Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā vienotība” (JV)) 30. maijā sasauks valdības ārkārtas sēdi. Oficiālais iemesls ir it kā ar 31. maija Valsts prezidenta vēlēšanām nesaistīts – izvērtēt reformu gaitu izglītībā un veselības aprūpē. Taču nebūsim naivi – protams, ka prezidenta vēlēšanu priekšvakarā premjeram ir vēlme paspiest uz dārgajiem koalīcijas partneriem, lai viņi “nāk pie prāta” un balso “pareizi”.
Kariņam nav cerību, ka pareizbalsošana varētu notikt jau pirmajā kārtā, kur “Apvienotajam sarakstam” (AS) ir savs kandidāts Uldis Pīlēns, bet Nacionālā apvienība (NA) nebalsos par JV izvirzīto kandidātu Edgaru Rinkēviču, taču ir cerība, ka 30. maija šantāžas starojums atstās iespaidu uz nākamo vai nākamajām balsošanas kārtām, ja neviens Valsts prezidenta amata kandidāts nebūs vinnējis uzreiz.
Var noprast, ka Kariņš ir iecerējis pazemot veselības ministri Līgu Meņģelsoni, pārmetot viņai vājo sniegumu veselības aprūpes sistēmas reformu druvā. Tas tad arī radītu stindzinošo efektu citiem ministriem, kuri sajustos nestabili savos krēslos. Un, protams, šādā veidā Kariņš gribēs ierādīt “Apvienotajam sarakstam” tā vietu varas hierarhijā.
Pavisam nesen Kariņš televīzijas tiešajā ēterā pat diezgan atzinīgi izteicās par Meņģelsoni - esot runājis ar veselības ministri par to, ka veselības aprūpē jāuzlabo sistēma. Veselības ministrija aktīvi strādājot, un premjeram parādīta pirmā “karte” - veselības aprūpes pakalpojumu reforma. Premjers arī atzina, ka veselības nozarei nepieciešams vairāk līdzekļu no budžeta “pīrāga”.
Taču izskatās, ka tas ir bijis māņu manevrs, lai iemidzinātu AS modrību. Visticamāk, 30. maijā premjers atkal atgriezīsies pie tēzēm, ka prasīt naudu, neveicot reformas, ir “īdēšana”, izskatīsies ļoti dusmīgs un varbūt pat tiešā vai netiešā veidā norādīs, ka Meņģelsonei jādemisionē.
Meņģelsone ir diezgan neapskaužamā situācijā. Viņa par ministri kļuva, nebūdama nevienas partijas biedre. Iepriekš, būdama Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, viņa darbojās kritizējošās pozīcijās, bet tagad kā veselības ministrei viņai ir cits ampluā - darīšanas pozīcijas. Pārslēgties un aptvert nozares samezglojumus nemaz nav tik viegli. Bet veselības aprūpe gadu gaitā ir aizlaista pagalam bēdīgā stāvoklī - neba vienā dienā tā ir paceļama daiļā plaukumā. Tas, ko ministre un viņas ministrija redz visnotaļ skaidri, ir vismaz 140 miljoni eiro, kas steidzami nepieciešami, lai nodrošinātu kaut vai veselības aprūpes pamatpasākumus. Naudu vajag arī onkoloģijai, kompensējamām zālēm.
Var to saukt par “īdēšanu” vai vienalga kā, fakts, ka nauda ir vajadzīga, nekādi nav apejams. Veselības aprūpei nebūtu jābūt tikai vienas ministrijas, bet visas valdības kolektīvai atbildībai. Jārīkojas būtu arī Kariņam. Ja jau budžeta pieņemšanas gaitā veselība tika piemirsta, tad tagad nepieciešami kļūdas labojumi. Prasīt citām ministrijām solidarizēties un atmest pa kādai naudiņai Veselības ministrijai ir diezgan komiski, taču cita risinājuma nav - Kariņam tandēmā ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (JV) nāksies no citām ministrijām veselībai trūkstošo summu izspiest/atrast.
Laikam jau šis process necik viegli nesokas, taču Kariņam viņa līdzšinējā karjerā ir labi sekmējies atrast kādus “sliktos”, uz kuriem sakarināt smago problēmu beigtos suņus, pašam paliekot baltā zirgā ar lauru vainagu galvā. Spilgtākais piemērs ir kovidvakcīnu ministrs Daniels Pavļuts, kurš tika tā iznīcināts, ka maz neliekas. Bet Kariņš uz viņa politiskā līķa pakāpās un pat uzlidoja milzīgos popularitātes augstumos.
Tāpat arī tagad premjers bez apstājas atkārto mantru par reformām, lai gan vispirmām kārtām vajadzīga nauda, lai veselības nozare nenonāktu defoltā ar slimiem cilvēkiem, kas nevar tikt pie ārsta, ar sāpēs kliedzošiem vēžiniekiem un lielu skaitu priekšlaicīgu nomirēju.
“Apvienotais saraksts” visu šo lietu labi zina. “Neatkarīgā” pārliecinājās par to, vaicājot AS izvirzītajam Valsts prezidenta amata kandidātam Pīlēnam, kurš atbildēja: “Zinu par to. Jā, esam lietas kursā.” Sasaukta pat vēl viena valdības sēde nākamajā dienā pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, kurā koalīcijas partneru spaidīšana turpināsies. AS esot gatavs šādiem pavērsieniem.
Tas, ka AS visu redz un saprot, ir skaidrs, taču kā tas pratīs uz Kariņa gājieniem reaģēt?
Šīs Valsts prezidenta vēlēšanas ir agrāk nebijis gadījums, kad jautājums par nākamo prezidentu tik ļoti lielā mērā ietekmē arī valdības un valdošās koalīcijas stabilitāti. Te var iznākt visādi - ir variants, ka Kariņa valdība noturas, bet var arī izjukt. Aizkulisēs pat apspriež tādu iespēju, ka ar nosacījumu, ja neviens no kandidātiem neuzvar pirmajā vēlēšanu kārtā, tad otrajā vēlēšanu kārtā JV izvirzīs par kandidātu Kariņu, kurš uzvaras gadījumā par premjeru nominēs Rinkēviču. Uzreiz gan jāteic, ka vismaz pagaidām tas izskatās kā ar dakšām ūdenī. Šajā sakarā ārlietu ministrs un Valsts prezidenta amata kandidāts “Neatkarīgajai” sacīja, ka tās ir pilnīgas muļķības. “Kādas tik runas pilsētā šobrīd nav dzirdamas,” sacīja Rinkēvičs un piebilda, ka šo Valsts prezidenta vēlēšanu laiks ir izteikti azartisks.
Šajā drūmajā brīdī prātā nāk pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits, kurš savā pilī kopā ar zīmju tulkiem un padomnieku korpusu kravā čemodānus, lai dotos pelnītā atpūtā. Kā viņu atcerēsies vēsture? Var gadīties, ka par viņu paliks atmiņas kā par Valsts prezidentu ar viszemāko reitingu, kā par tautas nesaprastāko un apsmietāko prezidentu. Beigu galā viņu “uzmeta” arī draudzīgā partija JV, kura izvirzīja savu kandidātu Rinkēviču.
Taču viņš varētu te šo to palabot un vismaz pašās beigās izcelties ar kādu nebūt labo darbu - piemēram, palūgt Kariņam atkāpties pašam, kamēr koalīcijas partneri viņu nav gāzuši. Tas būtu smalks gājiens un visnotaļ azartiski.
