Beidzot ir izveidota jaunā Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība” (JV)) valdība un ministri varēs sākt darbu. Četriem ministriem nebūs vajadzīgs māceklības laiks, jo viņi savu amatu no Kariņa pirmās valdības ir saglabājuši. Pārējiem pēc lielajiem priekiem par augsto amatu šodien būs jau atnākusi atskārsme, kādā ķezā viņi ir ieķēpājušies. Daudzās nozarēs ir jūra darba, un nevar saprast, no kura gala ķerties klāt.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) ir pirmais augsta līmeņa politiķis, kurš publiski “iznāca no skapja”, publiski atklājot, ka ir gejs. Viņš amatā ir jau kopš 2011. gada. Ar visu savu būti viņš ir nelokāmi virzījies pa Latvijas Republikas ārpolitisko kursu uz aizvien dziļāku integrāciju Eiropas Savienībā un sazobi ar transatlantisko NATO. Tātad šajā kursā nekas nevar mainīties, un latvju tauta var gulēt mierīgi bez bažām, ka varētu notikt piepešas novirzes. Cits jautājums - vai Rinkēviča kurss ārlietās vienmēr ir atbildis arī Latvijas ekonomiskajām interesēm.
Kariņam jaunās valdības veidošanas procesā bija daži vājuma brīži, un tad tieši par Rinkēviču daudzi politiķi domāja, ka viņš varētu būt premjers. Taču Kariņš saņēmās un tomēr izveidoja valdību pats.
Aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” - “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (NA)) līdz šim bija Saeimas priekšsēdētāja. Agrākos laikos viņa ilgi strādāja par “Latvijas Avīzes” žurnālisti, aprakstot iekšpolitiku un ārpolitiku. Kā Saeimas spīkerei viņai ir nācies sacerēt milzīgu daudzumu runu visādiem dzīves gadījumiem - atklājot svinīgas parlamenta sēdes, uzrunājot ārzemju viesus utt. Līdz ar to viņa ir izstrādājusi necaursitamu runu formu, kur viss ir pareizi, neapstrīdami, patētiski, taču trūkst “sausā atlikuma” - ir daudz verbu, bet maz satura. Droši vien parlamenta spīkeram tieši tā jādara - jārunā gludi, apaļi un pēc iespējas garlaicīgāk. Tagad viņa ir aizsardzības ministre, arī šajā amatā var it kā “stiprināt ilgtspēju un drošumspēju”, taču zem Aizsardzības ministrijas burbuļo dzīve - ir juridiski brāķīgie Valsts aizsardzības dienesta normatīvie akti, ir problēmas ar iepirkumiem. Ar šīm lietām Mūrniecei būs jānodarbojas un arī jārunā būs konkrētāk.
Ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) ir vides plānošanas speciāliste, kura savu amatu no Kariņa pirmās valdības saglabā. Tiesa gan, viņa nav bijusi amatā pārāk ilgu laiku. Māceklības laikā Indriksone mēdza izteikties tā, ka radās šaubas par viņas kompetenci, un komiski sauca Krievijas gāzi par “pagājušās vasaras” gāzi, taču tagad gan jau ir savu saimniecību sapratusi un vairs muļķības nerunā. Tiesa gan, tagad vairs nevar saprast, cik liela būs viņas atbildības joma. Ir radīta jauna Klimata un enerģētikas ministrija, kas nozīmē, ka šīs jomas vairs nav Indriksones ziņā. Tātad viņai atkrīt sarežģītā ņemšanās ar tarifiem un smagās pārrunas ar enerģētikas uzņēmumiem, lai tie mazina rijību. Taču arī bez klimata un enerģētikas viņai darba pietiks.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) Atmodas laikā bija Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” komercdirektors, vēlāk par valsts naudu izveidotā laikraksta “Diena” direktors. Pēc tam “Diena” tika privatizēta, pārveidota par akciju sabiedrību, un 49% akciju tika pārdoti Zviedrijas mediju megakoncernam “Bonnier”. Privatizācija noritēja ar pārkāpumiem, taču tas bija sen, un kurš vairs to atceras. Vēlāk zviedru investori no “Dienas” aizgāja un laikraksts palika neziņā par savu nākotni. Amatu pameta arī Ašeradens. Nevar teikt, ka ķibeles ar “Dienu” ir bijušas izcila Ašeradena biznesa veiksme. Taču, no otras puses, tā viņam ir bijusi sūra pieredze, un par vienu sisto dod vairākus nesistos.
Jācer, ka Ašeradenam ir pietiekama kompetence finansēs; katrā ziņā viņam ir pieredze vadīt parlamenta komisijas, tāpēc “laukumu” viņš pārredz. Nav pagaidām zināms, kādu fiskālas disciplīnas kursu Ašeradens būs tendēts ieturēt - vai būs tikpat sīksti sīkstulīgs sēdētājs uz valsts naudas lādes kā Jānis Reirs, vai arī būs pielaidīgāks un dāsnāks?
Iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (“Apvienotais saraksts” (AS)) ir bijis premjers (2016-2019). Tāpēc diezin vai viņam būs lielas problēmas iešūpoties darbam vienā ministrijā. Viņš ir bijis Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs un tātad šajā specifikā orientējas.
Kučinskim raksturīgs miers - betoncieta, racionāla, prātīga darbība. Viņa premjerēšanas laiks bija saulaini rāms, kad vēl nebija ne pandēmijas, ne kara. Taču šāda bezkonfliktu darbošanās vairākas sabiedrības grupas kaitināja un stimulēja “vētras un dziņu” populistiskus politiskos spēkus sniegties pēc varas. Kučinska valdība diezgan smagi ieberzās ar labi gribētajām, bet ne līdz galam izdomātajām nodokļu izmaiņām.
Iekšlietu ministrija ir varena ministrija, taču atkarīga no Ašeradena un Kariņa labvēlības finanšu jomā. Cerams, Kučinskis pratīs mierīgi, racionāli un prātīgi izsist iekšējās drošības vajadzībām pietiekami daudz budžeta līdzekļu, lai policisti un ugunsdzēsēji nemirst badu. Ar ugunsdzēsību tieši pašlaik notiek nelāgas lietas - trūkst darbinieku, tiek vērti ciet ugunsdzēsēju depo, un drīz priekšniekiem pašiem ar lāpstām un spaiņiem būs jāskrien dzēst ugunsgrēkus.
Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) savulaik bija bezpartijiska veselības ministre Kučinska valdībā. Žonglējot ar veselības apdrošināšanas diviem “groziem”, viņa aizžonglējās tik tālu, ka palika sabiedrības nesaprasta. Sabiedrība nodomāja, ka viņa ir ZZS biedrene, un ZZS nākamajās vēlēšanās cieta diezgan smagu fiasko. Protams, ne Čakša vienīgā bija pie tā vainīga, bet arī viņas faktors ietekmēja elektorāta domas.
Tagad viņa ir izglītības un zinātnes ministre, un jācer, ka agrākās kļūdas vairs neatkārtos. Nav gan nekādas skaidrības, cik liela viņai ir saprašana par šo nozari. Viņas priekšgājējas, īpaši jau Ilga Šuplinska, nekādi neprata ar to saprasties. Šuplinska centās uzspiest skolotājiem un augstskolām diktātu no augstām un arogantām pozīcijām. Čakšai nevajadzētu tā darīt, bet uzturēt dialogu ar Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību.
Klimata un enerģētikas ministrs ir Raimonds Čudars (JV). Nebūs pārspīlēti teikt, ka šī ministrija tagad būs visām ministrijām ministrija - pati svarīgākā starp svarīgajām. Jo pasauli plosa enerģētikas krīze. Latvijai jāmeklē alternatīva Krievijas resursiem. Čudara atbildības lokā būs nafta, gāze, vējš, saule, ūdens un varbūt arī atoms. Un vēl šķelda un kūdra. Un visu laiku būs jāgudro, kā nesaņemt pārmetumus par nepietiekami “zaļu” enerģētiku, jo pasaulē izplatīts viedoklis, ka klimata pārmaiņas ir CO2 gāzes izraisītas un ka vainīgas pie globālās sasilšanas ir ne tikai automašīnas un fabrikas, bet arī govis, kuras taisa purkšķus.
Čudars no 2009. līdz šim gadam bija Salaspils novada priekšsēdētājs. Salaspils ir jauks novads, Rīgas “guļamrajons”, kurā ir botāniskais dārzs, koncentrācijas nometnes memoriāls un Doles sala, kurā pastaigājas lapsas un stirnas. Tāpēc kļūšana par tik svarīgu ministru viņam ir milzīgs karjeras lēciens augšup. Cerams, ka tiks galā, lai gan zināms pārsteigums par JV izvēli šim it kā stratēģiski būtiskajam amatam ir.
Operdziedātājs un grupas “Pērkons” solists Nauris Puntulis (NA) amatu savienošanas kārtībā turpina būt kultūras ministrs, un viņam nebūs jāmirkst sviedros, meklējot, kas kur guļ viņa pārzinātajā jomā. Šovasar būs skaistie dziesmu un deju svētki, kur viņš varēs iznesties. Hroniski ir ieklemmējusies koncertzāles būvēšana, par kuru nevar saprast, kur īsti tā būs. Puntulis ir paudis, ka lēmums par koncertzāli Elizabetes ielā 2 joprojām nav atcelts. Tas ir traki, ka Rīgā, kur ir gana daudz brīvas vietas, sevišķi jau atbrīvotajās Rīgas ostas teritorijās, tik ilgi bija jāmeklē vieta celtnei un būs jājauc nost pašreizējā ēka. Bet nu, kā ir, tā ir - varbūt mēs savā mūžā vēl pieredzēsim jauno koncertzāli, kas mirdzēs stiklā un zeltā.
Labklājības ministre ir Evika Siliņa (JV), kura iepriekš aizkulisēs tika minēta kā Kariņa dikti gribēta favorītpersona un kandidāte uz iekšlietu ministres amatu. Taču premjera tirgū ar citām partijām kaut kas nogāja greizi, un beigās viņas pārziņā ir nonākusi labklājība. Šajā jomā viņai pieredzes nav, taču neba nu viņa pirmā ministre vēsturē bez iepriekšējas pieredzes. Viņa ir juriste, bet juristiem mēdz būt spējas saprast gandrīz jebkuru jomu. Siliņa ir izskatīga un fotogēniska un būs viena no dāmām, kas izdaiļos valdības drūmo veču dibenplānu.
Tāpat izskatīga un fotogēniska ir arī Inese Lībiņa-Egnere (JV), kas ieņem tieslietu ministres amatu. Viņas priekšgājējs Jānis Bordāns ir salauzis tik daudz malkas ar savu “bezkompromisu tiesiskumu”, ka paies vēl vairāki gadi, kamēr Latvijas tieslietas ieguls atpakaļ normālos rāmjos. Jo īpaši Siliņai būs jāstrādā pie valdības deklarācijas 26. punkta izpildes, stiprinot tiesu varas neatkarību, kas viņas priekšgājējam bija tukša skaņa un kur viņš par visu vari centās tiesu varu komandēt un politiski regulēt. Pagaidām gan Lībiņa-Egnere jaunajā amatā aktivitāti ir izrādījusi pavisam citā virzienā - kvēli atbalstot t.s. Civilās savienības likuma virzīšanu Saeimā.
Jānis Vitenbergs (NA) bija ekonomikas ministrs, bet tagad ir satiksmes ministrs. Valdības veidošanas gaitā no malas šķita, ka būtu tikai loģiski, ja par satiksmes ministru kļūtu NA politiķis Kaspars Gerhards, kurš ir šīs jomas eksperts un savulaik jau ir bijis satiksmes ministrs. Taču partija lēma, ka tomēr Vitenbergs būs tas, kuram uzticēt satiksmi, lai gan nozaru viedokļi par Vitenberga veikumu ekonomikas ministra amatā pārsvarā bija kritiski.
Vitenbergs bija tas vārdā nesauktais ministrs, pār kuru nāca Valsts prezidenta Egila Levita dusmu zibeņi, jo Vitenbergs pretojās kopējai valdības pozīcijai skarbi slēgt visu ciet un gremdēt jau tāpat vārgo Latvijas ekonomiku. Tajā pašā laikā uzņēmēji nejūtas droši par to, vai Vitenbergs būs gana kompetents iedziļināties visās satiksmes nozares šausmās - sākot ar aviāciju, beidzot ar dzelzceļu. Bet varbūt būs? Tad jau redzēsim. Katrā ziņā jācer, ka Vitenbergs netaisīs tādus pigorus ar Biķernieku zemi, kādus atļāvās savas ministrēšanas beigās Tālis Linkaits.
“Apvienotā saraksta” aicināta, bet bez partijas piederības ir jaunā veselības ministre Līga Meņģelsone. Savulaik viņa rakstīja ziņu aģentūrai BNS, pēc tam sāka vadīt šo mediju. Ir bijusi arī citu plašsaziņas līdzekļu vadošos amatos. Tas bija sen, bet tas ir labi - jādomā, ka viņa būs atsaucīga saziņā ar presi. 2011. gada augustā Meņģelsone tika ievēlēta par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektori. Tas ir amats, kurā neizbēgami jādīc, jālūdz, jāpieprasa, jāpaģēr viss no valdošās varas, lai aizstāvētu uzņēmēju intereses. Dažbrīd arī skarbi jākritizē valdība par greiziem lēmumiem. Taču tagad lomas ir mainītas un viņa pati kļūs kritizējama.
Vēl ir nebeidzamais stāsts ar veselības nozares “melno caurumu”, kurā kaut kā pazūd nauda, lai gan finansējums nav nemaz tik mazs. Meņģelsone noliek savas vieglās dienas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs tagad ir Māris Sprindžuks (AS), kurš līdz šim bija Ādažu novada domes priekšsēdētājs. Sprindžuks jau kopš agras jaunības ir bijis ļoti sabiedriski aktīvs - Latvijas Lauksaimniecības universitātē deviņdesmito gadu sākumā pamanāmi darbojās ņiprs studentu pašpārvaldes tandēms “Sprindžuks&Sprigaste”. Tik ņiprs, ka par to dzirdēja arī pārējā Jelgava, ne tikai akadēmija.
Viņš ir studējis arī Amerikā, bijis Zemkopības ministrijas Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktors, premjera Andra Šķēles biroja vadītājs un vēl visādos posteņos. Varam sagaidīt, ka viņš būs enerģisks, vadot arī VARAM.
Starptautisko organizāciju diplomātijas speciālists Didzis Šmits (AS) tagad ir kļuvis par zemkopības ministru. Šī joma viņam nav sveša, jo viņš ir bijis Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidents un ir nikni cīnījies pret Norvēģijas varas iestādēm par latviešu Ziemeļjūrā nozvejoto krabju interesēm.
Arī Šmitam līdz šim kā 13. Saeimas deputātam ir paticis kritizēt valdību, bet tagad pats ir valdībā un varēs paskatīties, kā tas ir - būt kritizētam.
Zemkopības ministrija ir salīdzinoši labi sakārtota, taču problēma ir globāla - pasaulē būs un jau ir pārtikas krīze, ko ir izraisījusi Krievijas agresija Ukrainā. Tāpat Latvijas zemkopjiem jāmeklē tirgi, jo Krievijā Latvija skaitās nedraudzīga valsts. Ikviena ar benzopirēnu piesātinātā latvju šprote uz Krievijas robežas tiek nošauta bez brīdinājuma jau kopš 2015. gada. Iespējams, Krievijas tirgum drīz pavisam virsū uzklāsies vara bļoda - tā pavisam un galīgi, un uz ilgu laiku. Šmitam būs ko darīt un nebūs jāgarlaikojas.
