Ķirsis sapņo atbrīvot krastmalu no satiksmes – vai ar Staķa stabiņu metodēm?

Kad ir kādi lieli svētki, 11. novembra krastmala transporta kustība tiek slēgta. Taču būtu tikai normāli, ja tā tiktu atdota gājējiem pavisam vai vismaz uz visu vasaru © Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Rīgas mērs Vilnis Ķirsis nolēmis ierakstīt sevi vēsturē kā mērs, kurš atbrīvojis 11. novembra krastmalu no satiksmes. To, protams, var izdarīt. Jautājums – kādēļ līdz šim neviens no mēriem to nevēlējās darīt?

Atbilde vienkārša: lai to paveiktu, jāuzsāk sūrs darbs pie projektu izstādes un līdzekļu piesaistīšanas satiksmes novirzīšanai pa citiem ceļiem. Līdz šim tas nevienam mēram nebija pa spēkam. Ķirsim paveicies. Viņa priekšgājējs Mārtiņš Staķis nodemonstrēja, ka satiksmes problēmas Rīgā var atrisināt pavisam vienkārši - sarokot ielās daudzus stabiņus. Tauta brauc pa bedrainām ielām garām stabiņiem. Satiksme lēna, apgrūtināta, bet droša. Visapkārt stabiņi.

Lai pieliktu punktu autosatiksmei krastmalā, nav pat stabiņi jārok. Var vienkārši izvietot ceļa zīmes vai pārrakt divās vietās krastmalas asfaltu. Lieta darīta - krastmala brīva.

“Es redzu, ka jau nākamajā vasarā varētu iet uz to, ka ierobežotu satiksmi krastmalā vasaras laikā. Piemēram, jūlijā, augustā šo krastmalu varētu atdot pilsētai, iedzīvotājiem. Ierīkot šeit vasaras kafejnīcas, bradājamos vai iegremdētos baseinus, veidot patīkamu vidi, kur pavadīt laiku,” intervijā aģentūrai LETA pauda Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis.

Armitsteda oreols

Daudzās pasaules pilsētās šādas krastmalas centros ir atvēlētas gājējiem, tirdzniecībai, izklaidei. Rīgā līdz Centrāltirgus atklāšanai krastmalā darbojās

Daugavmalas tirgus. Krastmala kā gājēju iela būtu loģiska un organiska arī mūsdienās.

Visi līdzšinējie Rīgas mēri ir labi zinājuši un nojautuši, ka 11. novembra krastmala varētu būt labi izmantojama kā gājēju iela, taču neviens nav sadūšojies uz to, paredzot, ka būs pretdarbība un visādi argumenti, kāpēc to nevajag darīt.

11. novembra krastmalu varētu slēgt šodien ap pusdienlaiku, varēja slēgt pagājušajā gadā, varēja slēgt 2000. gadā un agrāk. Protams, ka transporta kustībai tas būtu apgrūtinājums, jo krastmala ir svarīga artērija. Ideāli būtu, ja transportu varētu laist pa tuneli zem krastmalas, atstājot virszemi cilvēkiem, taču tam vajag daudz naudas. Valstiski svarīgāk naudu ir apgūt (šķiest) nevajadzīgajā “Rail Baltica” atzarā no stacijas un lidostu. Vajadzīgiem projektiem naudas allaž pietrūkst.

Ķirsi pagaidām nevaino, ka Rīga tiek briesmīgi pārrakāta un tuvākajos gados tiks izrakņāta vēl briesmīgāk - tas nav pašvaldības projekts. Bet Ķirsim ir iespēja darīt citas lietas - saremontēt asfaltu ielās vai arī aizliegt satiksmi krastmalā. Ir dzirdēts teiciens, ka tam pilsētas saimniekam, kurš atbrīvos 11. novembra krastmalu gājējiem, pienāksies teju vai izcili spožā Rīgas Lielās ģildes vecākā Džordža Armitsteda gods. Viņš Rīgu vadīja no 1901. līdz 1912. gadam, un pilsēta šajā laikā plauka.

Salīdzināt Vilni Ķirsi ar Džordžu Armitstedu laikam būtu par daudz, taču nebūtu slikti, ja mērs aktīvāk padarbotos pilsētas labā un, ja ne vairāk, tad novērstu vismaz lielākās nejēdzības, kas traucē rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem justies labi.

Atejas un Wi-Fi

Viena no nejēdzībām ir tas, ka tūristiem, kuriem, dabiski, nav vietējo operatoru interneta pieslēguma, nemitīgi jālūdz katrā viesnīcā, bibliotēkā, muzejā vai restorānā iestādes W-iFi adrese un pēc tam jāvada gara burtu un ciparu

kombinācija savā lietotnē. Tas ir tik aizvēsturiski un atpalicīgi. Ar to Rīga parāda savu digitālo atpakaļrāpulību. Vai tad tiešām tas ir tik dārgi, izdarīt tā, lai internets būtu pieejams visā pilsētā vai vismaz centrā? Citās pasaules pilsētās cilvēki ar datoriem strādā vai izklaidējas visur - parkos, pazemes vilcienos, jebkur. Internets ir pieejams ne tikai civilizētajā pasaulē, bet arī Maskavā un Pēterburgā. Vai tiešām ir tik spēcīgs operatoru lobijs, ka to pašu nevarētu ieviest arī Rīgā? Vilnis Ķirsis viens pats internetu nevar pieslēgt, taču viņam ir iespējas par to uzstāties sadarbībā ar valdību un telekomunikāciju uzņēmumiem. Vai tiešām to nevar?

Vēl tautai pašvaldības vietā ir kauns par publisko tualešu trūkumu pilsētā. Policija ar neslēptu sadismu savulaik regulāri ziņoja, cik ārzemju tūristi sodīti ar naudas sodiem par čurāšanu pie Brīvības pieminekļa un pie kanāla Operas apstādījumos. Kad iestājas vēls vakars, tualetes tiek slēgtas, un ārzemnieki var sakrustot kājas. Var meklēt kādu vēl atvērtu dzertuvi, lai nokārtotos, taču tualetes ir paredzētas tikai klientiem. Tas ir vienkārši pazemojoši. Krievu humorists Mihails Žvaņeckis ir teicis, ka ieraudzīt tualeti un paspēt tajā ieskriet laikus ir laime. Rīgas pilsēta rūpējas, lai tās viesi justos nelaimīgi.

Bedres un kanalizāciju vāki

Mums pašiem visvairāk uz nerviem krīt vājprātīgās bedres, pa kurām braucot visas plombas krīt no žokļa ārā. “Pārmaiņu koalīcijas” laikā Rīga ir pārmainījusies uz slikto pusi, un bedru ir vēl daudz vairāk nekā pie Nila Ušakova. Staķis saraka ielās “staķīšus”, šķērdējot šim pasākumam bargu naudu, ko varbūt varēja izlietot kaut kā saprātīgāk - ielu un iekšpagalmu ceļu seguma remontam. Dažā iekšpagalmā braucējs var nolauzt riteni, salauzt pusasi vai vispār atdalīt virsbūvi no ritošās daļas. Nenormāls skaits Rīgā ir kanalizācijas vāku, kas nav kvalitatīvi apstrādāti un uz kuriem var pārsist riepas. Neesmu nevienā citā vietā redzējis tādas šausmas - ne Indijā, ne Bulgārijā, ne Serbijā, ne Baltkrievijā, ne Kazahstānā un pat ne Krievijas pilsētās. Bedres Rīgā ir baisas.

Par ko mēs maksājam ceļa nodokli katru gadu? Kur paliek nauda? Būtu brīnišķīgi, ja Ķirsis par to sāktu interesēties. Ja viņš neko nedarīs, tad nekļūs par Džordžu Armitstedu. Nekļūs arī par Nilu Ušakovu, Andri Ārgali vai Gundaru Bojāru. Un arī par Alfrēdu Rubiku nekļūs.

Ja pilsētas varai ir doma palēnināt transporta kustību, tad tas jau sen ir panākts ar uzviju. Sabojāta mašīna nav tikai lēna, bet vispār nekust.

Bet varbūt tad vispār nevajag Rīgā nekādus auto? Ja pilsētas vara nespēj nodrošināt, lai pārvietošanās ar auto nav bīstama, varbūt vajag slēgt ne tikai 11. novembra krastmalu un visu pilsētu atdot gājējiem?

Komentāri

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Svarīgākais