Kur gadījusies, kur ne, bet Latvijai ir piezagusies “piena krīze”. Kamēr zemkopju graudi pasaulē ir uz izķeršanu un no kviešiem un rudziem ir liela peļņa, piena nozarē ir dramatisks kritiens. Janvārī piena iepirkuma cena Latvijā daļai saimniecību ir samazinājusies par aptuveni 40%. Pašlaik vērojama liela lejupslīde globālajā piena tirgū, kur izsolē piens tiek iepirkts jau par tikai 30 eirocentiem litrā.
Latvijas lielākā zemnieku piena ražotāju kooperatīva “Piena loģistika” valdes priekšsēdētājs Agris Ludriksons interneta portālā “saimnieks.lv” to skaidro tā: “Apzinot situāciju, nākas secināt, ka tā nav tikai Latvijas problēma, bet tas ir globāls notikums, kurš visvairāk ietekmē tās valstis, kurām ir lielāks piena eksporta īpatsvars. Arī kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ir līdzīga situācija ar straujo piena iepirkuma cenas samazinājumu. Tas ir izskaidrojams ar pirktspējas samazinājumu vietējos tirgos un citviet pasaulē, kā arī ar globālu piena izejvielu pieprasījuma mazināšanos no dažām valstīm, kuras ir mainījušas savu iepirkuma stratēģiju vai slēgušas tirgu uz brīdi un vairs neiepērk piena izejvielas produktu ražošanai.
Pirktspēja mazinās lielā sadārdzinājuma ietekmē. Cilvēki komplektē savu iepirkuma grozu citādi. Šobrīd esam ekonomikas lejupslīdes posmā.
Samazinājums veidojas no krituma biržas cenās, un tas notiks visiem, tikai citiem ātrāk, citiem lēnāk. izlīdzināsies tuvāk biržas cenai. Pašlaik esam starpperiodā.
Diemžēl Latvijas zemnieki atkal ir ierindojušies ar viszemākajām piena iepirkuma cenām Eiropas Savienībā. Ja skatāmies kopējo situāciju, tad tās ir virs globālās vidējās cenas, taču Eiropas tabulā esam pašā beigu galā. Ja salīdzinām 2022. gada novembri, tad Eiropas vidējā cena bija 0,57 EUR/l, Latvijā 0,49 EUR/l, Igaunijā 0,53 EUR/l, Lietuvā 0,54 EUR/l. Varam secināt, ka mums vēl ir daudz darba, lai kopējās sadarbības rezultātā mēs varētu panākt tirgus stabilizāciju Latvijā un ciešāku sasaisti ar Baltijas un Eiropas piena tirgu.
Šobrīd mēs esam turpat, kur bijām 2020. gada decembrī, tikai situācija veidojas grūtāka, jo visas izmaksas piena ražotājiem pieaugušas divreiz un atsevišķās pozīcijās pat trīs reizes. Šobrīd vienu litru piena nevar iegūt tik lēti, kā to varēja 2019. vai 2020. gadā. Tas nozīmē, ka piena nozarei priekšā ir nestabils un izaicinošs periods un noteikti ir vieglāk to pārvarēt, sadarbojoties un kopīgi raugoties pēc nozares stabilitātes.”
Lietuvas valdība acu aizmālēšanai pļāpā par pārstrukturizāciju un “kaulēšanās spēju stiprināšanu” un gatavojas subsidēt savu piena nozari
Lietuvas laikraksts “Respublika” ir publicējis interviju ar zemkopības ministra vietnieku Pauļu Astrauski, kurš pauž, ka ministrija gatavo pasākumus, kas stiprinātu mazo piena fermu spēkus un veicinātu investīcijas.
Zemkopības ministra vietnieks trešdien ar tiem iepazīstināja Seima Lauku lietu komiteju, kurā tika apspriests, kā palīdzēt piena ražotājiem, kuri pārdzīvo krīzi svaigpiena cenu krituma dēļ. Lietuvas Zemkopības ministrija, vērtējot piena lopkopības saimniecību pašreizējo sarežģīto situāciju, izvirza ilgtermiņa mērķi īstenot strukturālu nozares pārveidi, kas būtu vērsta uz mazo un vidējo saimniecību kaulēšanās spēju palielināšanu sarunās par piena cenām ar piena pircējiem. “Nepieciešama visas piena lopkopības saimniecības strukturāla pārveide, lielākas kaulēšanās iespējas novirzot pašiem zemniekiem. Ja būs liela pārdošanas nošķirtība no ražošanas un pārstrādes, tad, protams, tās sarunas nedos auglīgus rezultātus un zemnieki nekad neprasīs atbilstošu, adekvātu cenu par pārdoto pienu,” Astrausks sacīja komitejas locekļiem. Pēc viceministra teiktā, vidējā dabīgā piena iepirkuma cena Lietuvā janvārī bija aptuveni 350 eiro par tonnu un piena uzpircēji zemniekiem maksā no 15-20 centiem līdz 25-28 centiem par litru. Astrausks minēja, ka ministrija iecerējusi pilnveidot likumdošanu, kas uzlabotu investīciju atbalsta izmantošanas iespējas. Šim nolūkam Lietuvas Zemkopības ministrija pārdalīs neizmantotos 2014.-2020. gada lauku attīstības programmas līdzekļus.
Lūk, izrādās, ka Lietuvā ir kaut kāda iesalusi nauda, ar kuru valsts subsidēs savus piena ražotājus! Lietuvas zemkopības ministrs Ķēstutis Navickis ir paudis, ka piena nozare šobrīd atrodas situācijā, “kas nekur neved”. “Mums ir viszemākās iepirkuma cenas no zemniekiem un visaugstākās cenas mūsu pašu saražotajai produkcijai plauktos. Šeit ir runa par strukturālajām izmaiņām. Ja gribam no krīzes izkļūt stiprāki, mums ir vesels segments vidējo saimniecību, kuras iet uz modernizāciju. Koncentrējam visus pasākumus, lai šīs saimniecības nebankrotē,” tiekoties ar Seima komitejas deputātiem, sacīja Navickis. “Vēstījums šajā vietā ir viens un vienīgais - ja notiek krīze, krīzes dēļ nevar ciest tikai zemnieks. Visām ķēdēm ir jāsadala šis slogs.
Pagaidām nekādu sloga dalīšanu no pārstrādātājiem neredzam,” sacīja Navickis. Kopš gada sākuma pēc būtiski kritušās svaigpiena cenas piena ražotāji sākuši protestēt pie piena pārstrādes rūpnīcu un lielveikalu galvenajām mītnēm, sadalot saražoto pienu iedzīvotājiem vai izlejot. Lauksaimnieki apgalvo, ka svaigpiena iepirkuma cenas ir divkārt kritušās, ir zemākas par pašizmaksu, un vēlas aicināt pārstrādātājus un pārdevējus uz trīspusējām sarunām, prasot “taisnīgāk sadalīt cenu”. Reaģējot uz radušos situāciju, Lietuvas Zemkopības ministrija sola rosināt izmaiņas tiesību aktos, kas indeksētu svaigpiena iepirkuma cenas atbilstoši piena produkcijas realizācijas cenām, un kopā ar piena bāzes iepirkuma cenu maksātās piemaksas būtu pārskatāmas un godīgas. Izmaiņas arī ļautu svaigpienu tirgot piena izsolēs, kurās piena cenām var sekot reāllaikā, nevis mēnesi vēlāk, kā tas ir šobrīd. Saspringtās situācijas dēļ Lietuvas zemkopības ministrs Navickis piektdien vērsās pie Eiropas komisāra Januša Vojcehovska, kurš ir atbildīgs par lauksaimniecību, lūdzot nekavējoties pieņemt lēmumus situācijas stabilizēšanai Lietuvas piena nozarē. Savukārt biedrība “Pieno centras” pagājušajā nedēļā oficiālā vēstulē ierosināja legalizēt ilgtermiņa svaigpiena pirkšanas-pārdošanas līgumus un izveidot vienu kopīgu risku vadības fondu.
Piena krīze ir skārusi arī Poliju. “Polijai ir jāsagatavojas satricinājumiem vietējā piena rūpniecībā 2023. gadā, ja varas iestādes
neatradīs veidu, kā ilgtermiņā savaldīt enerģijas un gāzes izmaksas,” ziņu platformai “Interia” sacīja Polijas Piena kameras direktore Agņeška Mališevska. “Šī gada kritiskais izaicinājums Polijas piena biznesam ir konkurences apstākļu pasliktināšanās globālajā tirgū,” sacīja Mališevska, skaidrojot, ka vainojams enerģijas un dabasgāzes cenu kāpums Eiropas tirgū un šī problēma skar ne tikai Polijas piena ražotājus, bet piena ražotāji visā Eiropas Savienībā. “Enerģijas trūkums ir saistīts ar dažām ieilgušām problēmām, piemēram, darbaspēka krīzi, jo jaunieši mēdz pamest lauksaimniecību, īpaši piena fermas,” brīdināja Mališevska.
No otras puses, ne visi tirgus dalībnieki cieš no strauji augošās pārtikas cenu inflācijas. 2022. gadā piena un sviesta mazumtirdzniecības cena Polijā pieauga par vairāk nekā 60%, bet ražotāji nodrošināja tikai trešo daļu no šī pieauguma. “Situācija ir paradoksāla, jo no mazumtirdzniecības cenu pieauguma negūst labumu ne zemnieks, ne piena pārstrādātājs. Bet starpnieks un mazumtirgotājs gūst lielu peļņu. Un patērētāji izjūt cenu izmaiņu spiedienu,” sacīja Mališevska.
Latvijas zemkopības ministrs Didzis Šmits (“Apvienotais saraksts”) intervijā “Neatkarīgajai” sacīja, ka arī Latvijas budžetā ir plānots atbalsts zemkopjiem 59 miljonu eiro apmērā. “Bet jautājums ir par to, vai atbalsta nauda tiek izmantota jēdzīgi vai bezjēdzīgi,” sacīja Šmits.
Pašreizēja piena krīze devusi grūdienu sākt nozares problēmas risināt ilgtermiņā.
Viņš norādīja, ka sarunu laikā ar piena lopkopības nozari secināts, ka nozare meklē nevis īslaicīgu pabalstu, bet ilgtermiņa risinājumu.
“Nerunājam par ugunsgrēka dzēšanu tagad ar piena cenām, runājam, kā nenokļūt tur vēlreiz,” stāstīja Šmits, piebilstot, ka nav skaidrs, cik šī krīze būs ilga un dziļa. Ja piensaimniecībā krīze būs pāris mēnešu jautājums, tad būtu jādomā, ko darīt, bet līdz budžeta pieņemšanai darīt neko nevar.
Šmits sacīja, ka neprasīs valdībā naudu, zinot, ka tādas nav. Savukārt, ja nauda tiek dota, tad jāsaprot, kāds būs ieguvums ilgtermiņā, nevis iztērēt to atkal īstermiņā.
Vienlaikus, analizējot nacionāla līmeņa subsīdijas, Šmits secinājis, ka līdz šim tās esot bijušas domātas nozaru “ugunsgrēku dzēšanai”, nevis nākotnes attīstībai. Turpmāk ilgtermiņā valsts atbalstu vajadzētu virzīt, lai atrastu eksporta tirgus vietējiem produktiem.
Viņš norādīja, ka valstij ir jāveido vide, kur vai nu tiek stimulēti vietējie pārstrādes uzņēmumi “iet eksportā”, vai arī pārstrādes tirgū jāaicina ārzemju investori, kas to darīt jau māk.
Ministrs atzina, ka pašlaik investēt pārstrādes rūpniecībā Latvijā ir krietni neizdevīgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā.
“Tie ir darbaspēka nodokļi, slimības lapas, birokrātija un vēl virkne lietu, kuru dēļ mēs neesam pievilcīgi jaunu pārstrādes rūpnīcu būvniecībai,” pauda Šmits. Ministrs pauda apņēmību rīkoties, lai nejēdzības novērstu un situāciju labotu.
