Saeimā pārstāvētajās politiskajās aprindās sākušās spraigas sarunas par vajadzīgajām balsīm Valsts prezidenta amata kandidātiem. Par šobrīd reāliem tādi tiek uzskatīti “Jaunās Vienotības” (JV) virzītais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un “Apvienotā saraksta” (AS) virzītais uzņēmējs Uldis Pīlēns.
Īpašu aktivitāti šobrīd izrāda JV. Tā no vienas puses “apstrādā” AS vadošos politiķus, lai pierunātu viņus atteikties no U. Pīlēna virzīšanas un balsot par E. Rinkēviču. JV savu pozīciju pamato ar nepieciešamību saglabāt koalīciju un balsot par vienu kandidatūru - E. Rinkēviču. No JV izskanējuši arī mājieni nepakļaušanās gadījumā izslēgt AS no koalīcijas.
Vienlaikus JV ved sarunas ar ZZS, lai panāktu E. Rinkēvičam labvēlīgu ZZS frakcijas balsojumu. JV sapnis ir pierunāt ZZS atdot savas balsis par velti - neko nedodot pretim. ZZS gan nekam tādam nav gatava un prasa, kā minimums, vietu koalīcijā un vismaz vienu solīdu ministra amatu. Ja nu JV tam beigās piekrīt, ZZS ietekmes atšķaidīšanai tā labprāt koalīcijā ievilktu arī sev ideoloģiski daudz simpātiskākos “Progresīvos” (P). Savukārt AS varētu izvēlēties - ja grib, varētu palikt ar vienu zaudētu ministra portfeli, ja nē, tad nē. Tā ka nevaram izslēgt, ka viss process beigās nevainagojas ar savdabīgu “varavīksnes koalīciju”.
Aptaujātie pieminēto frakciju deputāti oficiāli šobrīd gan ir ļoti nerunīgi. Katrs no viņiem cer izspiest no situācijas sev maksimālo labumu. Galu galā ir ar ko un par ko tirgoties.
U. Pīlēns, ja par viņu nobalso AS un draudzīgā korī arī visa opozīcija (bez “Progresīvajiem”), var savākt 51 deputāta atbalstu. Ar P sanāk pat 61. Tas būtu pietiekami, lai kļūtu par Valsts prezidentu, taču par monolīti vienprātīgo visas opozīcijas atbalstu ir jāšaubās. Valdošā partija JV izlēks no biksēm un darīs visu iespējamo, lai U. Pīlēnu “noraktu” - vēl labāk, ja ar pašu AS rokām. Var iznākt tā, ka U. Pīlēnam pietrūkst tikai vienas balss, lai viņš kļūtu par Valsts prezidentu. Situācija ir līdzīgai tai, kāda bija 6. Saeimas laikā, kad Ziedonim Čeveram pietrūka vienas balss, lai kļūtu par premjeru, jo deputāts Viktors Kalnbērzs par viņa kandidatūru nenobalsoja. Kurš būs “Kalnbērzs” 31. maijā?
Ja U. Pīlēns tiek izgāzts, nākamajā prezidenta vēlēšanu kārtā iniciatīvu iegūs E. Rinkēvičs, un sāksies jau cita spēle. E. Rinkēvičam tad jau “pienākas” JV, Nacionālās apvienības (NA) un P balsis, bet ar to vēl nepietiek, jo kopā sanāk 49. Līdz ar to atkal jācenšas pārliecināt AS, lai tas vairs nedomā par U. Pīlēnu, bet nāk kopīgā bariņā atbalstīt E. Rinkēviču.
Ja AS iespītējas, kas tā arī pagaidām izskatās, JV ir jau iepriekš ieskicētais variants B - aicināt Rinkēviča atbalstam ZZS. Tādā gadījumā Valsts prezidenta vēlēšanas faktiski sagrauj pašreizējo valdošo koalīciju un nāksies veidot jaunu, kurā vairs nav AS, bet ir ZZS. Tad droši vien arī premjers būs cits, varbūt pat vairs ne Krišjānis Kariņš no JV. Tomēr šādā veidā JV var cerēt “saglabāt seju”. Turpretī, ja par prezidentu kļūs U. Pīlēns, tad JV seja būs izraibināta ar neglītiem puniem un zilumiem - Valsts prezidents U. Pīlēns būtu skarba JV sakāve.
Egils Levits savu vēsturiski viszemāko reitingu starp bijušajiem prezidentiem ir godam nopelnījis, laiku pa laikam nākot klajā ar satriecoši ciniskiem vai ērmīgiem izteicieniem. Jādomā, ka ne E. Rinkēvičs, ne U. Pīlēns, ne Elīna Pinto šajā ziņā viņu nevar pārspēt. Taču, ja par prezidentu kļūs Rinkēvičs (vai E. Pinto), Latvijas politiskajā laukā nekas nemainīsies. Te nav runa par Latvijas ārpolitisko kursu, ko nevajag mainīt, bet par varas un sabiedrības iekšpolitiskajām attiecībām. Ir diezgan paprāva plaisa starp augstprātīgo valsts varu un sabiedrību, kura jūtas nesadzirdēta. No U. Pīlēna varētu cerēt vairāk nolaišanos tuvāk zemei, vairāk dialoga ar tautu nekā no E. Rinkēviča (vai E. Pinto).
Nav šaubu, ka ar Latvijas pārstāvēšanu starptautiski E. Rinkēvičs tiks galā ne sliktāk, kā viņš to jau dara, būdams ārlietu ministrs. U. Pīlēns šajā ziņā būtu iesācējs, taču arī diezin vai netiktu galā. Protams, arī U. Pīlēns nekādu ārpolitisko kursu un rietumniecisko virzienu nemainītu - tās ir Egila Levita propagandiskas iedomas un atvadu izbrēciens, saprotot, ka pārvēlēšana “nespīd”.
Bet U. Pīlēnam varbūt būtu arī citas kvalitātes - viņš nācis no uzņēmējdarbības vides, viņš labāk orientējas finanšu, nodokļu, traucējošu normatīvo aktu problēmās. Jā, šajās jomās Valsts prezidentam Satversme neparedz daudz funkciju, tomēr palaikam kādu brāķa likumu viņš varētu atdot Saeimai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, ar savu eksperta skatījumu un no Valsts prezidenta autoritātes augstuma viņš varētu dažkārt kaut ko ieteikt, lai tas nāk par labu tautsaimniecībai.
Latvijas “politikums” dažkārt mēdz pārsteigt. Aizkulisēs nepārtraukti notiek sarunas, bet iepriekšējās norunas tikpat nepārtraukti mēdz tikt atceltas. Bija visnotaļ reāls variants par Valdi Dombrovski, kuru aicināt uz Valsts prezidenta krēslu “glābt valsti”. Taču, kā redzam, pats V. Dombrovskis negrib, jo viņam Eiropā vēl daudz darāmā.
Tikmēr arī E. Rinkēvičs, kuram ceļā jau tikpat kā izrullēts sarkanais tepiķis, uzvedas drusciņ ne tā, kā būtu jāuzvedas kandidātam, kurš no sirds grib amatu. E. Rinkēvičs deklarē, ka vēlas redzēt Latvijas daudz straujāku, daudz dinamiskāku rīcību gan tautsaimniecības jomā, gan jautājumos par cilvēktiesību standartu ievērošanu. Ja Saeima “dāvās šo uzticību”, tad attiecīgos jautājumus viņš ir gatavs turēt augstā līmenī Valsts prezidenta darba kārtībā.
Nav šaubu, ka ar “attiecīgajiem jautājumiem” par cilvēktiesību standartiem E. Rinkēvičs domā jautājumu par Stambulas konvencijas ratifikāciju, civilās savienības likumu un “visu ģimeņu” tiesības. Ne viena vien partija gan no pozīcijas, gan no opozīcijas, dzirdot, ka šie jautājumi būs E. Rinkēviča kā Valsts prezidenta prioritārā darba kārtībā, mazliet klusi tā kā ievaidējās.
Un E. Rinkēviču jau nemaz aiz mēles neviens nerāva to teikt, taču viņš to pat īpaši uzsvēra. Lai gan tāpat ir sen zināms viņa viedoklis šajos jautājumos, kāpēc tas bija tagad tā īpaši jāuzsver?
14. Saeimas vairākums nu nekādi nav nobriedis atbalstīt E. Rinkēviča viendzimumu iniciatīvas, un te jau parādās nākamības konflikts starp Valsts prezidentu un parlamentu.
Arī E. Rinkēviča paustais, ka tagad būs grūts debašu darbs līdz 31. maijam un ka “nekas nav garantēts”, rāda, ka viņš nejūtas īsti labi jaunajā kandidāta ādā un labprāt paliktu savā vecajā ārlietu ministra vietā, kur viss pazīstams un kur viņš ir kā zivs ūdenī.
Pagājušajā nedēļā zuda agrākā intriga par to, kuru sievieti P izvirzīs, un vai tā nebūs bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova.
Tagad zinām - S. Osipova nebūs, bet būs E. Pinto, par kuru plašāka sabiedrība neko nezina. Diezin vai P un pati E. Pinto nopietni cer, ka var kaut kādi apstākļi sakrist tā, ka viņa kļūst par Valsts prezidenti. E. Pinto piedalīšanās ir vairāk olimpisks piedalīšanās raksturs - viņu tagad izreklamēs nenoskārstai vajadzībai. Tagad publika uzzina, ka viņa ir mācījusies augstās ārzemju skolās, ir precējusies ar portugāli, bijusi Egila Levita padomniece, runā ierēdņiem raksturīgā kancelejiski ilgtspējīgā pareizvalodā, mazliet pievienojot tai arī metaforas (“mēs kuģojam jaunās bangojošās jūrās, mēs nedzīvosim kā agrāk, bet no tā nav jābaidās”).
Tas, ka starp kandidātiem ir izvirzīta arī sieviete, protams, ir mīļi, taču izskatās, ka īstā cīņa tomēr notiks starp vīriešiem - starp ārlietu ministru E. Rinkēviču un U. Pīlēnu. Pagaidām garantēts tik tiešām nevienam nav nekas. Sarunas vēl turpināsies. To gaitā sabiedrībai nav garlaicīgi. Intriga tiek uzturēta.
