Finanšu ministrija (FM) ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024.–2027. gadam izstrādes virzību. Vairākus nodokļu politikas priekšlikumus varētu virzīt apstiprināšanai kopā ar 2024. gada budžetu.
Ziņojumā ir daudz kas teikts par akcīzes nodokļa celšanu. Rakstu lasiet šeit. Daudz kas ir pateikts, taču, kad pateikta visa patiesība, mēdz rasties papildjautājumi...
Darba grupa ir vaiga sviedros strādājusi un nosaukusi pat diezgan konkrētus skaitļus, par cik eiro vai par cik procentiem tiek plānots nākamajos gados pacelt akcīzes nodokli šņabim, alum, cigaretēm un visādiem veipiem un saltiem, kurus iecienījuši neapzinīgie jaunieši. Tāpat var uzzināt, kā domāts pakāpeniski celt akcīzes nodokli tai degvielai, kuru izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās.
Tas ir jauki - vismaz kaut kas top zināms. Bet tas tāpat ir bijis skaidrs, ka tāds akcīzes nodoklis, kāds ir pašlaik, diezin vai ilgi vēl paliks spēkā. Īrijā cigarešu paciņa veikalā maksā 12 eiro, bet Latvijā 4,30. Tātad ir uz ko tiekties. Būtu tikai Latvijā tādas algas kā Īrijā.
Finanšu ministrijas ziņojums pagaidām ir ieskicējis nākamības nodokļu politikas koka lapas un dažus zariņus, taču lielie zari, miza un serde joprojām ir nezināmais X.
Akcīzes nodoklis ir liela ieņēmumu sadaļa valsts budžetā - desmitā daļa. Taču tā ietekme uz uzņēmējdarbības vidi kopumā nav pati būtiskākā. Nesalīdzināmi svarīgāk ir zināt, kāds nākotnē būs pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kāds būs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, cik lielas būs darba devēju un darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tāpat arī uzņēmumu ienākuma nodoklis, dividenžu nodokļi, transportlīdzekļu un dabas resursu nodokļi, muitas nodevas un vēl daudz maksājumu, kuros uzņēmēji nevēlas pēkšņus pārsteigumus. Uzņēmējiem ir jāplāno sava darbība tālu uz priekšu, jāparedz dažādi riski, un būs kaut kā stulbi, ja kāda nodokļa pacelšana izrādīsies viņiem neparedzēta izdevumu sadaļa, kas sagrauj biznesu.
Ne mazāk būtiska lieta, kas saistīta ar nodokļu politiku, ir minimālā alga un ar nodokļiem neapliekamais minimums. Bija varbūt laiks, kad uzņēmēju asociācijām bija taisnība, ka nevajag strauji celt minimālo algu, bet laika gaitā ar to tagad ir iebraukts smagā atpalicībā - Latvijā, kaut arī pērn strauji palielināta, minimālā alga ir 620 eiro. Tikmēr Lietuvā tā ir 840 eiro, bet Igaunijā - 725 eiro. Kombinācijā ar greizu neapliekamā minimuma likmi Latvija ir ieguvusi stagnāciju un dzīvo drūmajā, ar pelēkām pelējuma sēnēm aizaugušajā zemo algu telpā. Par šo tēmu arī būtu vajadzīga kāda nebūt skaidrība - kas tiek plānots turpmāk, ar ko vajadzēs rēķināties?
Ar nodokļu politiku ir tā, ka tas, kas par daudz, ir par skādi, un arī tas, kas par maz - tāpat. Un tas, kas par agru, ir priekšlaicīgi, bet, kas par vēlu, tas ir nokavēts. Nodokļu politikai būtu jābūt īstajā laikā un īstajā vietā. Latvijas nodokļu politika diemžēl nav bijusi tik sekmīga kā kaimiņu Igaunijā. Varbūt vajag paaicināt savās izcilajās darba grupās palīgā igauņus?
Pašlaik Latvija ir brīnumainu paradoksu zeme - uzņēmēji vaimanā, ka trūkst darba roku. Vistrūcīgākā no nozarēm šajā ziņā ir IT - jauno tehnoloģiju nozare. Tajā pašā laikā labs speciālists, kurš mācījies augstās skolās un ir gatavs jau rīt strādāt par, piemēram, sistēmas administratoru lielā uzņēmumā, var atrast tikai “brīnišķīgus” darba piedāvājumus - 1000 eiro algu mēnesī pirms nodokļiem, bet pirmos trīs mēnešus jāstrādā pārbaudes laiks par 400 eiro mēnesī. Šāda alga ir kvalifikācijai neatbilstīga un konkurētnespējīga. IT speciālists pameklēs darbu kādā citā valstī, kur var saņemt daudz vairāk.
Bet arī uzņēmējus var saprast. Viņi nezina, ar kādiem nodokļiem būs jārēķinās, cik darbinieku varbūt nāksies atlaist, kur nu vēl ņemt klāt. Un vai vispār ir vērts paplašināt biznesu valstī, no kuras valdības gājieniem neko nav iespējams paredzēt.
Darba grupu strādāšana “zem deķa” un nesavlaicīga patiesības atklāšana ir, maigi izsakoties, kaitinoša. Ja kaut kam (darbaspēkam) nodokļi tiks samazināti, tad skaidrs, ka kaut kam citam tos paaugstinās. Ja jau ir izdomāts, ka PVN būs 23%, tad kas tur būtu slēpjams? Vai tas ir “dizains”, ja tiek aizkrāsoti cipari 21 un to vietā uzrakstīts 23?
Māžošanās ar nodokļu politiku atgādina boksa maču, kurā uzņēmējam jātiekas ar labi trenēto, nosacīto Mairi Briedi, bet pašam acis tiek aizsietas. Var dabūt pa žokli vai pa vēderu, vai uzreiz pa žokli, aknām un pa degunu. Uzņēmējs un arī visa Latvijas sabiedrība neredz, nezina, kādus sitienus no kuras puses var gaidīt, un var tikai vicināties ar rokām kā pagadās. Cerības palikt stāvus uz kājām šādā mačā ir apšaubāmas.
