Ja esošā koalīcija iet uz paplašināšanos ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), jārod veids, kā norobežoties no sadarbības partnera, partijas “Latvijai un Ventspilij” priekšsēdētāja Aivara Lemberga, pirmdien publiski pasludināja “Jaunās vienotības” (JV) finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Koalīcijas paplašināšanas veiksmes formula beidzot ir atrasta!
Noteikumi ir skaidri un saprotami. Teorētiski ZZS netuvojas Lembergam un Lembergs netuvojas ZZS.
Tātad ir jāizstrādā trim pusēm - JV, ZZS un Lembergam - saprotami normatīvi, kā notiek norobežošanās. Sākotnēji tā varētu notikt tā, ka ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Viktors Valainis sasauc preses konferenci un paziņo, ka viņš un pārējie ZZS biedri turpmāk norobežojas no Lemberga.
Jautājums - kā tiesiski regulējas šāda norobežošanās? Vai tas nozīmēs, ka ZZS biedri ar Lembergu turpmāk netiekas, bet, ja neparedzētu apstākļu dēļ notiek tikšanās, tad ar viņu nesveicinās un nesarunājas? Arī neapmainās ar žestiem un acu kontaktu? Pilnīgas drošības labad JV no savas puses parūpējas, lai Lembergam kāda institūcija uzliek pienākumu netuvoties vietām, kur notiek valstiski svarīgu lēmumu pieņemšana. Piemēram, netuvoties JV un ZZS birojiem, Saeimas un Ministru kabineta ēkai, Rīgas pilij, prezidenta rezidencei un arī rezidencei piegulošajai pludmalei. Tāpat jāiekļauj nosacījums gan ZZS, gan Lembergam neapmeklēt vairākus restorānus Vecrīgā un klusajā centrā, kur bieži mēdz viesoties valstī lēmumus pieņemošās galvas.
Viena lieta par to visu vienoties, cita lieta vienošanos uzraudzīt. Jādibina Norobežošanās uzraudzības birojs. Šādas institūcijas izveidei steidzami jāizveido darba grupa. Tā izstrādā Norobežošanās uzraudzības likumprojektu un to steidzamības kārtā virza izskatīšanai Saeimā.
Var mēģināt īstenot norobežošanos ar vienkāršākām rituālām darbībām. Piemēram, naktī pirms ZZS uzņemšanas valdībā, pirms gailis divas reizes nodzied, visiem ZZS politiķiem trīs reizes tiešsaistē sociālajos tīklos skaļi jāizkliedz, ka viņi noliedz Lembergu. Šāda darbība jāveic, turot labo roku uz Kariņa valdības deklarācijas, gaisā paceļot kreiso roku, sakot šādus vārdus: “Es, deputāts Tāds un Tāds, svinīgi zvēru, ka vairs nekad mūžā neiešu klāt Lembergam, nerunāšu ar viņu un pat uz viņu nepaskatīšos!”
Nākamajā rītā pēc rituāla visi jauntapušie ministri ar atvieglotu sirdi sēžas pie ar visādiem varas un budžeta labumiem servētā galda un sāk dzīres.
Vienīgā koalīcijas paplašinātāju problēma izrādīsies Lemberga rīcības neprognozējamība. Ja nu viņš atbrauc uz Rīgu un sāk tuvoties Ministru kabineta vai kādai citai ēkai, kurai viņam tuvoties aizliegts? Lai izvairītos no pārpratumiem, jānodrošina, lai Lembergs uz ēku nevar paskatīties. Ap namu jāuzceļ finiera žogs vai arī ēkā esošajiem jānēsā medicīniskās maskas, kas ja ne novērsīs, tad vismaz mazinās norobežošanās pārkāpumu riskus.
Šādai striktai un izlēmīgai norobežošanas politikai ir savi milzu plusi. Piemēram, koalīcijā kaut kas noiet greizi, un kādas ministrijas kāds nenosakāms ierēdnis pamanījies noslēgt kādu līgumu par 200 miljoniem - te nu nepārprotami skaidrs, kurš vainojams - protams, Lembergs un ZZS. Ir taču ticams pieņēmums, ka nelaime notikusi Norobežošanās uzraudzības likuma pārkāpuma dēļ. Paplašinātajā koalīcijā vienmēr valdīs saskaņa, jo vienmēr būs uz ko novelt vainu.
