Pagaidām nevar vēl zināt, ar kādu nosaukumu vēsturē paliks 14. Saeimas pieņemtais valsts budžets 2023. gadam. Ir varianti, kas budžeta pieņemšanas plenārsēdē skanēja no opozīcijas deputātu mutēm.
“Tas ir uzticības un drosmes trūkuma budžets,” (Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie)). “Spļāviens sejā demokrātijai un sabiedrībai kopumā, nemaz nerunājot par izglītības darbiniekiem,” (Harijs Rokpelnis (ZZS)). Pozīcijai gan gribētos, lai to sauktu kaut kā patīkamāk un prātā paliktu kaut kas ar “attīstību” vai vismaz ar “reformām” saistīts, taču diezin vai tik skaisti sanāks. “Attīstības un izaugsmes” budžets reiz jau vēsturē ir bijis. To pasludināja toreizējais premjers Valdis Dombrovskis, taču 2014. gadā nebija ne īsti attīstības, ne arī dižas izaugsmes, bet drīzāk knapa uz priekšu klumburēšana.
Daudz paškritiskāks savulaik (2010. gadā) bija premjers Indulis Emsis, kurš izteicās par budžetu amizanti - ka tas ir “plakans kā saspiests citrons”. Un jāteic, ka stipri lielā mērā Emsim tiešām bija taisnība...
Vēl 2023. gada budžets paliek vēsturē kā rekordists. Deputāti, ja tā var izteikties, pie tā “strādāja” 23 stundas un 56 minūtes. Iepriekšējais rekords piederēja 2008. gada budžetam (19 stundas un 36 minūtes). Nopietns darbs, sēžot pie budžeta dokumentiem bez četrām minūtēm diennakti no vietas, nav iespējams - jaunekļiem, kas veseli un spēcīgi kā zirgi, varbūt nebija milzu problēmu, taču vecākiem politiķiem acis lipa ciet un bija jātver pēc kādām drapēm. Vēl jau atmiņā ir 12. Saeimas deputāts Valdis Kalnozols, kurš 2016. gadā plašsaziņā parādījās fotogrāfijās, guļot ar galvu uz dokumentu kaudzes. Daudz netrūka, ka arī kādam 14. Saeimas deputātam iznāktu tāda pati fotosesija.
Kāpēc tādas mocības? Problēma ir mazpārliecinošais pozīcijas vairākums Saeimā. Redzam, ka par budžetu nobalsoja 52 deputāti, kas ir knapi, knapi. Bet kas notiktu, ja pāris deputāti piepeši saķertu kādu vēdera sērgu, vēl kāds aizbrauktu komandējumā, vēl kādu nolaupītu marsieši? Tad budžets netiktu pieņemts, kas nozīmē, ka automātiski krīt Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība” (JV)) valdība. Tas taču būtu traki! Tāpēc pārcelt sēdes turpinājumu uz nākamo dienu bija pārāk riskanti.
2022. gada budžets tika pieņemts civilizēti un bez liekām sāpēm divās dienās tāpēc, ka Kariņa iepriekšējai valdībai bija lielāks vairākums un nebija bažu, ka budžets netiks pieņemts.
Vispār jau Latvijā valdības nemēdz krist tieši budžeta dēļ, kā tas nereti notiek citās valstīs. Par valdības krišanas iemesliem un ieganstiem ir derējis viss kas cits, bet nekad ne tieši domstarpības budžeta dēļ. Valdošās partijas vēl vairāk nostiprināja nelāgo tradīciju neņemt vērā nevienu opozīcijas priekšlikumu, par to vienojoties jau valdības sēdē pirms otrā un galējā lasījuma. Tāpēc opozīcijai nebija cita, ko darīt, kā trenēties oratora mākslā to nedaudzo ļaužu priekšā, kurus mocīja bezmiegs un kas viņos naktī klausījās.
Budžeti bieži vien ir nākuši ar lielām mokām un dažkārt ar negaidītiem pavērsieniem. Tā reiz 6. Saeimas laikā toreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers (Demokrātiskā partija “Saimnieks”) pamanīja, ka Latvijas Bankas prezidents Einars Repše ir kaut kur aizgājis un nav redzams zālē. Viņš ātri saorganizēja virkni deputātu nobalsot par vairāku miljonu latu pārvirzīšanu no Latvijas Bankas naudas krātuvei paredzētajiem līdzekļiem uz Valsts policiju. Kad Repše ap trijiem naktī atgriezās, viņš ar teju vai šausmu kliedzienu uz lūpām saprata, ka ir nokavējis - naudas naudas glabātavai nebūs, un jaunās ēkas būvniecība aizkavēsies par gadu.
5. Saeimas laikā budžeta pieņemšana bija gandrīz kā lieli svētki. Priecīgi bija deputāti un viņu palīgi, priecīgi bija žurnālisti, kuru tolaik Saeimas namā bija daudz vairāk nekā tagad, jo starplaikā ir stipri sarucis to plašsaziņas līdzekļu skaits, kas interesējas par politiku. Iespējams, svētku sajūtu vairoja tas, ka Jēkaba ielas nama kafejnīcā varēja iegādāties balzamu, alu un citas reibinošas dziras, kas naktī palīdzēja uzturēt tonusu. Liela daļa deputātu jau pievakarē staigāja nedaudz grīļodamies un par budžetu balsoja diezgan smagā dzērumā, tā īsti nesaprotot, par ko īsti balso. Tolaik arī nebija tik attīstītas datorprogrammas kā tagad, un budžets izskatījās kā milzīgs papīra blāķis, kurā tā īsti spēja orientēties ja nu vienīgi kādi desmit deputāti no simta.
Deputāti šķirstīja dokumentus un dažkārt kāpa tribīnē, lai īpaši uzsvērtu, ka Vilkadirkšņu pamatskolas vai Pupuķu baznīcas caurā jumta remontam no valsts budžeta nepieciešami astoņi simti latu.
Lai vai kā, 5. 6. un vēl 7. Saeimā gandrīz visi 100 deputāti bija žurnālistiem un plašai sabiedrībai labi pazīstami - izcilas personības, pazīstami ārsti, literāti, mūziķi, sabiedriski darbinieki. Daudzi no viņiem tagad jau aizgājuši aizsaulē - Georgs Andrejevs, Eduards Berklavs, Juris Sinka, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats un citi. Daudzi bija izcili savā profesijā, bet ar “putniem galvā” valsts lietās.
Bet kas ir tagad? Ieejot Saeimas ēkā, jāpabrīnās, kas ir visi šie cilvēki un ko viņi tur dara. Plašākai publikai ir pazīstami vien varbūt kādi 20. Tie, kas aktīvāki. Pārējie tur sēž un balso, sēž un neko nesaka, sēž, lai saņemtu algu, jo ir pratuši pielīmēties pareizajai partijai, kas ievēlēta.
Tomēr var teikt, ka 14. Saeimas sastāvs laikam ir mazmazdrusciņ kvalitatīvāks nekā 13. Saeimā. Vismaz mazliet cerīgāks. Varbūt 13. Saeima bija politikas procesa deģenerācijas bedres dibens, no kura atsperties?
Bet, atminoties 5. Saeimu... Tolaik pārliecinoši vēlēšanās vinnēja ārkārtīgi dīvainais trimdas un padomju nomenklatūras kopprojekts “Latvijas ceļš”, kas ieguva 36 vietas. 5. Saeimā bija ievēlēts, starp citu, arī Egils Levits. 1993. gadam ieņēmumos 85 731 960 rubļu un izdevumos - 88 293 159 rubļi jeb “repšiki”.
Stāvot kafejnīcā pēc sulas, nejauši dzirdēju, kā aiz muguras divi ārzemju latvieši un 5. Saeimas deputāti savā starpā tērzē, ar mēli piesitot pie aukslējām “t” burtu mazliet citā punktā, nekā to dara vietējie. “Viņi (no konteksta sapratu, ka Latvijas pensionāri) tur domā, ka valsts viņiem visiem varēs samaksāt,” sacīja viens. “Tur būs tā, ka nevarēs vis. Ko viņi iedomājas?” piebalsoja otrs.
Tajā brīdī manas ilūzijas par drīzu labu dzīvi (kā Rietumos) stipri cieta. Varbūt vēl nesabruka pavisam, bet iedragātas tika gan.
