Mugurdunču danči Saeimas gaiteņos ap valdības koalīcijas tēmu šajā vasarā ir ieciklējušies un iet pa apli – vienbrīd it kā uz paplašināšanos vai citas koalīcijas veidošanu un pēc tam atkal atpakaļ pie vecās sistēmas, kur valda “Jaunā vienotība”, Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts”. Pašlaik jau ir tā, ka vispār nekas nenotiek – deputāti bauda atvaļinājumus un visas sarunas par nākamību ir atliktas uz kaut kad pēcāk. Politiskā situācija valstī atgādina stāvošu ūdeni, kur dīķis aizaug ar zālēm un jebkura likumdošanas ideja iekrīt gļotainā, glumā, gļēvā un ļenganā akacī – nekas nenotiek, un ir tāda stagnācija, ka bail. Jau mēnešiem ilgi.
Lai gan valstī ir ļoti daudz problēmu, kurām būtu nepieciešami nekavējoši risinājumi - mežonīga inflācija un sen nepieredzēts cenu kāpums pārtikai un elektroenerģijai, būvniecības un ceļu būves karteļi, veselības un izglītības darbinieku neapmierinātība utt. Šīs nav tikai uzraugošo iestāžu tēmas. Būtu labi, ja ar tām nodarbotos valdība un parlaments. Taču nekas nekust uz priekšu, kamēr nav tikts skaidrībā, kas turpmāk uzņemsies atbildību - vai tie būs JV plus “Progresīvie”, plus ZZS, vai varbūt kāda cita kombinācija, vai arī paliks pa vecam ar premjeru Krišjāni Kariņu un pašreizējo JV, NA un AS kompāniju pie varas. Visas piecas potenciālās valdības koalīciju veidot gribošās partijas pašlaik vēro cita citu un gaida, kurš pirmais iekleposies. Tikmēr gaiss telpā kļūst aizvien smagāks, un ir nepieciešamība atvērt logus. Ja nekas nenotiks un turpināsies šāda guļa, valsts ieslīgs letarģiskā miegā uz vismaz trim gadiem. Kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija savā attīstībā būs aizaulēkšojušas tik tālu priekšā, ka Latvija tās vairs nepanāks nekad.
Piemēram, Lietuvā virspeļņas jeb solidaritātes nodoklis komercbankām tika ieviests jau maijā. Ar to ir plānots iegūt vairāk nekā 400 miljonus eiro civilās un militārās infrastruktūras projektiem. Igaunijā, gluži pretēji, politiķiem ir diezgan cieta nostāja šādu nodokli neieviest. Bet Latvijā nav vispār nekādas nostājas - šī tēma ir nodota darba grupai, kura varbūt kaut ko būs izanalizējusi kaut kad rudenī. Eiropas Centrālās bankas veiktie pretinflācijas pasākumi, ceļot procentu likmes, jau kopš pagājušā gada rada nenormālus apstākļus bankām, kuros tās gūst nepamatoti milzīgu peļņu. Iespējams, solidaritātes nodokli vajag, iespējams, ka nevajag - tur vajadzētu aprēķinus un pēc tam adekvātu lēmumu, taču nav ne “jā”, ne “nē”, bet tikai ļerpatīga, staipīga aļģu masa - neizlēmība un atbildības neuzņemšanās.
Līdzīga koalīcijas pussabrukšanas situācija ir arī Rīgas domē pēc mēra Mārtiņa Staķa atkāpšanās, taču Rīgas pašvaldības politiķi intensīvi sarunājas un viņiem ir arī likumā noteikts laika rāmis līdz 6. septembrim, kad jāievēlē jauns mērs un jāpierāda domes rīcībspēja.
Valdībai šāda rāmja nav, un tā var neko nedarīt mūžīgi. Tiesa gan, strauji tuvojas tas brīdis, kad būs jāsāk lemt par valsts budžetu - ap augusta otro pusi būtu jāķeras klāt, lai nākamgad nevajadzētu atkal dzīvot ar “tehnisko” budžetu. Taču pašlaik, kad Kariņš aicina savas koalīcijas partijas uz sarunām, tās viņa aicinājumus ignorē. "Man pašam nākas smieties, ka koalīcijas partijas nenāk uz manis iniciētām sarunām," saka premjers.
Līdz ar to līdz šim sarunās faktiski piedalās tikai JV, ZZS un "Progresīvie".
Sarunas notiek par trijām tēmām - darbaspēka pieejamības nodrošināšana, kapitāla tirgus un cilvēktiesību jautājumi, konkrēti par nepieciešamību ratificēt Stambulas konvenciju.
Šīs trīs tēmas ir visai slidenas, un ir jāšaubās, vai šīs Kariņa izvirzītās prioritātes vispār ir prioritāras. Piemēram, Kariņam būs grūti dabūt cauri Saeimai Stambulas konvencijas ratifikāciju, ja to šobrīd sliecas atbalstīt tikai JV un “Progresīvie”.
Savukārt aiz “darbaspēka pieejamības” slēpjas bažas, ka Latvija var plaši atvērt vārtus milzīgiem imigrantu pūļiem. Labāk būtu strādājuši pie tā, lai latviešiem nav jābrauc projām. Ja Anglijā, Vācijā vai Īrijā pārtikas cenas ir par trešdaļu zemākas, bet algas trīsreiz lielākas, ne viens vien apsver, vai nevajadzētu braukt projām, un visiem jau aizbraukušajiem var pievienoties vēl daudzi tūkstoši.
Bet aiz “kapitāltirgus” slēpjas jauns valsts īpašumu “prihvatizācijas” vilnis. Ļoti pretvalstiski izskatīsies, ja prihvatizēts tiks “Latvenergo”, kura dēļ pirms 23 gadiem draudēja referendums, un Saeima pati pasteidzās pieņemt likuma grozījumus, kuri liedz privatizēt enerģētikas lieluzņēmumus. Izrādās, tagad tas vairs neko nenozīmē.
Kā Kariņš paša izvirzītās prioritātes domā realizēt - tas nudien nav saprotams. Liberālā partija “Progresīvie” šīs Kariņa iniciatīvas labprāt atbalstīs ar visām četrām, bet grūti iedomāties, ka uz to varētu strauji pavilkties konservatīvā ZZS.
Taču, lai vai kā, labāk būtu, lai koalīcijā notiek kādas nebūt pārmaiņas - lai ir diskusijas un dzīvība. Pašlaik ir strupceļš purvā, kas aizaug ar kosām un ciesām.
