Kamēr Levits un Pīlēns turpina cerēt, "banku" var savākt, piemēram, Dombrovskis

© F64/Neatkarīgā

Maija pēdējā dienā Latvijas Republikas Saeimai balsojot jāatbild uz jautājumu, kurš nākamos četrus gadus būs Valsts prezidents, lai cienīgi un godam pārstāvētu valsti starptautiskos forumos, spiestu rokas ārvalstu amatpersonām un šad tad pateiktu kaut ko gudru un iedvesmojošu latvju tautai. Lai gan Satversme Valsts prezidentam nedod daudz pilnvaru, viņš tomēr var diezgan daudz ietekmēt arī iekšpolitisko dzīvi. Protams, ja vien viņš ir autoritāte – ja vien viņa vārdam ir svars.

Konkursā uz vakanto vietu pagaidām pieteikti tikai divi - līdzšinējais prezidents Egils Levits un uzņēmējs Uldis Pīlēns. Jau tagad var izrēķināt abu konkurentu iespējas balsošanas pirmajā kārtā.

Skaudrā aritmētika

Levitam, grozi, kā gribi, vismaz uz balsošanas pirmo kārtu nesanāk vairāk par 39 balsīm - tā ir Nacionālā apvienība (NA), kas Levitu ir izvirzījusi prezidenta amatam, un “Jaunā Vienotība” (JA), kas līdzšinējā periodā ar prezidentu ir bijusi kā cimds ar roku.

Levitam ir ļoti zemi reitingi socioloģiskajās aptaujās, taču tas nevienu, pat pašu Levitu, nesatrauc - prezidentu neievēlē tauta, bet Saeimas deputāti. Tātad viss pārliecināšanas kampaņas darbs jāveltī tieši viņiem.

Taču Levitam šajā jomā nav sekmējies, jo viņš nav kvēli nostājies par to, ka noteikti jāratificē Stambulas konvencija. Viņš savu viedokli formulē tā, ka Latvijai jāizpilda Stambulas konvencijas prasības, kas attiecas uz vardarbību, bet jāratificē nav. Šis jautājums Levitam ir fatālas lamatas - ja viņš teiktu, ka Stambulas konvencija jāratificē, tad tas ļoti sadusmotu ļoti konservatīvo NA. To viņš nevar darīt. Bet ar tekstiem, ka konvencija nav jāratificē, viņš ir sadusmojis ļoti liberālos pa kreisi “Progresīvos”, kuriem Stambulas konvencijas ratifikācija ir principa jautājums un “lakmusa papīrs”, ar kuru viņi vērtē un šķiro politiķus “labajos” un “sliktajos”. Saeimas “Progresīvo” frakcijas desmit pārstāvji neatbalstīs Levitu, bet izvirzīs kādu citu - savu kandidātu.

Osipova diezin vai

Loģiski it kā būtu, ka “Progresīvie” izvirzītu bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu. Taču tas ir “it kā”. Gan jau pašiem ir saprotams, ka Osipovai nav izredžu - viņa var cerēt uz “Progresīvo” desmit un vēl uz 26 JV balsīm. Kopā sanāk 36, un tas arī viss. 13. Saeima neatbalstīja Osipovas kandidatūru Augstākās tiesas (AT) tiesneses amatam, bet arī 14. Saeimas sastāvs nav tāds, kurā tagad nu dominētu diametrāli cits viedoklis. Ļoti iespējams, ka “Progresīvie” Osipovu nemaz nevirzīs, lai gan savulaik varbūt tāda doma bija. Ar Osipovas virzīšanu “Progresīvie” neko nevar iegūt, bet drīzāk parādīt, ka ir švaki un neko nespēj izdarīt.

Pīlēnam var izrādīties par maz

Pīlēnam aritmētiski ir cerības uz 51 deputāta balsi, kas ir vienkāršais vairākums un ar ko pietiktu. Tas ir tad, ja par viņu nobalsos viņu izvirzījušais “Apvienotais saraksts” (AS) un visa opozīcija. Te atslēgas vārds ir “ja”. Pietiek, ja tikai viens no potenciālajiem “par” balsotājiem nenobalsos, un vismaz pirmajā kārtā Pīlēns par Valsts prezidentu nekļūs.

Gara acīm var redzēt, kā valdošo partiju emisāri jau sviedraini strādā, lai pārliecinātu, samulsinātu, šantažētu vai nopirktu kaut vai dažus, kaut vai vienu Saeimas opozīcijas vai AS deputātu, lai viņš nenobalso par Pīlēnu. Tautas priekšstāvjiem droši vien tiek piedāvāti amati, gods, slava un zelts. Un tad var gadīties, ka kāds no 51 piepeši sāk stāstīt, ka viņam Pīlēns nepatīk, jo viņš ir “prokremlisko oligarhu ieliktenis” vai gluži otrādi - “pārāk liels nacionālists”, vai kādas tamlīdzīgas banalitātes. Līdz ar to Pīlēns var upi nepārpeldēt, jo tur uzglūn daudz plēsoņu.

Vai redzēsim burvju mākslinieku trikus?

Pēc tam tad var būt otrā un trešā balsošanas kārta, kur puiku spēles būs kaismīgi dramatiskas. Viens no brīnumainiem “trušiem”, ko “politikums” var pēdējā brīdī izvilkt no cilindra, ir Baiba Braže, kura ir NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Neviens latvietis nav vēl uzkāpis tik augstu pa starpatlantiskās karjeras kāpnēm! Paradoksālā kārtā viņa nav Latvijā plaši pazīstama, kas vēl nebūtu tas traucējošākais. Taču nav zināmas pašas Bražes domas, jo varbūt šajos skarbajos kara laikos viņai ir svarīgāk palikt pie NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga labās rokas?

Ja nu atkal “veiksmes stāsts”?

Ir vēl viens latvietis, kurš ir izkāpis augstāk par mākoņiem un ir zvaigzne pie Eiropas debesīm - Eiropas Komisijas izpildviceprezidents un komisārs Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas komisijā Valdis Dombrovskis!

Arī par viņa nākotnes plāniem pagaidām nav zināms, taču viss var gadīties... Viena daļa sabiedrības iesauksies: “Atkal? Vai tad ar vienu “veiksmes stāstu” vēl nepietika?” Taču tā nav visa sabiedrība, un Valsts prezidentu neievēlē tauta. Ir arī, kā tagad mēdz teikt, informatīvie “burbuļi”, kuros Dombrovskim skanētu vētraini aplausi. Reiz jau bija tā, ka Latvijas “kolektīvais politikums” ataicināja no Eiropas Dombrovski “glābt valsti”. Pavisam mierīgi šajā pašā upē var iekāpt vēlreiz. Šādas romantiskas atgriešanās vēsturē jau ir bijušas - piemēram, Ivara Godmaņa kļūšana vēlreiz par premjeru pēc ilgiem aizmirstības gadiem.

Ir iespējams tāds variants, ka “Progresīvie” nevirza vis Osipovu, bet aicina Dombrovski kļūt par nākamo Valsts prezidentu. Šāds risinājums visnotaļ apmierinātu JV, kura gadījumā, ja vinnētu Pīlēns, ciestu smagu sakāvi, kas draudētu ar depresiju un pat Kariņa valdības krišanu varbūt jau vasarā vai rudenī. Turpretī ar Dombrovski JV saglabātu seju un būtu zirgā. Viņš taču savējais jau kopš “Jaunā laika” sendienām.

Atbalstu Dombrovskim gan jau varētu sakasīt, pierunājot AS un varbūt pat ZZS vai arī piesolot ZZS vietu valdībā, ja AS iespītējas. Tur jau deputātu balsis būs lidojumā, un manevriem paveras plašs laukums. Iespējami pat tik dramatiski pavērsieni, ka par prezidentu kļūst Dombrovskis un tiek taisīta jauna valdība, kurai par premjeru kļūst, piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV).

Šādus variantus apspriež partiju birojos un kafejnīcās, bet, lai uzzinātu, kurš no tiem izrādīsies īstais, vairs ilgi nav jāgaida - 31. maijā būs Valsts prezidenta vēlēšanas.

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais