Sviedraini un tulznaini top nākamās Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība) valdības deklarācija. Tās melnrakstā ir 395 punkti, kas nozīmē, ka liela daļa tur sarakstītā drīz vien aizmirsīsies un paliks vien uz papīra. Tādā deklarācijā ir grūti orientēties. Tik apjomīgā dokumentā nav viegli saskatīt, kas valdībai būs prioritātes, kas mazāk nozīmīgs.
Liela mocīšanās, kā var noprast, ir ap tiem punktiem, kur aprakstītas valdības ieceres veselības un ekonomikas jomā.Savukārt no valstij piederošo uzņēmumu iespējamas izpārdošanas viedokļa, kas valdībai var kļūt nepieciešama arī tādēļ, ka būs nepieciešams atdot Covid laikā un arī šobrīd aizņemtos milzīgos līdzekļus, aizdomīgi ir šādi deklarācijas punkti.
132. punkts: “Turpināsim attīstīt ar kaimiņvalstīm konkurētspējīgu kapitāla tirgu Latvijā paplašinot uzņēmumu pieeju finansējumam un investīciju iespējas ieguldījumiem Latvijas tautsaimniecībā, tai skaitā izmantojot iespējas kotēt biržā valsts kapitālsabiedrību mazākuma akciju daļas līdz 20% un izmantot obligācijas kā finansējuma piesaistes instrumentu, kā arī sekmējot mazo un vidējo uzņēmumu dalību biržā.”
Un 168. punkts: “Valsts stratēģiskos aktīvus un kritisko infrastruktūru paturēsim valsts kontrolē. Atsevišķos gadījumos, ja tas nepieciešams kapitāla piesaistei un uzņēmuma attīstības nodrošināšanai, izmantosim tādus finanšu instrumentus, kas sekmē tautsaimniecības un kapitāla tirgus attīstību.”
Tulkojumā no politiķu birokrātvalodas tas nozīmē, ka notiks valsts uzņēmumu pamatkapitāla palielināšana piesaitot privāto kapitālu vai būtībā tā pati privatizācija citā formā. Vai tad Latvijas valstī ir bijusi diskusija par šo nopietno tēmu?
Ko nozīmē “atsevišķos gadījumos”? Kādi kritēriji būs visādiem gadījumiem, lai tos varētu atšķirt no “atsevišķajiem”?Ko nozīmē ““Valsts stratēģiskos aktīvus un kritisko infrastruktūru paturēsim valsts kontrolē”? Vai šajos aktīvos un infrastruktūrā ietilpst arī, piemēram, ostas? Rīgas un Ventspils ostas varbūt gribētu detalizētāku skaidrojumu.Nav saprotams arī, kā nākamā valdība redz nākamību tādiem objektiem kā “Latvenergo” vai “airBaltic”. Ko ar tiem darīs?
Par “Latvenergo” savulaik tika ierosināta referenduma procedūra, bet toreizējā vara piekāpās un šo jautājumu “noairēja” tā, ka referendums nenotika. Tolaik varēja paredzēt, ka tauta nepiekritīs privatizācijai. Savukārt “Latenergo” “neprivatizējamība” tika stingri atrunāta Enerģētikas likumā. Par “airBaltic” ir tā, ka tur milzīgas algas saņem augstākais menedžments, bet nacionālā aviosabiedrība cieš zaudējumus. Kad jaunā valdība ķersies klāt budžeta lietām, var izrādīties, ka aviosabiedrībā nāksies ieguldīt vēl daudzus desmitus vai pat simtus miljonus eiro. No kurienes tos ņems? Vai izpārdodot citu valsts uzņēmumu kapitāla daļas?
Tā kā līdzīga veida priekšlikumi, kādi parādās valdības deklarācijas projektā, bija Jaunās vienotības priekšvēlēšanu programmā, bet tagad tos no TV ekrāna aktīvi proponē arī “Progresīvo” premjera kandidāts Kaspars Briškens, rodas jautājumi, kādu spēli spēlē “Jaunā vienotība” ar tai tik bezgala simpātiskajiem “Progresīvajiem”, kuru dēļ Krišjānis Kariņš pat bija gatavs riskēt ar savas valdības neizveidošanu? Un ko par to saka “Apvienotais saraksts” un “Jaunā vienotība”?
