Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs slavēja valdības 100 dienu darbu. Vai gan ko citu viņš varēja teikt? Izskatās, ka varēja gan!
Runājot par valdību, Edgars Rinkevičs teica, ka izvirzīt konkrētus darbus un mērķus, ko sasniegt līdz gada beigām, ir laba prakse. Tāpat viņš pozitīvi vērtēja, ka ir pieņemts 2024. gada valsts budžets, valdība spējusi vienoties par pagaidu atbalsta pasākumiem elektrības tarifu pieaugumam un drīzumā tiks pabeigta Baltkrievijas robežas žoga izbūve.
Pati valdības vadītāja Evika Siliņa ir paudusi, ka lepojas ar valdības komandu un viņai ir liels gandarījums par to, ka "Ministru kabinets pirmās 100 dienas mērķtiecīgā komandas darbā paveicis jaunās valdības noteiktos neatliekamos uzdevumus", tostarp ir vienošanās arī par galvenajiem uzdevumiem nākamajā gadā.
Saeimas deputāts un frakcijas "Jaunā vienotība" vadītājs Edmunds Jurēvics valdības darbu slavināja, sakot, ka jau 100 dienās visi neatliekamie darbi ir izpildīti - ratificēta Stambulas konvencija, pieņemta partnerības likumprojekta pakotne, pieņemts budžets, kur ir virkne svarīgu sociālu jautājumu. Un vēl sakārtots tarifu jautājums un atbalsts kredītņēmējiem.
Valsts budžetu valdība pati ir nodēvējusi par “drošības un ilgtspējas” budžetu. Lai nu tā būtu! “Ilgtspēja” gan ir tukšs vārds, jo nekad nevar zināt, kas, ko un cik ilgi spēs, taču “drošība” tik tiešām budžetā tiek iestrādāta kā finanšu palielināšana aizsardzības nozarei.
2024. gadā tai atvēlētā nauda sasniegs 1 128 380 620 eiro jeb 2,4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta, kas ir par 141,56 miljoniem eiro vairāk nekā aizvadītajā gadā.
Bruņojas Polija, bruņojas Eiropa, arī Latvija ir parakstījusi līgumu ar ASV par sešu HIMARS raķešu artilērijas sistēmu un munīcijas iegādi. No Krievijas neko nevar zināt - drošs paliek drošs, jābruņojas ir. Taču armijas iepirkumu lielā daļa ir slepena. Siliņai un aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (P) jātur acis vaļā, lai viņiem aiz muguras nenotiktu kāda naudas bāšana nāsīs vai tāda dīvainība, kāda bija ar pārtikas iepirkumu par 220 miljoniem, kas notika laikā, kad aizsardzības ministrs bija Artis Pabriks (A/P!).
Jānis Garisons, kurš no darba atlūdzies, jo esot dažādi viedokļi ar ministru par to, kā jāvada ministrija, bija valsts sekretārs tajā laikā, kad notika dīvainais pārtikas iepirkums. Garisons gan neko par to neesot zinājis. Zināja vai nezināja, bet izskatās, ka Sprūds vienkārši neuzticas Garisonam. Bet tagad ir jautājums, vai Sprūds dabūs vietā kādu augstas klases ierēdni, kurš spēs pārredzēt sarežģīto nozares saimniecību.
Vēl ir tā, ka drošībai ir divas sastāvdaļas - ārējā un iekšējā. Ja viena nīkuļo, tad arī kopums klibo. Joprojām nav pienācīgi atrisināta disonanses problēma starp aizsardzības un iekšlietu sistēmu ienākumiem. Tāpēc policisti, kas to spēj, pamazām savāc mantiņas un dodas strādāt armijas amatos. Mazs algas pieaugums no šā budžeta solās būt glābējiem - cilvēkiem, kas ikdienā riskē ar savu dzīvību.
Par atbalstu kredītņēmējiem var teikt, ka tā tik tiešām ir bijusi liela Saeimas un valdības drosme - beidzot sadūšoties un paprasīt komercbankām mazliet solidarizēties un padalīties ar sabiedrību (hipotekāro kredītu ņēmējiem). Banku peļņa Eiropas Centrālās bankas antiinflācijas politikas rezultātā ir neadekvāti milzīga - bankām tie ir tādi kā “bezstrādes ienākumi”, nekas nav jādara, nav jāriskē, izsniedzot kredītus, tāpēc hipotekārā un uzņēmējdarbības kreditēšana ir kusla. Pieņemot grozījumus Patērētāju aizsardzības likumā, kur paredzēta nelielas nodevas iekasēšana no bankām, valsts ir centusies komercbankas mazliet “atkulakot”. Bankām tas ļoti nepatīk. Nevar vēl zināt, kādus pretpasākumus tagad perina baņķieri. Vai tā būs valsts sūdzēšana tiesā? Itālijā, kad bija pieņemts likums par ārkārtas solidaritātes nodokli, komercbanku lobijs nedēļas laikā panāca biržas sabrukumu un valdība bija spiesta nodokli samazināt astoņas reizes. Latvijā birža nesabruks, jo tajā nenotiek tāda aktīva tirdzniecība kā
Itālijā, taču gan jau notiks mēģinājumi valsti “pāraudzināt”. Lietuvā Seims daudz drosmīgāk nobalsoja par prāvu ārkārtas solidaritātes maksu bankām. Nesen biju Lietuvā un redzēju, ka zeme tur joprojām nav atvērsusies... Lai vai kā, kaut kāds spiediens no banku puses būs, un tad redzēsim, cik stipra un spējīga ir valdība un cik patiesībā ir vērta tās rūpe par nabaga kredītņēmējiem.
Vēl viena būtiska nozare ir veselības aizsardzība, kur jaunais veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV) ir apņēmies panākt zemākas medikamentu cenas un ugunsdzēšanas režīmā glābt Daugavpils slimnīcu, kuras finanšu situācija ir izrādījusies gaužām bēdīga. Viņš gan ir palaidis garām iespēju panākt, lai budžeta pieņemšanas gaitā sistu dūri uz galda un kāju pie zemes, paģērot, lai medikamentiem tiktu noteikts samazināts pievienotās vērtības nodoklis - piemēram, 5%. Necik daudz citu instrumentu viņa rīcībā nav. Ir tikai iespēja stingrāk regulēt tirgu, kas medikamentiem jau tiek regulēts. Taču pārmērīga regulēšana var novest pie tā, ka tiks slēgtas mazās aptiekas, jo sevišķi laukos un mazpilsētās. Nu ļoti lieli ir izaicinājumi Abu Meri priekšā. Viņš ministrē pirmo reizi, tāpēc 100 dienās vēl nav “iešūpojies”.
Tāpat pirmo reizi ministra amatā ir satiksmes ministrs Kaspars Briškens (P), kuram joma laikam ir vissmagākā starp visām nozarēm. “airBaltic”, “Rail Baltica”, pasažieru autobusu pārvadājumi, dzelzceļš, ostas utt. Dur ar pirkstu, kur gribi, visur kaut kādi puvekļi, skandāli, neizdarības. Nevar prasīt no Briškena, lai viņš 100 dienās satīra visu, ko savulaik sataisījis Tālis Linkaits (K), taču nebūs ilgi, kad ministram būs jārāda kādi rezultāti.
Ar “Rail Baltica” ilgi no sabiedrības slēptais balons jau ir plīsis - izrādās, ka projekta izmaksas sadārdzināsies teju vai četras reizes - varbūt pat līdz astoņiem miljardiem eiro.
Nav zvanīts, ka arī nacionālā aviokompānija “airBatic” nenāk uz ministriju ar cepuri lūgt kārtējo “pamatkapitāla palielināšanu” jeb subsīdijas, kas var būt ne mazie miljoni.
Dižie plāni pārveidot Ventspils un Rīgas brīvostas par kapitālsabiedrībām ir palikuši pusratā - gandrīz nekas nav paveikts. Briškens līdz šim sevi ir spoži parādījis kā runātājs, bet tagad ir laiks parādīt kā darītāju.
Dziļi darba arkls jādzen arī ekonomikas, izglītības un zinātnes, zemkopības, tieslietu, labklājības druvās. Katrā no šīm nozarēm ir savas slidenās vietas. Piemēram, izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai (JV) jāskatās, lai “atkal nesanāk kā vienmēr” - gluži traģikomisks bija gadījums, kad it kā tika palielinātas algas pedagogiem, bet jo daudzi skolotāji, ar lielu prieku verot vaļā savus kontus, ieraudzīja, ka tur ir mazāk naudiņas nekā bija iepriekš. Vēl Čakšai dikti jāuzmanās nesaplēsties ar augstskolām, kur strādā gudri, cienījami un lepni mācībspēki, kuri nevar paciest, ja kādi politiķi par daudz bāž degunu viņu autonomajās lietās.
Zemkopības ministram Armandam Krauzem (ZZS) ar visiem spēkiem, ar zobiem un nagiem enerģiski jāaizstāv Latvijas zemkopju intereses. Necik labi tas nebija, ka samazinātais nodoklis Latvijas izcelsmes augļiem, ogām un dārzeņiem tika paaugstināts no 5% uz 12%, bet pēc tam būs tāds pats kā vairākumam preču - 21%. Ministrs gan skaidroja, ka tas tāpēc, ka notiek blēdības un daļa preces nemaz nav no Latvijas, tomēr daļai ražotāju tas ne visai patika. Starp citu, neviens gan netika redzējis ministru cīnāmies par zemās nodokļu likmes saglabāšanu.
Tāpat milzu problēmas ir tiem zivju konservu ražotājiem, kuriem būtisks ir Ukrainas tirgus. Poļu autopārvadātāju bloķēto robežpunktu dēļ ziveniekiem ir stipri apgrūtināta produkcijas vešana uz Ukrainu. Ministrs gan nevar aizbraukt un izdzenāt poļu šoferus, taču kādus nebūt atbalsta pasākumus no viņa gaida.
Tad vēl Krievijas asiņaino “graudu putra”! Tur gan risinājums iespējams tikai Eiropas Savienības (ES) līmenī, taču arī jaunajā, 12. ES sankciju paketē Krievijas graudi nav iekļauti.
100 dienas ir pārāk mazs laiks, lai varētu nopietni novērtēt darbus. Šādas tādas darbaspējas valdība ir demonstrējusi, kas arī ir atzīstami, ja salīdzina ar to laiku iepriekš, kad Krišjānis Kariņš (JV) it kā bija premjers, bet vairākus mēnešus valdība bija pusparalizēta. Taču no Siliņas valdības elektorāts gaida daudz vairāk - gaida saprātīgu un enerģisku rīcību, lai varētu just, ka dzīve uzlabojas, un lai mums arī no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem nav kauns. Un vēl no valdības gaida, lai tiek mazāk zagts. Tauta cer, ka beidzot valdība īstenos tās sienā iekalto saukli “Viens likums - viena taisnība visiem”. Tauta cer, ka valdība pirms katra lēmuma pieņemšanas noskaitīts Rūdolfa Blaumaņa teikto: “Mans gods ir mana tauta. Mans gods ir viņas gods.”
