Kad biju mazs zēns, mans vectēvs katru vakaru, pielicis ausi pie radioaparāta, klausījās “Amerikas balsi”. Es arī šos raidījumus dzirdēju un atminos, ka ļoti bieži tajos skanēja vārds “Kisindžers” un atkal “Kisindžers”...
Bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, kura atbalsts ASV varai palīdzēja veidot pasauli pēc Otrā pasaules kara, trešdien miris 100 gadu vecumā savā mājoklī Konektikutā, paziņoja viņa konsultāciju firma "Kissinger Associates".
Kisindžers bija viens no ietekmīgākajiem politiķiem, domātājiem, stratēģiem un taktiķiem pasaules vēstures asu pagriezienu brīžos. Viņa loma ir bijusi vislielākā tieši Kubas krīzes izbeigšanā un globālās kodolkatastrofas novēršanā.
Pasaulē atkal ir ļoti saspringts laiks - Krievijas iebrukums Ukrainā, Izraēlas karš pret “Hamās”, draudīga situācija ekonomikā un dīvainu populistu nākšana pie varas daudzās valstīs.
Vai arī mūsdienās pastāv slepeni diplomātijas kanāli? Vai mūsu laikos ir kāds tāds “lapsa kūmiņš”, kāds bija Kisindžers? Vai būs jauns “Kisindžers”, ja pie varas ASV otro reizi nāks Donalds Tramps, kurš vismaz verbāli negrasās dot Ukrainai atbalstu? Kāda būs agresorvalsts Krievijas nākotne, un ar ko beigsies karš?
Uz šiem jautājumiem pagaidām nav atbilžu. Zinām tikai to, ka viens no līdzšinējiem pasaules kārtības balstiem Henrijs Kisindžers ir miris.
Aukstā kara laikā Kisindžers veidoja slepenus kontaktus ar Ķīnu, un faktiski viņš panāca toreizējā ASV prezidenta Ričarda Niksona vēsturisko vizīti Ķīnā 1972. gadā un ASV attiecību nodibināšanu ar Pekinu.
Niksons zaudēja amatu Votergeitas skandāla dēļ, tomēr Kisindžers turpināja darbu jaunā prezidenta Džeralda Forda administrācijā. Gan Niksona, gan Forda laikā Kisindžers ieņēma gan valsts sekretāra, gan nacionālās drošības padomnieka amatus.
Kisindžeram 1973. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija par sarunām Vjetnamas kara izbeigšanai, lai gan šis bruņotais konflikts turpinājās un otrs prēmijas laureāts, Ziemeļvjetnamas diplomāts Le Diks To atteicās to saņemt.
Atslepenoti dokumenti liecina, ka Kisindžers deva svētību Čīles prezidenta marksista Salvadora Aljendes gāšanai ģenerāļa Augusto Pinočeta vadītajā apvērsumā 1973. gadā. Viņš arī atbalstīja Indonēziju, kad tā 1975. gadā sagrāba Austrumtimoru, un ignorēja Pakistānas masu zvērības Bangladešas neatkarības kara laikā 1971. gadā, uzskatot Islāmabadu par vērtīgu starpnieku kontaktos ar Pekinu.
Viņam tika pārmesta arī līdzdalība kara noziegumos saistībā ar Kambodžas bombardēšanu Vjetnamas kara laikā un Argentīnas diktatūras "netīrā kara" pret disidentiem inspirēšana.
Pērnā gada martā Kisindžers Pasaules ekonomikas forumā Davosā paziņoja, ka Ukrainai vajadzētu atdot daļu savas teritorijas Krievijai, bet ASV un Rietumiem nevajadzētu cerēt uz Krievijas sakāvi Ukrainā. Pēc tam Ukrainas aktīvistu organizācija "Mirotvorec" iekļāva viņu melnajā sarakstā par piedalīšanos "Krievijas informācijas specoperācijā pret Ukrainu".
Šī gada janvārī Kisindžers Pasaules ekonomikas forumā Davosā atzina, ka Ukrainas neitralitātes idejai vairs nav jēgas, un apliecināja, ka atbalsta Ukrainas pievienošanos NATO pēc miera iestāšanās, kaut arī iepriekš bijis pret Kijivas dalību aliansē. "Es strādāju apmēram 15 stundas dienā," viņš teica “CBS News”, vien dažas nedēļas pirms viņam apritēja 100 gadi. Viņš bija pazīstams ar savu "reālpolitikas" praksi - mijiedarbību ar pasauli, pamatojoties uz praktiskiem mērķiem, nevis morāliem ideāliem.
Kisindžers ir autors grāmatām “Diplomātija”, “Pasaules kārtība” un daudzām citām, kurās viņš izklāsta savas idejas un stāsta par pieredzi lielajā politikā.
Bijušais ārlietu ministrs un premjers Valdis Birkavs sarunā ar “Neatkarīgo” par Kisindžeru saka: “Kā jebkuram tik ietekmīgam politiķim viņam ir izredzes tikt saraustītam gabalos vai būt ieceltam svēto kārtā - viņš ir izpelnījies gan nosodījumu, gan slavu. Kisindžers ir stāvējis klāt daudzu pasaules notikumu sākumam un beigām.” Valdis Birkavs izteica apbrīnu par Kisindžera spēju vēl pat 100 gadu vecumā rakstīt grāmatas. “Var Kisindžera idejām piekrist, ir vietas, kur nekādā gadījumā nevaru piekrist. Es nezinu, vai viņu kā Nikolo Makiavelli atcerēsies pat pēc pieciem gadsimtiem, bet katrā ziņā viņa ieguldījumu vērtēs vēl arī nākamās paaudzes. Domāju, ka neaizmirsīs,” pauž Valdis Birkavs.
Arī latviešu diplomāts ir pabijis ļoti tuvu Kisindžeram. Eižens Počs ir bijis PSRS diplomāts Vašingtonā tieši Kisindžera aktīvās darbības periodā no 1973. gada vasaras līdz 1980. gada nogalei. Atmodas laikā (1989.-1990. gadā) bija Latvijas PSR ārlietu ministrs. Viņš ir sarakstījis aizraujošu savu atmiņu grāmatu “Počs PSRS un Latvijas diplomātijas gaiteņos”, kurā atspoguļota arī Kisindžera viltīgā lapsas daba - slepus runāt arī ar ASV ienaidniekiem un vienmēr sarunāt kaut ko, kas atbilst ASV interesēm. Lūk, fragments no grāmatas: "Paralēli notika PSRS vēstnieka ASV Anatolija Dobriņina privātās konfidenciālās tikšanās personīgi ar ASV prezidentu un prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Henriju Alfrēdu Kisindžeru. Tas būtiski veicināja uzticības vairošanos starp abu valstu vadībām. Starp padomju vēstnieku un Balto namu darbojās tieša slēgtā telefona līnija.
Ne velti Kisindžers izteicās, ka viņa sarunu partneris vēstnieks Dobriņins “ir brīvs no parasto padomju diplomātu tieksmes uz sīkām ķildām, lai demonstrētu savu modrību saviem priekšniekiem”. Dobriņins lieliski saprata, ka ārlietās uzticamība un reputācija ir svarīga priekšrocība. Uz manu ierašanās brīdi Dobriņins Vašingtonas augstākajos ešelonos nešaubīgi bija iemantojis spožu slavu un kļuvis par ietekmīgāko PSRS vēstnieku visā padomju un Amerikas attiecību vēsturē.
No 1970. gadu sākuma stratēģisko un vēlāk kosmisko ieroču ierobežošana kļuva par prioritāti. Kļuva arvien skaidrāks, ka stratēģisko ieroču uzkrāšanas apjomi abās pusēs tuvojas bīstamai līnijai, aiz kuras vīdēja pasaules katastrofa.
Konfidenciālais kanāls šeit lieti noderēja, un tas arī tika aktīvi izmantots. Visi galvenie jautājumi vispirms tika izstrādāti Dobriņina un Kisindžera līmenī. Tur tika meklēti risinājumi un noteikts ietvars iespējamiem kompromisiem.
(..) ASV līderi bija pārliecināti slēptās diplomātijas atbalstītāji, uzskatot, ka šādā veidā var panākt vairāk nekā parastās sarunās. Viņi lieliski apzinājās, ka parastās sarunas vienmēr pakļautas propagandas un polemikas ietekmei. Tajās vienmēr pastāv konfidenciālas informācijas noplūdes riski.
Ne velti Niksons publiski teica, ka “klusēšana ir īpaši efektīva diplomātiskā taktika. Pat ja darbības runā skaļāk par vārdiem, joprojām ir reizes, kad klusums runā skaļāk”. Kā piemēru teiktajam viņš minēja Dobriņina un Kisindžera atbruņošanās sarunas.”
Kisindžers dzimis Vācijā 1923. gada 27. maijā kā Heincs Alfrēds Kisingers. Trīs mēnešus pirms “Kristāla nakts” 1938. gadā viņa ebreju ģimene aizbēga no nacistiskās Vācijas un pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur viņš kļuva pazīstams kā Henrijs.
Paziņojumā nebija minēts nāves cēlonis. Kisindžers pat 100 gadu vecumā turpināja būt aktīvs un jūlijā apmeklēja Ķīnu, lai tiktos ar prezidentu Sji Dzjiņpinu.
