Piektdienas agrā rītā, tieši pulksten bez desmit deviņos, žurnālisti bija aicināti tikties ar “Apvienotā saraksta” (AS) un Nacionālās apvienības (NA) politiķiem. Preses konference notika uz ietves pretī ieejai Ministru kabineta ēkā. Pirmais uzstājās staltais Saeimas spīkers Edvards Smiltēns (AS), kurš ļoti apņēmīgā balsī pauda, ka nupat jau ir 73. diena, kopš valda neziņa par valdošās koalīcijas nākotni – visu laiku notiek spēlītes, bet tikmēr valstī darbi stāv uz vietas, netiek pieņemti būtiski likumi. Viņam blakus stāvēja Jānis Dombrava (NA), kurš teica lakoniskāku, bet ne mazāk apņēmīgu uzrunu, kuras doma bija iet iekšā pie premjera Krišjāņa Kariņa (JV) un beidzot vienoties par to, kā dzīvot tālāk.
Vērotāji pamanīja, ka jau Smiltēns ir ļoti garš augumā, bet vēl basketbolam atbilstīgāks ir Dombravas augums - stalts un ar nacionālu mugurkaulu viducī.
Vēl Smiltēnam pie labās rokas stāvēja pazīstamais Krievijas kara Ukrainā televīzijas eksperts, rezerves pulkvedis un Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs (AS), kurš augumā daudz īsāks, toties ar nevainojamu militāro stāju.
Būtu bijis loģiski, ja uz sarunām dotos AS politiķis Edgars Tavars, kurš ir bijis allaž pats aktīvākais partiju apvienības runasvīrs Saeimas tribīnē un plašsaziņas līdzekļos, taču viņu šoreiz kareivīgajās politiķu rindās neredzēja. Smiltēns ir uzņēmies iniciatīvu un drošu sirdi ir devies cīņā par koalīcijas un reizē arī visas valsts un tautas nākotni.
Drosmīgie politiķi, tēlaini izsakoties, ienesa valdības mājā lielu grozu ar priekšlikumiem, bet iznāca ar “kurvīti”.
Krišjānis Kariņš noraidījis AS un NA piedāvāto modeli, kas paredzēja, ka turpmāk no ministriem līdz gada beigām jāprasa atskaite par paveiktajiem darbiem un, ja kaut kas nav izdarīts laikā, tad jebkurš politiskais spēks var ierosināt ministra nomaiņu. "Izvērtējot katra ministra paveiktos darbus, nevis balstoties uz nesaprotamiem kritērijiem," sacīja Jānis Dombrava.
Pēc tikšanās ar premjeru lielā apņēmība bija manāmi saplakusi kā caurdurts raudas peldpūslis, tomēr Edvards Smiltēns vēl pauda, ka pašreizējā triju partiju koalīcija esot optimālā un Latvijas nacionālās drošības interesēm visatbilstošākā. "Mēs esam gatavi strādāt, visi ir motivēti strādāt - valsts nevar atļauties šādu stagnāciju un neskaidrību," teica Saeimas priekšsēdētājs.
Viņš pauda neizpratni, kāds var būt sabiedrības ieguvums no ministru pārbīdēm, kurām tikai kosmētiska forma. “Ja ir rotācija, tai vajag būt savam pamatojumam, mērķim un iemeslam,” uzsvēra politiķis.
Atbildot uz jautājumu par to, vai šī situācija liecina, ka valdība pēc būtības krīt, Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka (AS) apliecināja, ka tā no Kariņa tas izklausījies. Dabas draugs un bijušais Rīgas zooloģiskā dārza direktors labi pārzina putnu un dzīvnieku balsis, prot atšķirt, piemēram, kā brēc roņu mazuļi, kad grib ēst, un kā tad, kad tikai tāpat vien māžojas. Jāpieņem, ka ar cilvēkiem viņam ir vēl daudz vieglāk atšķirt šādas balss vibrācijas un nojaust, kāda ir premjera domu gaita. Pēcpusdienā izrādījās, ka Līdaka visu ir sapratis pareizi un premjera nākamo gājienu ir paredzējis...
Bija laiks, kad Krišjānis Kariņš bija vēl naivs un mazpieredzējis un mēdza iekrist visādās politisko pretinieku izliktās lamatās. Lai atminamies kaut vai “Grinbergu lietu”, kur viņš kā ekonomikas ministrs centās apsūdzēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bet beigās kaunpilni “aplauzās”, jo tiesā izrādījās, ka Aivars Lembergs daudz labāk orientējas valsts un pašvaldību attiecību normatīvajos aktos un spēj pārliecinoši pierādīt, ka ekonomikas ministram nav taisnība.
Taču tas bija “cits Kariņš”. Savu naivo sejas izteiksmi un runas veidu viņš ir saglabājis, taču tagad viņš tikai izliekas par ciema jampampiņu. Ilgā burzīšanās politikā Krišjāni Kariņu ir padarījusi izcili slīpētu, un tagad viņš prot izspēlēt tādas kārtis, no kurām partneriem dažkārt žoklis atkaras. Un arī pacietīgs viņš ir kļuvis, protot pagaidīt, sēžot krastā, kad upes straume garām aiznesīs uzpūstos koalīcijas partneru politiskos līķus.
Cik eleganti premjers apspēlēja partiju “Attīstībai/Par!”! Sērgas pandēmijas laikā viņš taču bija ciešā tandēmā ar veselības ministru Danielu Pavļutu - abi roku rokā lēma par bezjēdzīgiem naudas šķērdējumiem lielos apmēros, abi žņaudza nost ekonomiku ar nepamatotiem ierobežojumiem. Taču vēlēšanās elektorāts nodomāja, ka visi suņi jāsakarina uz AP, neļaujot šai partijai pārvarēt pat 5% barjeru. Tikmēr “Jaunā vienotība” savu ietekmi pat dubultoja.
Premjers nesen labi redzēja, kas notika ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kurš pamazām izzaudēja varu, pieļaujot, ka uz “galda danco peles” - reāli valda pavisam cita koalīcija, nevis tā, kas ir oficiāli, un pilsētas mēram tiek izsniegts “kāzu ģenerāļa” mundieris.
Mārtiņš Staķis pats atkāpās, bet Krišjānis Kariņš negrib līdzīgā veidā palikt “pie ratiem”. Tāpēc viņš grib varu koncentrēt savās rokās pēc “skaldi un valdi” principa, izmantojot kašķus starp Saeimā pārstāvētajām partijām un vienmēr, jebkurā gadījumā nonākot “tiesneša”, “pragmatiska”, “saprātīga” politiķa lomā iepretim “neapdomīgajiem” un “nestabilajiem”.
Ja lietas beigsies ar NA un AS nomaiņu pret ZZS un “Progresīvajiem”, tad būs uzvarējusi Krišjāņa Kariņa griba. Un tāpat, ja partneri norītu krupjus, vardes un vemjamzāles, piekrītot ministru rotācijai, premjers būtu parādījis, kuram ir teikšana.
Bet jezuītisma meistardarbu kalngals ir piedāvājums par ekonomikas ministru kļūt Uldim Pīlēnam. Šķiet, tas bija aicinājums lamatās, kur aiz Ulda Pīlēna uzreiz aizcirstos drāšu durtiņas.
Un vēl jāpaklausās, ar kādiem vārdiem Krišjānis Kariņš izteica aicinājumu! “Šim politiskajam spēkam (AS) nav ideoloģisku aizspriedumu par to, ko varētu vai nevarētu darīt Ekonomikas ministrijas atbildības jomās,” spriež premjers. Proti, tas ir mājiens, ka AS vispār nekādas ideoloģijas nav - tātad bezprincipu partija.
Krišjānis Kariņš laika gaitā ir iemanījies pazemot slavējot, padzīt aicinot, apbalvot atņemot. Tie kritiķi, kas domā, ka premjers rīkojas šķērsām un tik kļūdaini, ka paša partija “Jaunā vienotība” izdomās viņu nomainīt, uzdod vēlamo par esošo.
Piektdien, paziņojot, ka ir nolēmis veidot jaunu koalīciju, jo NA un AS noraidīja viņa priekšlikumus par ministru rotāciju, viņš ir pamanījies sakult tādu juridisku sviestu, kāds vēsturē vēl nav pieredzēts. Situācija ir mulsinoša un grūti izprotama.
Ja viņš demisionētu, tad sāktos normāls konstitucionālais process, kurā tiktu izveidota jauna koalīcija, Valsts prezidents nosauktu, iespējams, to pašu Krišjāni Kariņu par premjera kandidātu, un jaunā valdība pēc tam līksmi rullētu uz priekšu.
Taču viņš nedemisionē...
Kas tā īsti tagad būs par valdību? Vai tā būs šī pati, kurā nomainītas detaļas, vai arī tas būs jauns, spožs auto, kuram nav sakara ar līdzšinējo modeli?
Ja vīrs neslēpti krāpj sievu un pat atklāti paziņo, ka precēsies ar citu, tad tā vairs nav nekāda ģimene. Bet Krišjānis Kariņš sievai saka: “Es te vēl kādu laiku mazliet pabūšu ģimenes galva un gulēšu ar tevi, bet es jau esmu sācis gatavoties laulībām ar citu sievieti.” Viņš to jau saka 73. dienas!
Šādos apstākļos “vecajai sievai” (AS un NA ministriem) vajadzētu nekavējoties pieprasīt “laulības šķiršanu” - (ne)uzticības balsojumu premjeram Saeimā un varbūt arī visiem demisionēt pašiem. Nupat taču vairs nevajadzētu būt šaubām, ka konstruktīva sadarbība nebūs iespējama un ar pašreizējo koalīciju ir cauri un pagalam.
Viedus vārdus beigu galā piektdien sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Atbilstoši Satversmes 56. pantam Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, līdz ar to jebkādas darbības pagaidām uzskatāmas par politiskajām konsultācijām, nevis valdības veidošanu. Gaidu Ministru prezidentu ar rīcības plānu 17. augustā.”
