Nupat jau vairs nav novēršams Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes paredzētais protesta gājiens 24. aprīlī un trīs dienu streiks, lai prasītu politiķiem pildīt iepriekš septembrī, neilgi pirms 14. Saeimas vēlēšanām, panākto vienošanos par darba samaksu.
Streikam pieteikušies aptuveni 20 000 pedagogu, bet uz gājienu pošas 7000. Skaitļi vēl var mainīties uz augšu, intervijā LTV ziņu dienestam saka LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga.
Diezgan ilgi Latvijā nav bijis kaut cik nopietna protesta - tāda, kas būtu pamanāms un sajūtams plašā sabiedrībā. Trīs dienas bez skolām un bērnudārziem ļaudis pamanīs - bērnu vecākiem trīs dienas nāksies pamainīt savas ierastās dienas gaitas un izdomāt, kur likt (nobāzt) savas atvases. Tas nav nekas jauns, jo kovidsērgas laikā bērni mēnešiem ilgi negāja uz skolu, tomēr šādas tādas neērtības tas radīs.
Viena daļa vecāku būs īgni - ko tie skolotāji cepas? Es nesaņemu par viņiem vairāk (saņemu mazāk), man slikti maksā, bet es nestreikoju. Es paciešu darba devēju, priekšnieku, īpašnieku bosingu, nevērīgu attieksmi, solījumu nepildīšanu, darba drošības prasību ignorēšanu, bet, skat, šie skolotāji sadomājušies, ka ir pārāki, un protestē!
Jā, skolotāji ir pārāki, un atšķirībā no citām mērdētajām profesijām viņiem ir apnicis, ka viņus pazemo.
Latvijā protestiem jau gadiem ilgi nav bijis vilkmes, arodbiedrību kustība ir kusla - tā tas ir daudzās profesijās un nozarēs. Taču pedagogiem ir paveicies, ka ir LIZDA, kas dara tieši to, kas tai demokrātiskā iekārtā jādara - tā pārstāv un aizstāv savus biedrus. Un, ja izsmelts viss mierīgais sarunu, lūgšanās un draudēšanas arsenāls, pedagogu arodbiedrība ir ķērusies pie streika.
Iemesls, lai streikotu, pedagogiem ir bijis gadu gadiem - no budžeta uz budžetu, no 1. septembra uz 1. septembri. Gan pašreizējā Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdība, gan viņa paša iepriekšējā valdība allaž ir piemirsusi vai bijusi kurla pret pedagogu prasībām. Tagad beidzot pedagogiem tas ir apriebies - vadzis ir lūzis.
Šā pavasara protests nebūs pat tik daudz par naudu, bet pret attieksmi - pret tādu valdošā “politikuma” stilu, ka var nepildīt pašu pieņemtus normatīvos aktus un solījumus, ka šie akti tiks pildīti. Valdība ir solījusi un solījusi, taču neko nav pildījusi.
Septembrī arodbiedrība un aizejošā valdība aptuveni divas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām vienojās, ka no 2023. gada janvāra palielinās "viena skolēna izmaksu", kas nozīmē papildu līdzekļus pedagogu algu palielināšanai. Tāpat bija iecerēts, ka no septembra vispārējās izglītības, pamata un vidējās izglītības pedagogi pāries uz 36 stundu darba nedēļu ar proporciju: 65% laika darbam mācību stundās un 35% - ārpus tām. Savukārt atalgojuma zemākā likme būs 1080 eiro. Arodbiedrība arī gaidīja, ka valdība pieņems skolotāju atalgojuma pakāpeniskā pieauguma grafiku.
Pašlaik valdība sola palielināt skolotāju zemākās likmes no 7,75 eiro par stundu līdz 8,5 eiro par stundu. LIZDA aplēses liecina, ka rezultātā 23 no 43 pašvaldībām, kurās skolas jau reformētas un apvienotas un ir liels skolēnu skaits klasēs, skolotāju algas nemaz nepieaugs, jo viņi jau saņem 8,5 eiro par stundu vai pat vairāk.
LIZDA vēlas panākt, lai algas pieaugtu visiem pedagogiem, lai politiķi ievērotu iepriekšējo solījumu par valsts atvēlētā finansējuma palielināšanu uz vienu skolēnu, par ko pašlaik nav izlemts, un lai tiktu sabalansētas pedagogu slodzes.
Ir sagadījies tā, ka tieši pašlaik Francijā turpinās visnotaļ iespaidīga protestēšana pret pensiju reformu. Šie protesti sākās jau janvārī, ielās krājās atkritumu kalni, sabiedriskais transports palaikam apstājās. Ceturtdien simtiem tūkstošu cilvēku piedalījās jaunās demonstrācijās visā Francijā pret valdības plāniem palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Šī problēma piektdien bija nonākusi Francijas visaugstākās tiesu varas līmenī. Protestētāji ceturtdien Parīzē iekļuva luksusa giganta LVMH galvenajā mītnē - dienā, kad uzņēmuma akcijas, kurām pieder tādi zīmoli kā “Louis Vuitton” un “Moët”, pieauga līdz rekordaugstam līmenim. "Ja Makrons vēlas atrast naudu pensiju sistēmas finansēšanai, viņam jānāk šeit, lai to atrastu," pie LVMH ēkas sacīja viens no arodbiedrību līderiem Fabjēns Vildjē.
Tikmēr Latvijā bez kādas ļaužu kurnēšanas jau ir spēkā pensionēšanās reforma, kas paredz, ka pensionēšanās vecums būs 65 gadi. Šī reforma norit jau vairākus gadus, ļoti pakāpeniski, katru gadu palielinot pensionēšanās vecumu par trim mēnešiem. Taču tas netraucēja premjeram Kariņam pirms Lieldienām iepļāpāt, ka Latvijā “pavisam noteikti būs jāapspriež pensionēšanās vecuma turpmāka paaugstināšana”. Tātad vēl un vēl, un 65 gadi nav pēdējā robeža?
Kur vēl ciniskāk, kur vēl nejēdzīgāk, nevietā un nelaikā?
Bet nu Latvija nav Francija. Latvijā politiskās nācijas “sāpju slieksnis” nav pat salīdzināms ar Franciju, kur, tiklīdz kā cilvēkiem kaut kas nepatīk, tā viņi ir ielās, rīko demonstrācijas un dedzina automašīnas.
Varētu domāt, ka frančiem tas ir dzīvesstils, kas vēsturiski tradicionāls un Lielās franču revolūcijas iedibināts. Nē. Arī latviešiem ir vēsturiski predisponēta dumpība un 1905. gada tradīcijas. Taču runa nav par vēsturi. Latvieši kaut kā neredz alternatīvu pašreizējai varai, tādēļ ir gatavi ciest, ciest un to mīlēt.
Katrā streikā ir destrukcijas elements, jebkurš streiks nozīmē zaudējumus - ja streiko viena nozare, tad tas rada ķibeles citiem: ja streiko lidmašīnu piloti, tad cieš pasažieri un pārvadātāji, un domino kauliņu efektā vēl daudz kas. Taču ilgākā termiņā pilotu streiki ir ieguvums - ja viņi kļūst apmierināti ar savām algām, tad paaugstinās viņu profesionalitāte, pieaug drošība, attīstība un top augstāki standarti.
Tāpat arī Latvijas pedagogu streikam vajadzētu būt ar pozitīvu rezultātu.
Pedagogi starp bēdīgajām un valdības apskādētajām profesijām pašlaik ir pionieri. Ja izdosies viņiem, tad izdosies arī citiem.
Tieši tāpēc Latvija ir tik atpalicīga, ka ļaudis ļauj, lai viņiem kakā uz galvas. Latvija jau atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas tik nelāgā veidā, ka pat jau ļoti. Skolotāji ir labi izglītoti un to redz. Gluži pamatoti viņiem tas ir apnicis. Arī citām profesijām vajadzētu ņemt piemēru un viņus atbalstīt. Diemžēl mēdz būt tā, ka valdības valdošie personāži pagalam atraujas no realitātes, bet tad par šo realitāti viņiem jāatgādina. Lai to atgādinātu, streiks ir viens no veidiem.
Jautājums tikai, vai Kariņa valdība šo streiku pamanīs? Pašlaik valdošajām partijām ir citas prioritātes, no kurām galvenā ir Valsts prezidenta vēlēšanas 31. maijā. Tur partijas jau politikas vidē ir izvietojušas nešķīstus tirgus galdus. Kariņa valdība un pats Kariņš diezgan tā autiski gudro kaut ko vienu, kamēr neredz, kas briest sabiedrībā.
