos, ir īgni pret līdzenumniekiem; tie afrikāņi, kas saziņā lieto lauzītu angļu valodu, konfliktē ar citiem, kas agrākos laikos dzīvojuši franču kolonizatoru pakļautībā un lieto lauzītu franču valodu. Mēdz būt reliģiskas, politiskas un etniskas pretstāves. Daudzas valstis cieš no islāmistu teroristu grupējumiem, kuri darbojas atsevišķos reģionos, un valsts centrālajai administrācijai tur nav varas. Eļļu ugunī cenšas ieliet Krievija, kurai Āfrika tagad kļuvusi par kontinentu, kurā tai svarīgi noturēt ietekmi.
Vismaz 15 bruņotos konfliktos, tostarp Kongo Demokrātiskajā Republikā, Kamerūnā, Etiopijā, Mozambikā, Mali, Burkinafaso un Dienvidsudānā, valdības spēki vai nevalstiski bruņoti grupējumi ir iesaistīti vardarbībā pret civiliedzīvotājiem. Ir panākts zināms progress, nodrošinot taisnīgumu par smagiem noziegumiem, ziņo cilvēktiesību organizācija “Human Rights Watch”. Tiesu procesi sākās Centrālāfrikas Republikā un Gvinejā, savukārt Starptautiskā krimināltiesa (SKT) sāka prāvas par smagiem noziegumiem, kuros vainojami Centrālāfrikas Republikas un Sudānas kaujinieku vadītāji. Kari Āfrikā it kā būtu Āfrikas problēma, taču tā ir problēma arī Eiropai. Daļa no miljoniem, kas bijuši spiesti pamest savu iepriekšējo dzīvesvietu, ar kuģiem, laivām un cauriem gumijas pūšļiem cenšas šķērsot Vidusjūru un nonākt Itālijas, Grieķijas vai Spānijas krastā.
Viens no latviešiem maz zināmiem un saprotamiem ir pilsoņu karš Āzijas valstī Mjanmā (agrāk Birma), kas vairāk vai mazāk intensīvi turpinās jau kopš 1948. gada. Tas notiek starp daudzām etniskām armijām, kuras dažbrīd cīnās savā starpā un dažbrīd apvienojas cīņā pret Mjanmas armiju.
2021. gada februārī notika valsts apvērsums, kā rezultātā tika gāzta demokrātiski ievēlētā Aunas Sanas Sū Čī valdība. Kopš šā brīža situācija ir īpaši eskalējusies. Nav zināms, cik precīzi ir dati, bet šā gada laikā pilsoņu kara laukos dzīvību zaudējuši gandrīz 15 tūkstoši cilvēku. Oktobra beigās trīs spēcīgu etnisko nemiernieku armiju alianse valsts ziemeļaustrumos uzsāka ofensīvu ar mērķi pārņemt kontroli pār pilsētām un apgabaliem Mjanmas ziemeļos, rietumos un dienvidaustrumos. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, kopš 27. oktobra kaujās gājuši bojā gandrīz 200 civiliedzīvotāju un 335 000 cilvēku tikuši pārvietoti.
Šā gada notikumus Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Karabahu pat nevar pieskaitīt lieliem kariem, jo šā gada laikā bojā gāja “tikai” daži simti vai trīs simti cilvēku, ja pieskaita civiliedzīvotāju bojāeju sprādzienā septembrī Stepanakertā pie degvielas uzpildes stacijas.
Kopumā dažādos laikos konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju gan ir prasījis vairākus desmitus tūkstošu dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā - Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvo armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, neraugoties uz to, ka līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība apgabala galvaspilsētā Stepanakertā.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas robežas atkal sākās smagas kaujas, un Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas. Karadarbībā dzīvību zaudēja aptuveni 6500 cilvēku.
Visbeidzot šā gada septembrī Azerbaidžānai militārā zibensoperācijā izdevās panākt Kalnu Karabahā trīs desmitgades pastāvējušās starptautiski neatzītās armēņu republikas kapitulāciju. Vairāk nekā 100 tūkstoši armēņu atstāja Kalnu Karabahu un devās uz Armēniju. Azerbaidžāna parādīja, ka tai ir spēcīga armija, kas apgādāta ar daudz modernāku tehniku nekā Armēnijai.
Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās militārās alianses jeb Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Tās ietvaros Krievija bija uzņēmusies saistības pret Armēniju drošības jomā, taču, kad Azerbaidžāna sāka ofensīvu, Krievija neko nedarīja un Armēnijai nepalīdzēja.
Azerbaidžānas prezidentam Ilhamam Alijevam Karabahas atgūšana palīdz stiprināt savu varu, bet Armēnija ar premjerministru Nikoju Pašinjanu priekšgalā aizvien vairāk bojā attiecības ar Krieviju un aizvien vairāk tuvinās ES un ASV.
Daudz netrūka, ka baigs karš varēja izcelties Dienvidamerikā starp Venecuēlu un Gajānu. Viss uz to vilka...
Gajānai un Venecuēlai jau kopš 19. gadsimta beigām ir robežstrīds par Gajānas apgabalu, ko Venecuēlā sauc par Esekibo. Laiku pa laikam starp valstīm ir izcēlusies spriedze. Teritoriālās domstarpības īpaši saasinājās kopš 2015. gada, kad ASV naftas pārstrādes uzņēmums "ExxonMobil" uzgāja Esekibo reģionā milzīgas naftas iegulas. Šā gada augustā Gajāna izsludināja naftas lauku izsoli, bet Venecuēla izsludināja referendumu ar jautājumu, vai Venecuēlas pilsoņi atbalsta Esekibo teritorijas iekļaušanu Venecuēlas sastāvā.
1. decembrī notika referendums, kurā diezgan jau nu absurdā kārtā Venecuēlas pilsoņi balsoja par to, ka vajag sagrābt daļu no kaimiņvalsts Gajānas teritorijas. Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro parakstīja sešus dekrētus par Esekibo aneksiju, kuros iekļauta jauna Venecuēlas karte, Esekibo nodēvēts par jaunu, 24. Venecuēlas štatu. Oficiāli tika vēstīts, ka referendumā piedalījušies 95% venecuēliešu, taču vēlēšanu eksperti un plašsaziņas līdzekļi lēš, ka tajā piedalījušies ne vairāk kā 10% vēlētāju un rezultāti ir viltoti.
Pasaule decembra sākumā saspringa, ar bažām vērojot, kas tālāk notiks - vai Venecuēla sāks karadarbību pret Gajānu? Kaimiņvalsts Brazīlijas armija jau aktivizēja ārkārtas mobilizāciju, reaģējot uz izlūkdatiem, kas liecināja par iespējamu Venecuēlas iebrukumu Gajānā un kas varētu skart arī Brazīlijas teritoriju.
Taču Maduro “nolika uz bremzēm”, acīmredzot apzinoties, cik skarbas var būt sekas šādai rīcībai. Venecuēla visticamāk nonāktu absolūtā starptautiskā izolācijā.
Pašlaik abu valstu spriedzei vērojams neliels atslābums - Maduro pat tikās ar Gajānas prezidentu Irfanu Ali Sentvinsentā un Grenadīnās un paspieda viņam roku “ar mērķi mazināt spriedzi saistībā ar teritoriālo strīdu ap Esekibo”.
Gajānas un Venecuēlas līderi sanāksmē solīja, ka neviena no pusēm nelietos draudus vai spēku pret otru, taču nespēja panākt vienošanos par to, kā risināt strīdu par Esekibo. Līderu vietā problēmu risinās apvienotā komisija, kuras sastāvā būs abu valstu ārlietu ministri un citas amatpersonas, un ziņojums tiks sniegts trīs mēnešu laikā.
Amerikas kontinentā permanenti risinās arī tāda vardarbība, kas pielīdzināma teju vai karam. Katru gadu tiek ziņots par lielu skaitu bojā gājušo kaujās starp narkomafiju un valsts spēkiem Kolumbijā, bet vēl vairāk Meksikā. Narkobaroniem ir pietiekami daudz naudas, lai uzturētu savas kabatas armijas, kuras ir tik spēcīgas, ka spēj šaut uz nebēdu.
Ir vēl neskaitāmas vietas pasaulē, kur pašlaik it kā viss ir mierīgi, taču nelāga situācija briest un briest, spriedze pieaug un var nogāzties pār tautu un valstu galvām kā sniega lavīna. Krievijas iebrukums Ukrainā iedvesmo dažādus autoritāru neliešu režīmus visā pasaulē. “Ja jau Putins var tā izdarīties, tad arī es varu tāpat,” domā diktators Degunradzis Āfrikā, Āzijā vai Latīņamerikā.
Ziemeļkoreja ir bīstama un neprognozējama. Irāna maisa gaisu Tuvo Austrumu reģionā un nekādu jūtamu sodu par to nesaņem. Ķīna nav atmetusi savus ekspansijas plānus un nebeidz atkārtot, ka Taivānas pievienošana sev ir tikai laika jautājums.
Vēl ir konflikti, kas ir iegājuši tādā kā latentā fāzē. Pašlaik nav jaunu aktivitāšu no kurdu puses, taču skaidrs, ka šī tauta, kura dzīvo Sīrijā, Turcijā, Irākā, Armēnijā un citur, kādā jaunā vēstures pagriezienā un pie izdevības atkal centīsies izveidot savu valsti.
Īsta miera “zem olīvkokiem” nav arī Indostānas pussalā, kur Indijā jebkurā brīdī var sākties jauni separātistu vai marksistu centieni īstenot kādas savas ambīcijas. Indijai ir sens un nepārejošs konflikts par ūdens un minerālu resursiem gan ar Pakistānu, gan ar Ķīnu par atsevišķiem zemes pleķīšiem ziemeļu kalnos. Tikmēr turpat netālu ir arī Afganistāna, kurā pie varas ir “Taleban”. Nav zināms, kādas ofensīvas ārpus savas teritorijas perina vai neperina šis islāmistu režīms.
Karš teorētiski varētu izcelties arī pat Eiropā - Balkānos starp Kosovu un Serbiju un Kosovas etniskajiem serbiem pa vidu. Abas valstis nebeidz viena otru “čakarēt”, apgrūtinot iespējas serbiem apmeklēt Kosovu un otrādi, liekot uz robežas pārskrūvēt automašīnu numurus vai aizklāt daļu numura, kur redzama spēkrata valsts piederība. Taču te labā ziņa ir tāda, ka gan Serbija, gan Kosova vēlas aizvien vairāk integrēties Eiropas Savienībā, bet militāra situācijas eskalācija abas valstis no šā mērķa attālinātu.
Nav zināms, kādi vēl militāri varas darbi var izcelties kurā pasaules vietā. Nav cerību, ka visur būs miers, taču miers ir tas sapnis un mērķis, uz ko būtu jātiecas. Latvijas interesēs ir panākt ātrāk mieru Ukrainā, taču tas nav iespējams bez Ukrainas uzvaras pār Krieviju. Tāpēc latviešiem ir jāatvēl no budžeta vairāk līdzekļu aizsardzībai, jāziedo, jāved uz Ukrainu humānā palīdzība. Nopietnāk jābruņojas arī pašiem. Tas ir tas, ko Latvija var darīt miera labā reģionā, Eiropā un pasaulē.
