Veselības ministrs Hosams Abu Meri (“Jaunā vienotība”) pie sava amata pienākumu pildīšanas ķērās sparīgi, solot panākt, lai Latvijas aptiekās medikamentu cenas kļūst zemākas. “Es neiešu atpakaļceļu, bet došos uz priekšu kā agrākajos gados Šlesera kunga buldozers,” viņš apņēmīgi izteicās publiski.
Lietuvā cenas pat uz pusi zemākas
Tik tiešām, ir taisnība tā, ko viņš saka - Latvijā ir par 30, 40 un 50 procentiem un pat divreiz augstākas cenas zālēm nekā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Lielākā cenu starpība ir tieši tiem medikamentiem, kuri nav kompensējamo zāļu sarakstā. Ja medikaments ir kompensējamo zāļu sarakstā un saņem vismaz 50% kompensāciju, tas kļūst cilvēkam daudz pieejamāks un arī starptautiskie farmācijas milži ir spiesti nākt pretī un samazināt zāļu cenas. Ministrs ir ticies ar ražotājiem un lieltirgotājiem. Vēl viņš ir solījis pētīt un analizēt, kāpēc medikamentu cenas Latvijā ir tik nejēdzīgi augstas. Šīs Hosama Abu Meri aktivitātes bija oktobrī un novembrī. Tagad jau ir decembris, ir pieņemts nākamā gada budžets, bet zāļu cenas kā bija milzīgas, tā tādas pašas ir arī pašlaik. “Neatkarīgā” novēroja, ka pašlaik Viļņā atsevišķi medikamenti ir par trešdaļu vai pat par pusi lētāki. Vispār jau arī lietuvieši esot īgni par medikamentu cenām, jo Polijā un pat Vācijā tās esot zemākas. Ja mums būtu lietuviešu problēmas... Viens no risinājumiem būtu kompensācijas budžeta palielināšana, kas jau pašlaik Lietuvā uz vienu cilvēku ir par 50% lielāks nekā Latvijā, tomēr par šādu risinājumu budžeta kontekstā visi ir aizmirsuši…
Ar sparu sāka, bet tagad sāk sašļukt
Apņemšanās ir laba lieta, taču ministrs, šķiet, ir iebuksējis ar savu buldozeru - pagaidām nekā vairāk par pārrunām un runāšanu no viņa nav, un rīcība tai nav sekojusi. Budžeta pieņemšanas gaitā tika pārskatīti arī satelītlikumi, un te varbūt ministram bija iespēja sist dūri uz galda un pieprasīt, piemēram, samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) medikamentiem - piemēram, no 21% uz 5%. Tas ne tikai samazinātu cenas, bet arī ļautu vairāk līdzekļu novirzīt kompensējamiem medikamentiem, jo arī valsts mazāk maksātu par zālēm. Būtu vērtīgi, ja Veselības ministrija veiktu aprēķinus par nodokļa samazinājuma efektu - var gadīties, ka budžetā nemaz tik liels nesaņemto ieņēmumu apjoms nerastos. Taču diemžēl valdības kopējais kurss ir tieši pretējs - Latvijai raksturīgajiem augļiem, dārzeņiem un ogām PVN būs palielināts no 5% uz 12%. To vēl uzdod par lielu kompromisu ar zemniekiem, jo varēja būt arī 21%. Var jau būt, ka Abu Meri ir kaut ko runājis ar kolēģiem un finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (JV), ka varbūt vajag PVN samazināt, taču diezin vai Ašeradens ir bijis atsaucīgs. Diezin vai finanšu ministrs vispār par ko tādu grib kaut ko dzirdēt. Lai gan mazāks PVN varētu būt it labs risinājums... Vēl ir tāds absurds, ka vairāki ārzemju zāļu ražotāji, kuru produkcija ir Latvijas aptiekās, ir reģistrēti Luksemburgā un Lihtenšteinā, kur PVN ir nulle. Kā lai Latvijas ražotāji ar viņiem konkurē? Starp citu, ASV prezidents Džozefs Baidens ir sapratis, ka zāļu cenas ASV ir par lielu, un pagājušā nedēļā publicējis savu plānu, kas paredz daudz stingrāku vēršanos pret zāļu ražotājiem, nepieciešams gadījumā dodot valstij iespēju iejaukties sabiedrībai nepieciešamo zāļu patentu izmantošanā, tādējādi veicinot reālu konkurenci zāļu ražošanas nozarē.
Nodokļa mazināšanas vietā grasās regulēt tirgu
Ja neķeras klāt nodokļa mazināšanai, tad necik daudz citu instrumentu nepaliek. Ir tā, ka Latvijā medikamentu bizness nav gluži pavisam brīvā tirgū un tiek valstiski pieregulēts. No Veselības ministrijas ir atnākusi, lūk, kāda ziņa: “Nepietiekamā veselības nozares finansējuma dēļ Latvijā iedzīvotāju personīgie izdevumi par veselības aprūpi ir daudz augstāki nekā citās Eiropas valstīs, norādījusi Veselības ministrija (VM). Lai uzlabotu kompensējamo medikamentu un recepšu zāļu pieejamību, VM plāno nākamā gada vidū medikamentiem noteikt vienotu uzcenojumu veidošanas mehānismu, ieviest nosacījumu, ka recepšu zāļu cena visās aptiekās ir vienāda, kā arī ieviest citus pasākumus zāļu finansiālās pieejamības uzlabošanai.” Šobrīd Latvijā kompensējamo zāļu cenas regulāri salīdzina ar citu valstu cenām un tiek noteikts, ka zāļu cena nav augstāka par šo zāļu otro zemāko ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Čehijā, Dānijā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā un Ungārijā un nepārsniedz šo zāļu ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Igaunijā un Lietuvā. Kompensējamo zāļu iegādes izdevumu papildu kontrole tiek panākta, slēdzot līdzdalības līgumus starp zāļu ražotājiem un Nacionālo veselības dienestu, skaidro VM. Tāpat valstī ir ieviesta kompensējamo zāļu references cenu sistēma, kur par līdzvērtīgas terapeitiskās efektivitātes zāļu iegādi kompensācijas apmērs tiek rēķināts no lētāko zāļu cenas.
Aptiekāri dusmojas un brīdina ministriju
Viss būtu jauki, ja VM ziņojums nesatrauktu aptiekas, īpaši nelielās reģionu aptiekas, daudzas no kurām jau pašlaik atrodas uz dzīvības un nāves robežas. Latvijas farmaceitiskās aprūpes asociācija (LFAA) pat izteikusi brīdinājumu, ka VM ideja novedīs pie vismaz 150 reģionālo aptieku bankrota jau tuvākajā laikā, LFAA noraida ministrijas steigā virzīto informatīvo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību, jo tas nepilda tā pamatmērķi - padarīt iedzīvotājiem medikamentus pieejamus. “Aptieku skaita samazināšanos visvairāk izjutīs iedzīvotāji reģionos. Pašlaik Latvija ir ekskluzīvā situācijā - farmaceitisko aprūpi mūsu valstī nodrošina gan lielie un mazie aptieku uzņēmumi, gan individuālās aptiekas, bet, pieņemot šo nepārdomāto lēmumu, šāda situācija vairs nebūs iespējama, un varam pazaudēt farmaceitisko aprūpi pavisam, iedzīvotājiem laikā nesaņemot zāles, jo aptiekas vairs neatradīsies viņiem tuvumā,” uzsver LFAA izpilddirektore Kristīne Jučkoviča. Asociācijas ieskatā Latvijā vēl aizvien trūkst aptverošas farmācijas politikas, kas paredz secīgas darbības un pārskatāmā nākotnē sasniedzamus nozares mērķus. Ziņojums nesatur ne nozares pozitīvu virzību uz farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu attīstību, ne konkrētus piedāvājumus farmaceita lomas primārajā veselības aprūpē stiprināšanai, kas ir akūti nepieciešami ne tikai farmācijā, bet arī veselības aprūpē Latvijā. Diezin vai ir vēl kādi veidi, kā samazināt zāļu cenas. Valsts var piemaksāt kādus 5%, bet tādā veidā ir risks sabojāt kompensāciju sistēmu. Vēl var sapulcināt aptieku tīklus un viņiem draudēt. Vai pierunāt. Vai lūgt Dievu: “Dieviņ, Tētiņ, izdari tā, lai tabletes aptiekās maksā tikpat, cik Lietuvā!” Taču diezin vai tas līdzēs. Bijusī veselības ministre, kas tagad ir izglītības un zinātnes ministre, Anda Čakša reiz esot izteikusies, ka viņai bail līst ar galvu iekšā medikamentu biznesā. Bet nu, ja no vilkiem bail, vai tad jāiet mežā? Varbūt Abu Meri nav tik bailīgs un nebaidīsies aizstāvēt savas valsts iedzīvotāju intereses? Lai vai kā, VM var un drīkst pieņemt regulējošus lēmumus, taču dokumentus var sarakstīt visādus - var tādus, lai tie būtu viedi un prātīgi, bet var arī tādus, kas skarbi nīcina ārā mazās aptiekas mazpilsētās. Ja farmaceiti ceļ trauksmi, tad laikam jau tik tiešām šīs mazās aptiekas ir apdraudētas. Un kas tad tā būs par zāļu pieejamību, ja zāles kļūs nepieejamākas?
