Latvju tauta šonedēļ beidzot ir uzzinājusi Evikas Siliņas (“Jaunā vienotība” (JV)) valdības ministru vārdus un to, ka turpmāk Saeimas spīkere būs Daiga Mieriņa (Zaļo un zemnieku savienība (ZZS)).
Nevar nepamanīt acīmredzamo, ka jaunā valdošā koalīcija ir vēl eklektiskāk sabūvēta konstrukcija nekā iepriekšējā. Jauno valdību veidojošā ZZS ir no konservatīvā, labējā spektra gala, kamēr “Progresīvie” (P) atrodas teju vai pretējā spārnā kā liberālisma un kreisuma mistrs, kāds mūsdienās ir sastopams jo daudzās valstīs. JV tad acīmredzot centīsies pildīt tādu kā centra, samierinātājas un tiesneses lomu.
Zem šādas platformas guļ beigts dzīvnieks - jau pašlaik var saskatīt potenciālas ideoloģiju nesaskaņas, kas ir ieprogrammētas. Tās partijas, kas tika no koalīcijas atstumtas, pareģo E. Siliņas valdībai īsu mūžu un, protams, centīsies veicināt koalīcijas partiju saiešanu matos.
Taču politikā mēdz būt arī brīnumaini paradoksi - uz švakiem pamatiem uzbūvētas kazarmas mēdz čurnēt un nesagāzties ilgi - no angļu valodas modē nākušais kalks to apzīmē kā “ilgtspējīgi”. Viss ir atkarīgs no jaunās koalīcijas partneriem un visvairāk no premjeres E. Siliņas turpmākās rīcības - vai viņa pratīs “ganīt kaķus”.
Diemžēl paši pirmie viņas soļi jau valdības sastādīšanas un Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas laikā liecina par E. Siliņas tendenci vadīt valdību ar partneru pazemošanas metodi - nepietiek, ka ZZS netika iedalītas drošības un “spēka” ministrijas, bet E. Siliņa to vēl uzsvēra publiski, skaļi un nepārprotami, ka ZZS nevar uzticēt ārlietas, aizsardzību, iekšlietas un tieslietas. Tātad jau pašā jaunās valdības radību procesā tiek lietotas tik milzīgas neuzticības knaibles. Kas tad būs tālāk?
Tālāk tika izgāzts pretendents uz Saeimas priekšsēdētāja amatu Gunārs Kūtris (ZZS), kuram Latvijas Radio raidījumā “paslīdēja mēle”, izsakoties par apsūdzēto un notiesāto personu uzklausīšanu ekonomikas jautājumos. E. Siliņa uzreiz paģērēja, lai G. Kūtris atvainojas. G. Kūtris atvainojās, bet iecerēto posteni vairs nevarēja iegūt, un tas tika viņa partijas biedrenei D. Mieriņai.
Te tomēr mazliet kājām gaisā ir apgriezta varu hierarhija - G. Kūtris ir parlamenta deputāts, tātad likumdevējs, bet E. Siliņa ir valdības vadītāja un izpildvara. Iznāk, ka izpildvara diktē likumdevējam, kā tam uzvesties, kā runāt un ko runāt...
Normālā demokrātijā vajadzētu būt otrādi. Taču tā jau ir sena Latvijas īpatnība un tradīcija, ka valdība teju vai katrā vietā un lietā visu izlemj, bet no Saeimas tiek gaidīts vien apstiprinošs balsojums, sekojot valdošo frakciju vadītāju paceltajiem īkšķiem.
E. Siliņas spēka spēle izdodas tikai tāpēc, ka gan visai tautai, gan politiķiem ir apnikusi nenormāli laikā iestiepusies neskaidrība - kopš pavasara nav bijis zināms, kas būs nākamais premjers, kāda būs koalīcija, kurš kādus amatus ieņems un ko vispār partijas grib darīt.
ZZS ir nocietusies opozīcijā un negrib vairs noskatīties, kā jebkurš tās priekšlikums ielido papīrgrozā. Viktors Valainis grib pabūt ekonomikas ministra krēslā, Uldis Augulis grib atkal būt labklājības ministrs. Tāpēc ZZS norij krupjus. Taču E. Siliņai būtu jāsaprot, ka šādu krupju skaits var nākotnē sasniegt kritisko masu un var pienākt tas riskantais brīdis, kad ZZS vairs pazemošanu negribēs pieciest. Vai ZZS atriebsies par pazemojumiem tādā veidā, ka nebalsos par Stambulas konvencijas ratifikāciju un viendzimuma pāru kopdzīves regulējumu?
Vai arī varbūt saņems kompensāciju kāda citā veidā?
Vēl premjerei var iznākt saskarties ar patiesi ideoloģiskām pretrunām starp koalīcijas partneriem. Piemēram, ZZS ir bijusi ļoti skeptiska pret valsts un pašvaldību uzņēmumu kotēšanu biržā, saredzot tur prihvatizācijas risku. Bet jaunais satiksmes ministrs no “Progresīvajiem” Kaspars Briškens savulaik par šo ideju ir paudis neslēptu sajūsmu. Te būs viela ļoti nopietnām diskusijām, kurus uzņēmumus var nodot privātās rokās, bet kurus nekādā gadījumā.
Tāpat lēnāka un apdomīgāka par partneriem ZZS varētu būt jautājumā par darbaspēka piesaistīšanu no citām zemēm.
“Progresīvie” atšķirībā no ZZS pie varas valstī vēl nav bijuši un labprāt vēlas visu pamēģināt. Viņi savā programmā ir sarakstījuši visādas apņemšanās un solījumus, kuriem diezin vai būs iespējams segums nākamā gada budžetā. Diezin vai pārējie ministri tā uzreiz ieviesīs zemus un fiksētus līdzmaksājumus veselības aprūpē un cenu griestus.
Bet pozitīvi, ka premjere ir paudusi apņēmību tūdaļ ķerties pie budžeta. Tam tik tiešām nupat ir jau pēdējais laiks.
Ar jauno valdību ir daudz dīvainību, paradoksu, neloģismu - iespējams, šī būs pati dīvainākā valdība, kāda līdz šim redzēta vēsturē. Cerams, ka tā nebūs pati īsākā valdība vēsturē, jo situācija gan valstī, gan starptautiski ir sarežģīta, un Latvija to nevar atļauties. Nebūtu labi, ja par tradīciju nākamībā kļūtu īsas valdības. Apvienotajā Karalistē pagājušajā gadā Līza Trasa premjerministres amatā pabija vien 40 dienas. Novēlēsim E. Siliņai uz šādiem rekordiem netiekties!
