Francijā pašlaik notiek vienas no dižākajām sporta sacensībām, kas daudz neatpaliek no olimpiskajām spēlēm vai pasaules futbola čempionāta – Pasaules kauss regbijā.
Interese par šo pasākumu ir milzīga, un reklāmas laiku sekundes spēļu starplaikos maksā šaušalīgu naudu.
Regbijs radās tā, ka 1823. gadā kāds Viljams Vebs Eliss futbola spēles laikā Regbijas pilsētā Anglijā paķēra bumbu un sāka ar to skriet. Klātesošie izdomāja, ka nav ne vainas - jārada jauns sporta spēļu veids, kur nevajag bumbu tikai spert, bet var nest arī ar rokām. Laika gaitā regbijam ir radušies daudzi paveidi - Amerikas Savienotajās Valstīs tas ir transformējies par amerikāņu futbolu, kas pa gabalu atgādina regbiju, taču daudzi spēles noteikumi ir principiāli pretēji regbija noteikumiem. Vēl ir regbijs, kurā spēlē tikai septiņi, ir regbijs, kurā spēlē 13 spēlētāji. Vēl ir austrāliešu futbols.
Taču nekas nav skaistāks un džentlmeniskāks par klasisko regbiju, kur katrā komandā ir 15 spēlētāji. Šajā spēlē ir iespēja izpausties gan vīriem ar dižu augumu un svaru, gan ātriem skrējējiem, gan vienam mazam un veiklam saspēles vadītājam - “9. numuram”. Regbijā atšķirībā no futbola spēlētāji nemēdz krist zemē un tēlot beigtas govis - ja spēlētājs viļājas pa zālīti, tad viņam tiešām ir kāda nelāga trauma. Pēc spēles ir tradīcija kopīgi iemalkot kādu alus kausu. Tie paši spēlētāji, kas uz laukuma centās cits citam salauzt pirkstus vai izsist zobus, brālīgi apkampjas un nenovēl viens otram neko sliktu.
Regbijs ir brutāla sporta spēle, kurā galvenais mērķis ir piespiest ovālo bumbu pretinieka ieskaites laukumā un pēc tam ar kājas spērienu trāpīt H veida vārtos - pa vidu un zem pārliktņa. Pretinieka uzdevums ir gāzt spēlētāju zemē un censties atgūt bumbu. Tomēr traumatisma ziņā regbijs nav sliktāks par rokasbumbu, hokeju vai amerikāņu futbolu.
Par piezemējumu pienākas pieci punkti, par veiksmīgu realizācijas sitienu vēl divi. Par soda sitieniem un “dropgoliem” dod trīs punktus. “Dropgols” ir ārkārtīgi sarežģīts spēles elements, kuru redz reti. Tas ir tā, ka spēlētājam jāpamet bumba sev priekšā un jāsit ar kāju tieši mirklī, kad tā pieskaras pie zemes. Un jātrāpa vārtos. Fenomenālā kārtā Anglijas spēlētājs Džordžs Fords pret Argentīnu pamanījās izpildīt šādu triku trīs reizes pēc kārtas.
Regbijā pagaidām nav notikusi tāda līmeņu izlīdzināšanās kā hokejā. Joprojām ir tāda kā noslāņošanās starp valstīm, kas ir regbija “lielvalstis”, un pārējām. Dienvidāfrika, Jaunzēlande, Austrālija, Anglija, Francija, Skotija, Velsa, Īrija ir augstākais līmenis. Pēc tam zemāk nāk Klusā okeāna salas, Dienvidamerika, Itālija, Gruzija, Portugāle, Rumānija. Atgadās, ka kāda zemāka līmeņa komanda parāda skarbus zobus un vinnē. Tā Japāna reiz sensacionāli Pasaules kausā apspēlēja Dienvidāfriku. Taču tas gadās reti.
Pašlaik notiekošajā Pasaules kausa izspēlē pagaidām ir tikai viens rezultāts, ko var uzskatīt par negaidītu - Fidži vinnēja Austrāliju. Bet nu Fidži nekad nav bijusi uzskatāma par mīkstajiem - ikviens bērns šajā salā jau kopš mazotnes spēlē regbiju.
Izskatās, ka pašlaik notiekošajā Pasaules kausā lielu brīnumu nebūs - grupās vinnē tās komandas, kurām ir tradicionāla spēja uzvarēt. Skarbākās cīņas vēl ir tikai priekšā. Tas būs nikni - varbūt pat būs lauzti kauli, izsisti zobi un visaugstākās raudzes regbijs, skaistums izspēlēs, viltībā, drosmē, tehnikā un taktikā.
Latvijā regbiju kultivē kopš pagājuša gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Ir bijuši izcili panākumi un dziļi kritieni. Padomju laika izskaņā Jelgavas RAF pietrūka piecu centimetru, lai ienestu bumbu Gruzijas komandas ieskaites laukumā un iekļūtu PSRS augstākajā līgā.
1993. gadā Latvijas regbija-7 izlase paveica to, ko atjaunotās Latvijas laikā vēl nebija paveikusi neviena cita komandu sporta veida izlase Latvijā - ieguva tiesības piedalīties pasaules čempionāta finālturnīrā.
Latvija apspēlēja Krieviju, Ukrainu un Gruziju, jo labāk orientējās šā regbija paveida noteikumos. Pasaules finālturnīrā Latvijai gan nebija izredžu un visas spēles tika zaudētas, tomēr bija viens izcils mirklis - Kaspars Vekše ienesa vienu piezemējumu pret Dienvidāfriku! Diemžēl Kaspars vairs nav starp dzīvajiem. Bet šis viņa panākums paliek vēsturē nedzēšami.
Tāpat jāpiemin izcils regbists Māris Šmits, kurš laukumā bija spožs, taču zaudēja cīņā pret nieru kaiti.
Pašlaik Latvijas regbijs cieš bēdu lugu. Bija cerīgi panākumi pirms kovida pandēmijas, taču šī nelāgā sērga pārrāva saziņu starp Latvijas izlasi un treneri no Anglijas. Tāpat kovids patraucēja arī saziņu starp Latvijas izcelsmes spēlētājiem no Anglijas un komandu.
Regbija saimniecību kā skābe ēd tas, ka notiek cīņas par kapeikām - viens grupējums cenšas noēst otru grupējumu, lai pretendētu uz kādām valstiska atbalsta naudām. Tas ir diezgan nožēlojami, jo šā sporta veida panākumi nav saucami par vareniem.
Regbijā Latvija nevar pretendēt uz ko tik dižu kā basketbolā vai hokejā. Taču ir perspektīvas. Latviešu regbisti ir atlētiski un veikli. Pieviļ tikai tehnika un taktika. Latviešu bērni atšķirībā no franču vai austrāliešu bērniem regbija ovālo bumbu nav apmīļojuši jau agrā vecumā. Latvijas izlases izredzes drausmīgi piesmej tas, ka spēlētāji nespēj piespēlēt bumbu un otrs spēlētājs nespēj to noķert.
Bet ar to var tikt galā. Mēs nespēlējam Pasaules kausā, bet drīz būs pārbaudījums pret Horvātiju oktobrī. Kurš kuru?
