Dārgās un neizpārdotās hokeja čempionāta biļetes var pārvērsties par robu nodokļu maksātāju makā, ja vien organizatoriem pietiks dūšas valstij naudu paprasīt un amatpersonām radīsies vēlme prasību apmierināt.
Rīt sāksies hokeja pasaules čempionāts Rīgā un Tamperē (Somija). Rīgas grupā kopā ar Latvijas izlasi spēlēs vēl Kanāda, Čehija, Slovākija, Šveice, Kazahstāna, Norvēģija un Slovēnija. Sarauj, Latvija!
Biļetes uz pasaules čempionāta hokejā atklāšanas spēlēm ir gandrīz izpārdotas, aprīlī moži vēstīja 2023. gada pasaules hokeja čempionāta rīkotāju Latvijas puses vadītājs, Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis Edgars Buncis.
Taču - ak vai! Izrādās, ka tik skaistas tās lietas nav. Uz Latvija pret Kanādu ir izpārdotas, un gan jau tiks izpārdotas arī uz pārējām Latvijas spēlēm, taču kopumā pārdota vien apmēram puse biļešu. Tāda bija situācija otrdien, un diezin vai piepeši pārdošanā ir noticis varens uzrāviens. Pagalam bēdīga bija dziesma Buncim Saeimas
Sporta apakškomisijas sēdē. “Nesaņemot valsts atbalstu, šobrīd Latvijas puses rīkotāju iztrūkums ir 1,5 miljoni,” viņš sacīja.
Kas iet greizi? Pasaules čempionāts Rīgā ir jau trešo reizi. Iepriekšējā reizē pasākumu deformēja kovidierobežojumi, tāpēc nav ar ko salīdzināt. Šajā reizē iznāca tā, ka Rīga ieguva rīkošanas tiesības, kas sākotnēji bija paredzētas Minskai. Taču Baltkrievijas agresīvā politika padarīja čempionāta rīkošanu par neiespējamu. Tomēr šā vai tā Rīgai bija gana daudz laika, lai godam sagatavotos.
Latvieši hokeju mīl, un faniem tie ir lieli svētki. Būtu jauki, ja hokejisti spēlētu priecīgu ļaužu pilnā arēnā, nevis pie tukšiem krēsliem, kur atbalsojas katrs ripas atsitiens pret bortu un dzirdams katrs trenera lamuvārds. Par Latvijas spēlēm čempionāta rīkotāji var pārāk neuztraukties - uz tām biļetes kaut kā izpārdosies. Ļaudis ir gatavi kaut vai ņemt ātros kredītus, lai tikai būtu klāt tribīnēs, kad spēlē Latvija pret Kanādu. Ļoti svarīga būs arī spēle pret Slovākiju, kas ir “ņemams” pretinieks, tikai mūsējiem ļoti labi jānospēlē.
Vietējā tauta labprāt baudītu arī citas spēles, taču šo vēlmi stindzinoši atsaldē biļešu cenas. Vislētākās biļetes maksā, sākot no 48 vai 29 eiro. Labā sēdvietā - 89 līdz 135 eiro. Hokeja spēli ir jauki vērot kopā visai ģimenei vai vismaz kopā ar puikām, taču, kad sarēķina, cik tas izmaksā, entuziasms noplok - to nevar atļauties. Nedomāt par biļešu cenām var tikai ļoti turīgi pilsoņi.
Ja Latvija uzvarēs Kanādu, tad biļetes uz atlikušajām spēlēm varētu izpirkt gana strauji, spriež bijušais izlases spēlētājs Krišjānis Rēdlihs “Delfi TV” raidījumā “Aizmugure”. U-18 izlases treneris, bijušais valsts izlases spēlētājs Oļegs Sorokins atzīst, ka gandrīz 140 eiro par biļeti ir daudz, taču “objektīvi biļešu cenas nevarēja būt zemākas”.
Vai tiešām ir tā, ka cenas ir objektīvas? Diezin vai.
Čempionāta rīkotājiem jau mēnešiem ilgi ir mēģināts iegalvot, ka cenas par augstu. Cenu vienmēr nosaka pieprasījums un piedāvājums, un cenošanas mērķis ir panākt iespējamos ieņēmumus pie noteiktas kapacitātes tirgū.
Tamperes grupas spēļu biļetes esot pārdotas daudz labāk. Bet būsim reālisti - nevar taču salīdzināt Somiju ar Latviju. Somijā pastnieks un apkopēja saņem divreiz lielāku algu nekā Latvijā speciālists ar divu augstskolu izglītību. Tieši tāpēc, ka somus biļešu cenas nekož tik sāpīgi kā latviešus, Tamperē būs vairāk skatītāju.
Tātad biļešu nepārdošana ir tikai organizatoru vaina - nepareizas projekcijas, nepareizs pieprasījuma vērtējums, nepareizs “produkta” vērtības vērtējums. Tie ir tādi kā pāķu mārketinga gājieni, naiva alkatība cerībā, ka ļaužu masas skries, ķers un grābs pīrādziņus.
Bet organizatori stāsta, ka radies iztrūkums. Tad ko īsti organizatori grib - pārdot biļetes vai valsts atbalstu?
Ja viņi grib pārdot biļetes, tad vēl kaut ko var labot, izsludinot akcijas, lai cilvēki nāk skatīties spēles ja ne gluži par velti, tad par simbolisku samaksu - 5 līdz 10 eiro būtu ciešami.
Hokeja pasaules čempionātā Minskā 2014. gadā uz, piemēram, tādām spēlēm kā Latvija - Šveice arēna bija pilna. Ļoti daudz bija Latvijas līdzjutēju, daudz bija arī šveiciešu, taču visas pārējās vietas aizpildīja vietējo tehnikumu audzēkņi. Čempionāta organizatori bija iedalījuši biļetes mācību iestādēm par velti. Savukārt mācību iestādes vadība bija izdalījusi biļetes tiem audzēkņiem, kas sekmīgi un kas labi uzvedušies. Un arēnā nebija brīvu vietu.
Šādu pieredzi diezin vai no padomiski diktatoriskās Baltkrievijas var pārņemt Latvijā, taču nolaist biļetes cenu gan varētu. Piemēram, uz spēli Kazahstāna pret Slovēniju esot pārdotas vien 600 biļetes. Tas ir pāris simti niknāko Slovēnijas fanu, Kazahstānas vēstniecības darbinieki un mazliet kazahu studentu un uzņēmēju, kas mācās un darbojas Latvijā.
Skatītāju varētu būt arī vairāk, ja biļetes cena būtu zemāka.
Taču, ja mērķis ir iztrūkumu segt no valsts budžeta, tad jau neko...
