1956. gada 23. oktobrī Ungārijas tauta sacēlās pret valstī valdošo komunistu režīmu, kas tur bija iedibināts pēc 2. pasaules kara. Revolūcija sākumā guva panākumus, taču pēc tam Ungārijā iebruka milzīgs PSRS karaspēks, kas līdz 10. novembrim visu pretestību visnežēlīgākajā veidā apspieda, nogalinot civiliedzīvotājus un revolūcijas politiskos līderus. Toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Imre Naģs un citi revolūcijas vadoņi tika slepeni tiesāti un 1958. gada 16. jūnijā sodīti ar nāvessodu pakarot.
Politikas vērotājiem Latvijā un citur pasaulē te rodas acīmredzams, loģisks jautājums: “Vai ungāru tauta tiešām ir aizmirsusi asiņainos 1956. gada notikumus, brīvības alkas, vēlēšanos atsvabināties no padomju sociālistiskajiem murgiem, liekulības un meliem? Vai ungāri neredz, ka pašreizējais Kremļa diktators Putins neatšķiras no saviem impēriskajiem priekšgājējiem un to vien dara kā cenšas pakļaut tuvus un tālus kaimiņus?”
Taču nav tik vienkārši, un ungāriem pēdējā desmitgadē ir bijis cits “funktieris”. Ungāri nelāgā kārtā ir sajutušies Eiropas Savienības (ES) birokrātijas regulēti un nospiesti, nenovērtējot, ka no šīs pašas ES nāk arī visādi labumi un priekšrocības. Ungāri ir vērojuši Lielbritānijas “breksitu” un ir iedomājušies, ka aiziešana no ES būtu pat visnotaļ jauka. Tiesa gan, Ungārijas ekonomikas “drošumspēja” nav pat salīdzināma ar Lielbritānijas pašpietiekamo varenību. Pragmatiski Ungārijas politiķi nemaz nealkst iet no ES projām.
Tomēr Ungārijas “politikums” labprāt brāļojas ar krieviem, cerot, ka apspēlēs visu pārējo Eiropu un gūs labumu, iepērkot Krievijas dabas resursus pa lēto.
Līdz ar to notiek jāšana uz diviem vai pat vairāk zirgiem - gan no ES visu ko gribas, gan arī no Krievijas, kura labprāt izmanto savus resursus, lai dzītu ķīli ES vienotībā.
Vārds “populisms”, tāpat arī “prokremlisms” bieži vien tiek izmantots nevietā, taču Ungārijas gadījumā šiem apzīmējumiem ir pilnīga sakritība ar saturu. Partijai “Fidesz” pirms 2022. gada 3. aprīļa vēlēšanām izdevās populistiskā veidā saaģitēt lielas elektorāta masas uz atbalstu sev, iestāstot, ka turpmāk valsts politika būs pret ES birokrātiju vērsta, ka pirmajā vietā būs ungāru intereses. Par to, kāda cena būs jāmaksā, priekšvēlēšanu kampaņa paklusēja. Rezultātā “Fidesz” ieguva nevis tikai šādu tādu pārsvaru, bet absolūtu vairākumu parlamentā.
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns jau ilgstoši un konsekventi to vien dara kā izkalpojas Krievijai, retranslē tās propagandas naratīvus, tīši kaitē un bloķē jebko, kas varētu sekmēt ES intereses un vērtības. Ungārija ir kļuvusi, nebīsimies šī vārda, par Krievijas vasaļvalsti Eiropas Savienības un NATO iekšpusē.
Ungārija maijā centās bloķēt 500 miljonu eiro piešķiršanu no ES fondiem, lai apmaksātu ieročus Ukrainai. Jūnijā Ungārija centās bloķēt ES papildu sankcijas pret Krieviju. Pēc Somijas uzņemšanas NATO aliansē savu kārtu aizvien gaida Zviedrija, kas līdz šim saskārusies ar šķēršļiem no Turcijas un Ungārijas. Turcija pēc ilgām sarunām ir gatava protokolus ratificēt, taču Ungārija joprojām nav teikusi, ka netraucēs.
Orbānam un viņa partijai “Fidesz” ir izdevies iestāstīt ungāriem, ka Zviedrijā izglītības iestādēs stāstot melus par Ungāriju, bet Ukrainā apspiežot ungāru minoritāti.
Ungāru “domātāji” ir pratuši radīt savai tautai nīgrumu pret ukraiņiem, stāstot, ka Ungārijai pienākas zemes, kas pašlaik ir Ukrainas teritorija.
Lai uzturētu pret Ukrainu un pret ES vērsto niknuma temperatūru, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir gājis vēl tālāk un savas valsts dalību ES 23. oktobrī salīdzināja ar padomju okupāciju! 1956. gada pretpadomju sacelšanās gadadienā, salīdzinot Ungārijas dalību Eiropas Savienībā ar vairāk nekā četrus gadu desmitus ilgušo viņa valsts padomju okupāciju, Viktors Orbāns apsūdzēja ES centienos atņemt Ungārijai tās identitāti, uzspiežot liberālās demokrātijas modeli, ko, pēc viņa teiktā, ungāri noraida.
“Mums bija jādejo pēc melodijas, ko svilpa Maskava. Brisele arī svilpo, bet mēs dejojam, kā gribam, un, ja negribam, tad nedejojam,” Vešpremē sanākušā pūļa priekšā paziņoja Ungārijas premjerministrs.
Šie Orbāna vārdi ir kalpojuši kā “vadža lūšana”. Redzot, cik tie skan absurdi 1956. gada sacelšanās dienā, Budapeštā ielās izgāja tūkstoši cilvēku, kas ir opozīcijā valdībai. Demonstrācija kritizēja Orbāna valdības politiku un iztapīgās attiecības ar Krieviju.
Protestētāji devās pa Budapeštas centrālo aleju, iebilstot pret Ungārijas premjerministru un viņa valdības politiku. "Toreiz Padomju Savienība iebruka Ungārijā, un mūsdienu Krievija demonstrē līdzīgus iekarošanas centienus, un mēs vēlamies paust savu solidaritāti ar Ukrainu," sacīja demonstrante Katalīna Beķe.
“Neatkarīgā” sazinājās ar Ungārijas mediju platformas “Daily News Hungary” žurnālistu Otāru Koti, lai saprastu, kādā virzienā pašlaik ir protestu kustība Budapeštā. Otārs Koti sacīja, ka viņa medijs ieņem neitrālu pozīciju starp valdību un opozīciju, tāpēc viņam nav zināms, konkrēti kādus un kad vēl jaunus protestus plāno pret Orbānu vērstie spēki.
Taču skaidrs, ka šie protesti nebūs pēdējie.
Jau kopš vasaras protesta demonstrācijas ir rīkojuši skolotāji un studenti. Stāsts ir par to, ka Ungārijas likumdevēji pieņēma likumu, kas atņēma skolotājiem valsts darbinieku statusu. Tādēļ jo daudz skolotāju saņem nieka 500 eiro mēnešalgu. Skolotāji ir sajutuši, ka viņu labklājībai ir sakars ar pakļaušanos valdošajai Orbāna varai - jo pielaizīgāki būs šai varai, jo lielāku algu saņems.
Skolotāji, zinātnieki un studenti ir sajutuši pazemojumu no Orbāna valdības puses, un tas ir pamats nākamajiem protestiem.
Taču pašreizējā Ungārijas vara ir relatīvi nesen ievēlēta un nav pamata apšaubīt tās leģitimitāti. Kopējā ES kontekstā tas izraisa žagošanos. Kā tas ir gadījies, ka Ungārija virzās pretēji visai ES? Kā tas nākas, ka šīs valsts premjers uzvedas kā huligāns, kurš grauj visu lielisko ES valstu saskanību?
Tā ir liela problēma. Te jau sen vajadzēja rasties jautājumiem, vai Ungārijai maz vairs ir vieta ES un transatlantiskajā aliansē. Pat problemātiskā Turcija ir demonstrējusi saderību ar NATO, bet Ungārija uzstājas kā Krievijas cilvēkēdājrežīma advokāte.
ES valstu augstākajos ešelonos ir vērojama tāda kā auklēšanās ar Ungāriju, cerība, ka Ungārija varbūt nāks pie prāta. Arī Latvijas diplomātija izvairās sacīt ko sliktu par Orbānu.
Krievijas nopirktais Orbāns turpina ņirgāties par ES, Ukrainu un Rietumu pasaules kopējām vērtībām, taču visi uz to ļengani noskatās.
