Krišjāņa Kariņa (JV) valdības acīs mirdz viltība. LIZDA priekšsēdētājai Ingai Vanagai uz valdības manevriem vajadzētu reaģēt ar dziesmu “Par vēlu tu nāc!”.
Šī nu ir tā reize, kad LIZDA vajadzētu iet līdz galam un neatcelt ne gājienu, ne streiku. Nevis arodbiedrībai jājūtas vainīgai par kaut ko, bet valdībai, kura nevīžoja strādāt savlaicīgi un kā vieglprātīgs skolēns sāka mācīties naktī pirms kontroldarba.
Kad jau pēdējie vadži ir lūzuši un pedagogi ir nobrieduši protesta gājienam un triju dienu streikam, valdība beidzot ir sākusi kustināt kājiņas. Piektdien tiks pieņemti noteikumi, kas nepieciešami pedagogu algu palielināšanai, LTV raidījumā “Rīta panorāma” sacīja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Vai “tie būs tie noteikumi”, kurus līdz balss zudumam ir lūgusi, pieprasījusi un gaidījusi Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrība (LIZDA), to tā īsti vēl nevar zināt.
Bet tik daudz gan ir skaidrs, ka “tie ir tie noteikumi”, kuru mērķis ir samulsināt un piemānīt pedagogus, sasolīt viņiem debesmannu, manipulēt ar viņiem tā, lai viņi sajūtas neērti - sak, visas prasības valdība ir izpildījusi, ko tad mēs tagad vairs protestēsim?
Premjeram un valdošās koalīcijas partiju politiķiem visās viņu runās, deklarācijās un darba plānos izglītība vienmēr tiek nosaukta kā viena no prioritāšu prioritātēm. “Lai iegūtu kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, atslēgas cilvēks ir skolotājs, un skolotājam jābūt adekvāti apmaksātam,” pauž Čakša. “2023. gada valsts budžetā papildu līdzekļus ieguldīsim aizsardzībā, iekšējā drošībā, veselībā, izglītībā un zinātnē,” janvārī pirms ķeršanās pie budžeta diskusijām parlamentā sacīja Kariņš.
Taču reālajā valdības rīcībā izglītība ir nevis prioritāte, bet galīgi aizmirsta, skrandaina nabaga radiniece, kuru palaikam var pabarot ar solījumiem.
Kad valdošajiem politiķiem ienāca prātā paaugstināt algas pašiem sev, nebija nepieciešami ne Ministru kabineta rīkojumi, ne noteikumi, ne arī kāds grafiks. Pietika ierakstīt jaunus ciparus valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, un Valsts prezidenta alga pieauga no 5960 eiro līdz 7600 eiro mēnesī, Saeimas spīkera un premjera atalgojums uzkāpa par 40%, ministru - par trešdaļu utt.
No grozījumiem Ministru kabineta noteikumos skolotāji nekļūs bagāti, viņu bērni no tiem nepaēdīs. Jo valdība var aizmirst arī šo solījumu, tāpat kā aizmirsa iepriekšējo, nepildīt pašu pieņemtus normatīvos aktus, tāpat kā Kariņa pirmā valdība nepildīja Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Septembrī LIZDA un aizejošā valdība aptuveni divas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām vienojās, ka no 2023. gada janvāra palielinās "viena skolēna izmaksu", kas nozīmē papildu līdzekļus pedagogu algu palielināšanai. Tāpat bija iecerēts, ka no septembra vispārējās izglītības, pamata un vidējās izglītības pedagogi pāries uz 36 stundu darba nedēļu ar proporciju: 65% laika darbam mācību stundās un 35% - ārpus tām. Savukārt atalgojuma zemākā likme būs 1080 eiro. Arodbiedrība arī gaidīja, ka valdība pieņems skolotāju atalgojuma pakāpeniskā pieauguma grafiku. Šonedēļ beidzot tika izlemts palielināt skolotāju algu zemākās likmes no 7,75 eiro par stundu līdz 8,5 eiro par stundu. Taču tajās pašvaldībās, kurās skolas jau reformētas un apvienotas un ir liels skolēnu skaits klasēs, skolotāju algas nemaz nepieaugs, jo viņi jau saņem 8,5 eiro par stundu vai pat vairāk.
Bet vai tad tikai par algu vien ir sašutums? Sašutums ir par aroganto attieksmi. Sašutumam vajadzētu būt arī par to teijāteri, kuru šonedēļ spēlē Kariņa valdība, pašā pēdējā brīdī sākot solīt visu ko, lai tikai skolotāji nestreikotu.
Sašutuma iemesls varētu būt arī premjera mūžīgā runāšana par reformām, “nepieciešamajām pārmaiņām”. “Skolotāju arodbiedrības nostājušās pozā - nekādu pārmaiņu, tik dodiet vairāk naudas,” saka Kariņš.
Te krēsli un nauda tiek sajaukta vietām. Skolotāji valstij “krēslus” (izglītību) jau ir piegādājuši, un tagad derētu viņiem arī samaksāt. Turklāt 23 pašvaldībās jau ir notikušas reformas - skolu tīkls ir optimizēts - “sakārtots” ar skolu skaita samazināšanas metodi, klases ir milzīgas, skolotāji ir pārstrādājušies, viņiem trūkst mācību līdzekļu, lai sagatavotos stundai.
Taču tieši šo pašvaldību skolu pedagogiem no tā, ka tiks palielinātas algu zemākās likmes, nebūs nekāda naudiska ieguvuma.
Latvijas “politikumā” populāra ir tēze, ka izglītības nozarē taču tiek ieguldīta tik liela nauda, tikai - kur tā paliek? Tas tik tiešām ir interesants jautājums, un tieši skolotāji visvairāk vēlētos uzzināt, kur tā paliek. Kur ir tas caurums?
Čakšas un ministrijas juristu skatījumā, ja rīt tiks pieņemti kaut kādi grozījumi, tad streikam zudīs juridiskais pamats.
Pat ja tiešām zudīs juridiskais pamats, nekur nepazudīs faktiskais pamats, ka valdība pret pedagogiem ir izturējusies nekrietni. Ja LIZDA nobremzēs un streiks tiks atcelts, tad kāpēc vispār vajadzēja sākt pret kaut ko protestēt? Tad jau viss ir kārtībā - Kariņš ir labais, Čakša ir labā. Bija tikai mazliet piemirsuši, ka valstī dzīvo pedagogi.
