Šā gada 18. jūlijā mūsu portāls publiskoja reportāžu par Rīgā dzīvojošām kara bēglēm no Ukrainas. Toreiz cerējām, karš ātri beigsies. Tagad saprotam – līdz kara beigām vēl tālu. Tikmēr notikumi rit savu gaitu. Arī bēgļu ģimenē ne bez pārmaiņām.
Man kaimiņos tagad jau pusgadu dzīvo kara bēgļi - ģimene no Čerņihivas - Natālija (57), Aņa (34), Jūlija (12) un Viktorija (4). Ģimenes vīrietis, Aņas vīrs Romans ir Ukrainas Nacionālās gvardes karavīrs. Viņš apsargāja Černobiļas atomelektrostaciju. Kad atomstacijai uzbruka Krievijas armija, Ukrainas armijas priekšniecība pavēlēja kareivjiem padoties, lai izvairītos no milzīgas atomkatastrofas, kāda varētu notikt, ja sāktos aktīvas apšaudes.
Dažas nedēļas pēc kara sākuma Aņa uzzināja, ka ir smagi slima. Izrādījās, ka Rīgā ir iespējas sniegt viņai medicīnisku palīdzību. Tāpēc viņa ir šeit.
Mazā Vika ir hiperaktīvs bērnelis. Ziemassvētkos viņa piedalījās koncertā un dejoja latviešu dejas.
Pirms trim nedēļām notika gūstekņu apmaiņa - simt krievu pret simt ukraiņiem, un Romanu atdeva atpakaļ Ukrainai. Viņš pirms kara bijis plecīgs, spēcīgs, 110 kilogramus smags vīrietis. Pēc krievu gūsta viņš sver 50 kilogramus. Viņam lauztas ribas, sadragāti ceļi, vairākus mēnešus krievi par ukraiņu kareivjiem ņirgājušies, spīdzinājuši un pazemojuši vispretīgākajos veidos. Bet Romans ir dzīvs. Nupat tagad, varbūt šodien viņš atbrauks uz Rīgu. Viņš šeit var pabūt 10 dienas. Pēc tam brauks atpakaļ uz Ukrainu.
