Pirms nepilna gada Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) sprieda, ka valsts nekādā gadījumā nevar ar valsts līdzekļiem attīstīt Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projektu.
Taču laiks ir gājis, un tagad premjers jau runā citādi - viņš pieļauj, ka gadījumā, ja projekta attīstītāju atrastais stratēģiskais investors prasīs nepieņemamas valstiskas garantijas, tad valsts pati varbūt var būvēt termināli.
Kas tad īsti ir noticis? Kāpēc piepeši šādas runas?
Ir acīmredzams, ka Kariņš ir nokaitināts, lai neteiktu, ka pārskaities. Nupat izskatās, ka viņš ir nācis pie secinājuma, ka viss Skultes pasākums ir viena nešķīsta blēdība un blefs. Ka attīstītāju un investoru kungiem nekādas naudas, ko investēt, nav, taču, ja viņi dabūs no valdības garantijas, ka, piemēram, “Latvenergo” no Skultes ilgi, mokoši un obligāti jāpērk gāze, tad šādam projektam uzreiz radīsies grandioza, simtus miljonu, ja ne miljardus liela vērtība. Tad šādu projektu varēs kaut vai uzreiz pārdot tālāk un atlikušo mūžu dzīvot laimīgi. Tas pēc būtības būs tas pats OIK, tikai mazliet citādā variācijā.
Ieberzties atkal jaunā OIK? Kāpēc Kariņam to vajag?
Kariņam vairs nav jāsēž pie valdības galda kopā ar bijušo tieslietu ministru Jāni Bordānu (“Konservatīvie”), kurš vaiga sviedros lobēja sava čoma Pētera Ragauša intereses Skultes terminālī. Vai Kariņam ir jāuzņemas atbildība par šmuci, kuru nevarēs noslēpt no publikas, un jānoskatās, kā Bordāns ar Ragaušu “uzvārās”? Diezin vai.
Tāpēc, lūk, tādi īgni Kariņa izteicieni par potenciālā investora sniegto informāciju par ieceri, kas esot “bez cipariem”. “Tā ir tā interesantā lieta, ka kāds kaut ko piedāvā darīt un nevar uzrakstīt melns uz balta, ko grib,” pauda premjers.
Viņš sacīja - ja investors prasīs neiespējamo, tad tas netiks atbalstīts. Kā piemēru premjers minēja privātas garantijas: “Valsts negarantē jebkuram uzņēmējam peļņu; mēs negarantējam nevienā nozarē. Un kāpēc pēkšņi šajā gadījumā?”
“Es nepieļaušu, ka kāds no malas raustīs valsti un nodokļu maksātājus aiz deguna,” sacīja premjers.
Februārī valdības vadītājs gaida no Klimata un enerģētikas ministrijas analīzi par variantiem un ieteikumu, kā rīkoties.
Nav jau nekāda medusmaize arī ideja par termināļa būvēšanu uz valsts rēķina. Bet kaut cik loģiskāk tas skan. Šādā variantā Skultes terminālim nebūs pār vari jāpārdod gāze un tas varēs pieturēt un paglabāt gāzi līdz brīžiem, kad tā kļūst vajadzīga.
Bet maksā šāds terminālis bargu naudu - ja attīstītāji nemelo, tad “pasaulē lētākais terminālis” var izmaksāt 148 miljonus eiro. Kā var noprast, ideja ir atvilkt no Zviedrijas kādu sarūsējušu baržas tupeli, kur gāzvedēju kuģiem piestāt, krastā ierakt bunduļus, kur šķidro gāzi iepumpēt, un tad vēl caurules, pa kurām to pumpēt tālāk uz Inčukalna pazemes krātuvi.
Skultes termināļa ekonomiskā izdevīguma problēma nav vienīgais asais projekta aspekts.
Limbažu un Saulkrastu iedzīvotājiem ir bažas, ka viņu kūrortmierīgā dzīve tiks traucēta, tūristi brauks dzīvoties pēc iespējas tālāk no Skultes, kur rosību ar šķidro gāzi neredz, bet viņiem neviens neko nekompensēs un pašvaldībām arī nekāda labuma no termināļa nebūs.
Sestdien pie Ministru kabineta piketā pret Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa būvniecību pulcējušies aptuveni 25 cilvēki. Piketu rīkoja jaunatnes organizācija “Protests” sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām “Zaļā brīvība”, “Piekrastes vides aizsardzības biedrība”, “Pasaules dabas fonds” un “Latvijas dabas fonds”.
Sanākušie novietoja termināļa maketu, kā arī, turot rokās plakātus, skandināja tādu saukļus kā “atbildes un atbildību, nevis gāzes atkarību” vai “solīts makā nekrīt”.
Uz plakātiem, piemēram, bija rakstīts “Gāzei nav nākotnes”, “Skultes LNG-OIK 2”, “Investēt gāzē=ieslēgt atpakaļgaitu”.
Protestētāju nebija ļoti daudz, taču jāņem vērā, ka katrs no viņiem ir viedokļa veidotājs, kurš var saaģitēt jo daudz sekotāju.
Līdz pat šim laikam nav veikts projekta ietekmes uz vidi novērtējums. Rodas iespaids, ka ar to vispār neviens nenodarbojas. Projekta autori un līdzautori tā sapriecājās par Saeimas pieņemto likumu (ka termināli vajag) un arī par nacionālās nozīmes objekta statusa piešķiršanu tam, ka par vides novērtējumu aizmirsa.
