Kaimiņvalstī Krievijā pastāv Kriminālkodeksa panti par “nepatriotismu”, kas draud ar bargiem sodiem – ir aizliegts protestēt, izejot ielās, un ir aizliegts arī brīvi izteikties plašsaziņas līdzekļos un interneta sociālajos tīklos. Ikviens, kurš nosoda Krievijas agresiju Ukrainā vai stāsta patiesību par kara noziegumiem, kurus šis karapūlis vai ik dienu pastrādā pret ukraiņu tautu, riskē ne tikai šķirties no prāvas naudas summas, bet arī nonākt cietumā uz ilgiem gadiem. Sods draud ne tikai par kādiem izteikumiem vai materiālu radīšanu, bet arī par ziņu, video un kolāžu pārpublicēšanu un pat par īkšķīša “like” pievienošanu vēstījumiem, kuros pausts atbalsts Ukrainai.
Krievija ir totalitāra, terorisma atbalstītājvalsts, kuras augstākā vadība, militāristi un propagandisti ir kara noziedznieki, un tās likumi neattiecas uz Latvijas iedzīvotājiem. Mēs it kā varētu internetā brīvi izpaust visu, ko domājam... Taču diemžēl tā nav. Krievijas indīgā propaganda un žņaudzošā cenzūra lien pāri Zilupei un citām upēm un jūrām tādā veidā, ka tā ir panākusi milzu ietekmi globālajos interneta sociālajos tīklos, tostarp arī ļoti populārajā vietnē “Facebook”, kuru lieto gandrīz trīs miljardi pasaules iedzīvotāju 111 valodās.
“Facebook” lietotāji Latvijā bieži saskaras ar to, ka viņu profili uz laiku tiek bloķēti ar paskaidrojumu: “Jūsu ieraksts/komentārs neatbilst mūsu Kopienas standartiem.” Piemēram, pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re: Baltica” raksta, ka bijušajai Rīgas domniecei Sarmītei Pīkai uz laiku bijusi liegta iespēja publicēties “Facebook” par to, ka viņa “feisbukā” bija citējusi Imanta Ziedoņa dzejoli, kas sākas ar vārdiem:
“Neviena zeme nevar
Radītāja prieku dot.
Mieru dod tikai tēvu zeme,
Un, kad jūs mirsit,
Caurvējš kauks jūsu zārkos.”
Izrādās, ka saskaņā ar “Facebook” Kopienas standartiem tā ir naida runa, kas vērsa pret krievu tautu, bet “FB vēlas, lai viņu platformā nevienai nācijai nebūtu nepatīkami atrasties”, paskaidrojis kāds bijušais “Facebook” moderators.
Latvija nav vienīgā. Šā gada janvārī Bulgārijā norisinājās iedzīvotāju protesti pret tendenciozu “Facebook” satura moderēšanu, kas, protestētāju ieskatā, ir vērsta uz prokremlisku vēstījumu izplatīšanās veicināšanu sociālās tīklošanās vietnē “Facebook”.
Konta bloķēšana uz laiku vai pavisam “feisbukā” ir nelāga lieta, ja šī vietne cilvēkiem ir nozīmīga kādam sīkam vai lielam biznesam. Ne mazāk nomācoši tas ir arī tad, ja “Facebook” ir iecienīts kā laika kavēklis, kur sazināties ar draugiem un paziņām. Es pats kovida sērgas laikā aiz gara laika izveidoju “Facebook” grupu ar nosaukumu “Pasaules mūzika” ar domu, ka dalīšos tajā ar dažiem desmitiem tādu pašu ļaužu kā es, kuriem patīk etnomūzika. Taču sanāca tā, ka šī grupa tika pamanīta, un es arī ļāvos, lai tā iziet no šaurajām viena žanra robežām un kļūst tik eklektiska, cik vien var būt. Tagad tajā tiek publicēti visu laiku, visu zemju un visu žanru skaņdarbi un dziesmas, dažkārt dalāmies arī ar gleznām, fotogrāfijām, stāstiem par vēsturi, plakātiem, memēm un karikatūrām. Grupa ātri uzauga līdz 3000 dalībniekiem, bet tad spēji aprāvās, un vairs dalībnieki klāt nenāk. Laikam tāpēc, ka beidzās kovida depresīvais laiks un cilvēkiem ir daudz citu lietu, ko darīt, ne sēdēt pie datora un klausīties mūziku.
Lai vai kā, šī grupa un šie cilvēki man ir dārgi. Es negribētu, lai “feisbuks” mani likvidē un liedz būt par šīs grupas administratoru.
Diemžēl laiku palaikam saskaros ar to, ka tieku uz laiku bloķēts. Sākumā tie bija brīdinājumi, pēc tam sodi kļuva aizvien bargāki - ietupināšana “digitālajā karcerī” uz divām diennaktīm, uz nedēļu. Gandrīz nekad neesmu juties vainīgs. Viens gadījums bija vispār absurds - 1969. gada Vudstokas festivāla atcerei augustā biju pārpublicējis bildi, kurā redzama meitene ar gariem matiem, kas sēž puisim uz pleciem, un fonā aiz šā pāra redzams pusmiljons skatītāju. Bija saprotams, ka meitene ir līdz pusei kaila, taču mati krita pāri viņas krūtīm. Šī fotogrāfija ir ikoniska - tā ir neskaitāmos interneta resursos, neskaitāmās grāmatās. Taču izrādās, ka tā ir “toksiska” kā nepieņemama “Facebook” Kopienā - kā pornogrāfija. Tagad “Facebook” esot pamainījis pieeju un vairs neesot tik naidīgs pret pusplikņiem un plikņiem. Ej nu zini.
Lai gan skaitos “feisbukā” jau recidīvists, kas saņēmis neskaitāmus “banus”, tikai vienu reizi atzīstu, ka “jā” - tā bija naida runa. Kāds smerdelis visādi ņirgājās par nupat aizsaulē aizgājušo gruzīnu dziedātāju Vahtangu Kikabidzi, un man roka neviļus pacēlās uzrakstīt, ka viņš ir smerdelis bez sirds un bez prāta. Nevajadzēja laikam. Par to tiku bloķēts uz nedēļu.
Ir ļoti grūti nejust naidu. Un pēdējā gada laikā tas ir bieži. Taču jāvaldās un nedrīkst.
Bet tagad nupat būšu izcietis 30 dienu sodu... Krievijas propagandisti ir iecienījuši tādu materiālu publicēšanu, kuros saspilgtināti pārspīlētās krāsās tiek attēlota brīnišķīgā dzīve Krievijā, matrjoškas, dabas skati un pa vidu tāda “daile” kā maniakālais diktators Putins, ģērbies sarkanā jakā un fotošopēts tiekas ar bērniem, pozē bērnu vidū. Es kaut kā neviļus pierakstīju komentāru, ka tieši šādā pašā veidā savulaik “bērnus mīlēja” arī Hitlers. Ierakstīju un aizmirsu, ka ierakstīju. Taču ieraksts netika nepamanīts...
Sākumā “Facebook” man piedāvāja pasēdēt “digitālajā cietumā” uz septiņām dienām vai arī norādīt, ka komentārs ir atbilstošs. Izrādās, ka tā bija smaga kļūda - tā kā nospiedu podziņu, ka nepiekrītu “Facebook” lēmumam, vietne it kā bija izskatījusi manu lietu vēlreiz un par to, ka biju kasījies pretī, ieblieza bloķēšanu uz veselu mēnesi.
Protams, nekāda otrreizēja izskatīšana nav bijusi, un tas arī nav praktiski iespējams - ja mākslīgais intelekts, “feisbuka” aklais un kurlais “bots” ir pieņēmis lēmumu, tad tālāk viss notiek tā, kā tam ir ieprogrammēts. Šis mākslīgais intelekts nesaprot kontekstu, nesaprot humoru, nesaprot pārnestas nozīmes, nesaprot salīdzinājumus. Un nesaprot arī to, ka Hitlera pieminēšana komentārā nav Hitlera slavināšana.
Esmu ievērojis, ka Hitlers ir īpaši toksisks - jebkura viņa bilde, pat karikatūrās kopā ar Staļinu vai Putinu, ir “feisbukā” toksiska. Par to var iedzīvoties bloķēšanā. Pat tikai uzrakstīt “Hitlers” nav vēlams. Tas ir līdzīgi kā visu valstu speciālie dienesti, kas pēta ļaužu ierakstus internetā, ir jau apriori iezīmējuši virkni atslēgas vārdu, kuriem pievēršama uzmanība: “terorists”, “bumba”, nelāgu organizāciju nosaukumi un to saīsinājumi. Problēma ir tikai tā, ka cilvēki nezina, kurus vārdus nedrīkst lietot. “Facebook” Kopienas standarti ir vispārīgi - tajos nav teikts, kādus tieši vārdus drīkst, bet kādus nedrīkst rakstīt.
Latviešiem attiecības ar “Facebook” pamazām kļūst aizvien sarežģītākas. “Re: Baltica” atsaucas uz kādiem bijušajiem “Facebook” moderatoriem, taču atminēsimies faktu, ka šī vietne strādā 111 valodās. Diezin vai šī vietne pārmēru tērējas, lai ļoti pievērstos tieši latviešu valodas moderatoru algošanai. Arī ja tādi ir, tad viņu nav daudz, un viņi, saprotams, nespēj izsekot līdzi visam, ko latvieši raksta. Tāpēc palīgā nāk digitāls tulkotājs, kurš var izsviest jebkādu absurdu. Tāpēc, ignorējot kontekstu, mans ieraksts tika atzīts par “Hitlera slavināšanu”. Savukārt Krievijas propagandas iestādes algo ļaudis, kuri lasa Ukrainas atbalstītāju komentārus, sūdzas “feisbukam”, kurš tad arī visnotaļ labprāt bloķē tādus lietotājus, kuri uzraksta “Hitlers”.
Teorētiski pastāv arī kāda apelācijas iestāde, kurā varot žēloties par sava konta bloķēšanu un panākt atbloķēšanu. Tie esot 22 eksperti, kuri pārstāvot dažādas tautas un dažādas kultūras. Bet tad atcerēsimies, ka vietni “Facebook” lieto trīs miljardi cilvēku! Vinnēt miljonus loterijā ir daudz cerīgāk nekā domāt, ka kāds eksperts izlasīs un uzklausīs kāda Ukrainas atbalstītāja sūdzības.
Es domāju, ka neesmu vienīgais, kurš saskaras ar stulbumu - pašlaik vismaz vairāki simti Latvijas iedzīvotāju netiek iekšā “feisbukā” kaut ko komentēt vai publicēt. Taču tur maz ko var darīt. Ir jāpieņem fakts, ka “Facebook” biznesam ir svarīgāk, lai Krievijas lielā vietnes Kopienas daļa justos komfortabli. Latvieši tad te var arī pajusties nekomfortablāk. Runāt par kaut kādu morāli, taisnību, patiesību te laikam ir nevietā.
Nebūt neesmu hiperaktīvs komentētājs “feisbukā”, man pietiek darba savā tiešajā žurnālistikas praksē, tomēr jo bieži esmu saskāries ar to, ka tieku gānīts un pret mani tiek vērsta naida runa. Pirms pāris mēnešiem kādā diskusijā viens indivīds veltīja man virkni rupju lamuvārdu, no kuriem pats maigākais bija “ganss”. Viņš arī paskaidroja, ka tas tāpēc, ka latvieši esot pasaku stāstītāji kā “Ganss Kristians Andersens”. Eksperimenta pēc šis bija gadījums, kad pasūdzējos “feisbukam”. “Feisbuks” automātiski sniedza atbildi, ka nekādas naida runas tur nav...
Latvijas laikplūsmā “Facebook” tagad kara laikā laiž iekšā tādas lietas, kas iepriekš nebija iespējamas un no kā šī vietne savulaik paniski baidījās - rāda reālu nāvi, kā nabaga krievu kareivjus spridzina ar dronu nomestām granātām, kā viņi kā mīlīgi tarakāniņi raustās agonijā un tirina kājas. Taču Krievijas riebīgie noziegumi pret ukraiņiem tiek pietušēti, aizklāti. To, kā krievu kareivis nogalina ukraiņu kareivi, kurš pateicis “Slava Ukrainai!”, parāda tikai sākumā, bet turpinājums ir aizmiglināts.
Vispār jau internetā var atrast visu ko - arī garu un mokošu video, kā Krievijas sadisti no bruņotā grupējuma “Vagner” Sīrijā vispirms ar āmuru sadauza kāda nejauša garāmgājēja locekļus, bet pēc tam viņam nogriež galvu. Turklāt dara to ilgi un neprasmīgi. Taču “Feisbukā” šādu sižetu nevarēs atrast.
Tas it kā var vedināt domu uz kādu sazvērestību, ka vienos gadījumos ir tā un citos atkal citādi, un ka “Facebook” politika ir vērsta uz Kremļa atbalstīšanu, taču diezin vai tā ir. Problēma ir tā, ka “Facebook” ir bizness - savdabīgs, agrākos laikos neparasts - bet vērsts uz to, ka ciniski tiek rēķināts, no kurienes ienāks vairāk naudas. Tā kā varas iestādes nav “feisbukam” tieši uzlikušas par pienākumu nobloķēt visu Krieviju, bet nodarbojas tikai ar nepārprotamu Krievijas propagandas materiālu bloķēšanu, Krievijas propaganda atrod aizvien jaunus apvedceļus, kā iekļūt Latvijas un citu civilizēto valstu laikplūsmās. Tādā veidā pie mums brīvi nonāk Baltkrievijas režīma kontrolēto mediju sižeti, visādi Krievijas propagandas materiāli. Joprojām. To īpatsvars nav milzīgs, taču tas ielaužas pie mums un indē šejienes adeptu smadzenes.
Zinu, ka Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) tur roku uz pulsa un ir pat uzsācis pārbaudi par Latvijas valstspiederīgo iespējamu iesaisti tendenciozā Ukrainas atbalstītāju aktivitāšu ierobežošanā sociālās tīklošanās vietnē “Facebook”.
Taču būsim reālisti! VDD galvenais uzdevums nav rūpēties par katra valstspiederīgā izteikumiem internetā, no kuriem liela daļa varbūt tiešām ir vērtējama kā naida runa. VDD jāķer spiegi. VDD ir maz iespēju jūs aizstāvēt un panākt atbloķēšanu. Atcerieties par trim miljardiem lietotāju 111 valodās!
Taču ir citas iespējas. Tam pašam VDD var sūdzēties, ja pamanāt kādu nepārprotamu Krievijas propagandas publikāciju “feisbukā”. Ja jūsu ziņojums būs pamatots, tad tas tiks nobloķēts vismaz tiktāl, lai Latvijas teritorijā tas nebūtu redzams.
Tāpat ir iespējams vērsties arī pie Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ar rosinājumu kādas vietnes vai profilus “Facebook” bloķēt. Šis būs visnotaļ labs higiēnas darbs, jo nav labi krāt mēslus pie savām namdurvīm.
Saziņā ar Krievijas propagandu nav lielas jēgas ielaisties diskusijās un paust savu Ukrainu atbalstošo viedokli. Labāk uzreiz sniedziet ziņojumu Latvijas iestādēm, ka atkal parādījusies kara propaganda!
Jūs nepārliecināsiet profesionālus agresorvalsts naratīvu izplatītājus! Viņiem par to maksā, bet jums nemaksā.
Vēl ir virkne “Facebook” grupu, individuālu politiķu vai blogeru, kuri izplata “orku” naratīvus un atrodas tepat Latvijā. Arī ar viņiem ir riskanti, taču ne neiespējami ielaisties diskusijās. Interneta vide dažkārt ir neprognozējama, un nekad nevar zināt, par kādu izteikumu vai publikāciju var “atrauties”. Tas, ka kaut kas ir bijis publicēts “Youtube”, vēl nenozīmē, ka “Facebook” to akceptē.
Taču jābūt viltīgākiem par šīm “mencām”. Nedrīkst lietot rupjus lamuvārdus, nedrīkst uzbrukt verbāli “tu šāds un tāds”, nedrīkst draudēt. Ar “vatņikiem” jārunā pieklājīgi, uzrunājot viņus kā “godājamos” un “cienījamās”. Šāda ironija būs ar lielāku efektu. Un jāizklāsta savi argumenti un viedoklis. Varbūt kāds viens no simta, kas to no malas lasīs, pamanīs un varbūt pat sāks domāt. Tas tad jau arī būs diži svētīgi.
