Igaunijas iedzīvotāji uzticas savam prezidentam vairāk nekā jebkurai citai politiskai institūcijai. Sociologu firma “Turu – uuringute AS” pēc Igaunijas Valsts kancelejas pasūtījuma ir veikusi pētījumu, kurā konstatēts, ka 71% Igaunijas iedzīvotāju uzticas prezidentam Aleram Karisam, bet 20% neuzticas. Uzticību aptaujā pauduši vairāk vidēja un vecāka gadagājuma respondenti – 75% cilvēku vecumā no 64 līdz 74 gadiem, bet vecumā virs 75 gadiem 92% (!) uzticas prezidentam.
Latvijā sociologu firmas kādu laiku nav mērījušas Valsts prezidenta popularitāti, taču pirms gada Egila Levita reitingi rādīja pagalam skumju rezultātu - SKDS pētījumā pozitīvi viņa veikumu vērtēja tikai 28,7% aptaujāto, bet negatīvi - 66%. Tātad Valsts prezidenta reitings kopš neatkarības atgūšanas bija sasniedzis zemāko punktu - mīnus 37,3. Varbūt pašlaik rezultāts vairs nav tik bēdīgs, taču šā vai tā tas diezin vai ir pozitīvs. Atšķirībā no Igaunijas Latvijas iedzīvotāji savam prezidentam neuzticas. Uzticas visam kam citam - bruņotajiem spēkiem, baznīcai, sabiedriskām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem. Pat arī pašvaldībām uzticības līmenis ir diezgan augsts. Taču Valsts prezidents, Saeima, politiskās partijas ir nožēlojami zemā reitingu neuzticības apakšgalā.
Tā ir liela problēma. Kāpēc tā? Kāpēc igauņi savu prezidentu tik ļoti mīl, bet latvieši ne visai?
Igaunijas prezidents Alars Kariss nav nekāds burvju mākslinieks, nav viņam arī superspožas harismas kā Ukrainas prezidentam. Viņš ir vienkāršs cilvēks no tautas, viņš ir biologs un ierēdnis, no 2007. līdz 2012. gadam bija Tartu universitātes rektors. 2013.-2018. gadā viņš bija Igaunijas valsts kontrolieris. No 2018. gada Igaunijas Nacionālā muzeja vadītājs. Tādā mierīgā, bet konsekventi principiālā un patriotiskā veidā viņš ir izpelnījies igauņu tautas mīlestību.
Arī Igaunijā ir tāda tradīcija, ka jaunā gada pirmajās minūtēs Valsts prezidents televīzijā pasaka kādu viedu un uzmundrinošu vārdu tautai. Alars Kariss neko īpaši krāsainu nepateica - sacīja, ka aizvadītais gads ir bijis kara, spriedzes, inflācijas un strauji augošu cenu gads. Valsts prezidents aicināja Igaunijas iedzīvotājus rūpēties vienam par otru un runāt maigi, lai nākamais gads nebūtu tāds, par kuru žēl. Lai nu kā, bet runa kaut mazliet uzmundrināja igauņus.
Ko Latvijas Republikas Valsts prezidents Jaungada uzrunā pateica Latvijas tautai? Neko tā īsti nevar atcerēties. Vienīgi to, ka Egila Levita runa bija mazliet saturīgāka nekā premjeram Krišjānim Kariņam, kurš vispār nepateica neko. Egils Levits izteicās, ka aizvadītais gads nav bijis viegls, bet vienlaikus tas bijis arī īpašs, jo lika apzināties vērtīgāko - drošību un mieru mūsu mājās, latviešu valodu un latviskumu, kurā mēs kā tauta pastāvam.
Tāda runāšana ir pareiza, bet tukša. Pareiztukšrunāšana. Skanošais tukšums ir raksturīgs mūsu augstākajiem amatvīriem. Žēl, bet pie igauņiem tas ir mazliet citādi. Viņu prezidents pasaka it kā neko sevišķu, bet tomēr kaut ko tādu, ko tauta uztver, sajūt un tādēļ arī viņam uzticas.
