1922. gada 7. un 8. oktobrī notika 1. Saeimas vēlēšanas. Tātad ir pagājuši 100 gadi kopš tā notikuma.
Vēlēšanās piedalījās 88 saraksti no 31 partijas. Nobalsoja 800 840 pilsoņu, kas bija 82,2% no visiem balsstiesīgajiem. 1. Saeimā iekļuva 20 (!) sarakstu pārstāvji. Visvairāk mandātu (30) ieguva Latvijas Sociāldemokrātiskā partija, otrs lielākais mandātu skaits (17) bija Latviešu zemnieku savienībai. Tā kā 1. Saeimas vēlēšanās nebija noteikta procentu barjera, ļoti daudzi saraksti ieguva vienu vai dažus mandātus. Virkne 1. Saeimā iekļuvušo partiju bija veidotas pēc etniskā principa - Latvijas vācu baltiešu partija (6 vietas), Lietuviešu un katoļu saraksts (1 vieta), Apvienotais krievu saraksts (2 vietas), Poļu savienība (1 vieta) un vēl četri ebreju saraksti, kuri kopā ieguva 6 vietas.
1. Saeimā tika ievēlēti tā laika slavenākie, inteliģentākie - pats “tautas zieds”: Jānis Pliekšāns (Rainis), Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Hugo Celmiņš, Fēlikss Cielēns, Kārlis Skalbe, Marģers Skujenieks, Gustavs Zemgals, Francis Trasuns, Jānis Čakste un vēl daudzi citi, kuru vārdi nav izdzisuši no tautas atmiņas pat vēl šobaltdien - pēc 100 gadiem. Lai piedod tagadējie 14. Saeimas deputāti, bet lielāko daļu no viņiem tauta nepazīst un diezin vai turēs atmiņā kaut vai mēnesi pēc šī sasaukuma beigām.
1. Saeima sanāca laikā, kad pirms trim gadiem bija beidzies 1. pasaules karš un bija liels optimisms politiķiem iesaistīties jauncelsmes darbā, pieņemt tādus likumus, kas veicina valsts attīstību. 14. Saeimai šajā ziņā biķeris ir rūgtāks - Krievijas Putina režīms kļūst aizvien agresīvāks, karš Ukrainā - nežēlīgāks. Pasaulē valda nelāgas nojausmas par kara eskalāciju, krīze ir enerģētikā, un ar pārtiku arī ir krīze.
Lai gan LSDSP bija ieguvusi 30 balsis, pie Ministru prezidenta krēsla tai neizdevās tikt, un premjera amatu līdz 1923. gada janvārim turpināja ieņemt Latviešu zemnieku savienības pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics, kurš par premjeru bija kļuvis ar Satversmes sapulces atbalstu.
Tolaik tā bija principiāla ideoloģiska cīņa, kur LSDSP stāvēja kreisās pozīcijās, bet Latviešu zemnieku savienība (LZS) pārstāvēja labēju, pilsonisku spārnu. Tāpēc bija diezgan pat amizanti, ka pēc 100 gadiem 14. Saeimas vēlēšanās LZS un LSDSP kandidāti startēja kopīgā sarakstā. Bet tas saprotami - mūsdienās ir daudz kas mainījies, senais, klasiskais politikas spektrs un svārsts vairs nedarbojas. Partijas manipulē ar pašnosaukumiem - “Konservatīvie” nav nekādi konservatīvie, bet marksistiska partija, “Progresīvie” ir “jaunie kreisie”, bet “Stabilitātei!” ir stabila tikai tādā ziņā, ka tās politiķi stabili atkārto Krievijas propagandas naratīvus. Mūsdienās vēlētājam ir grūti orientēties politiskajā spektrā, un nereti ir pat tā, ka viņš ar lielu entuziasmu iet balsot par partiju, kuras ideoloģija ir pretēja viņa interesēm.
1. Saeima pieņēma likumu par Ministru kabineta iekārtu (1925. gadā), un tur bija viss skaidrs kā ūdens glāzē - bija deviņas ministrijas, kuras aptver visas dzīves jomas: Ārlietu, Finanšu, Iekšlietu, Izglītības, Kara, Zemkopības, Satiksmes, Tautas labklājības un Tieslietu ministrija.
2022. gadā tiek izdomāti jauni divriteņi - ministriju skaits izplūst plašumā, un tur peld un slīkst “horizontālie sadarbības mehānismi”. Ar 13 ministrijām ir par maz, un vēl ir ievajadzējies arī Enerģētikas, klimata un vides ministriju.
Ministru kabinets pirms kara bija kompakts, pārskatāms un saprotams, taču pirmo pirmskara parlamentu liga bija milzīgais daudzu sīkpartiju skaits. Turklāt procentu barjeras neesamības dēļ Saeimā varēja iekļūt kura katra mazmājnieku partija. 1. Saeimā iekļuva 20, 2. Saeimā - 25, 3. un 4. Saeimā - 27 sarakstu pārstāvji. 4. Saeimā partiju kašķi, nespēja ne par ko vienoties radīja diezgan likumsakarīgus priekšnoteikumus Kārļa Ulmaņa apvērsumam 1934. gadā.
Jau ar Satversmes sapulces sasaukšanu Latvijas Republika tika veidota kā demokrātiska parlamentāra republika ar precīzi noteiktu varas dalījumu - likumdošana Saeimai, izpildvara - Ministru kabinetam, tiesa - Augstākajai tiesai. Latvijas valsts cēlāji nesaredzēja nākotni prezidentālā iekārtā. Tāpēc Valsts prezidenta funkcijas tika ierobežotas līdz reprezentatīvām un formālām. Pašlaik daudzi grib mainīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, bet ir jāsaprot, ka šāds solis - tautas vēlēts prezidents - būs būtiska atkāpe no Latvijas kā parlamentāras republikas pamatiem. Tāpēc pret šo jautājumu nevar attiekties ne vieglprātīgi, ne populistiski.
1934. gadā 4. Saeimas parlamentārais vājums radīja augsni apvērsumam un Vadoņa uznācienam. Arī pašlaik iedzīvotāju aptaujas rāda zemu uzticēšanās līmeni Saeimai. Velkot vēsturiskas paralēles, tas satrauc.
Kas ir iemesls tam, ka neuzticas Saeimai?
Tauta ar muguras smadzenēm nojauš, ka partijām nav skaidras ideoloģijas, ka partijas ir patiesībā politekonomiski grupējumi, kuri drūzmējas pie siles, lai kamptu.
Otrs iemesls ir ārkārtīgi zemā normatīvo aktu kvalitāte, kas skaidrojama ar gadījuma cilvēku iekļūšanu parlamentā. Tie ir cilvēki, kuri “pēc definīcijas” nespēj izprast likumu būtību un neprot tos rakstīt.
Trešais iemesls ir likumdevēja biežā pakļaušanās šauru grupējumu interesēm - piemēram, likuma rakstīšana kādam vienam gadījumam, viena konkrēta cilvēka “norakšanai”.
Ceturtais iemesls ir izkropļotas pozīcijas un opozīcijas savstarpējās attiecības. Tauta redz, ka arī no opozīcijas puses nāk saprātīgi un vajadzīgi priekšlikumi, taču tie netiek ņemti vērā un tiek izsviesti papīrgrozā.
Tas kopumā rada iespaidu, ka Saeima ir kāda dīvaina iestāde, kas kalpo aizkulišu darboņiem.
Arī mūsdienās ir vērojama tendence atkāpties no parlamentārās demokrātijas principiem. Tas parādās aizvien skaidrāk un skaudrāk. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) kovidlaikā sajuta absolūtās varas garšu. Jebkuru Ministru kabineta lēmumu 13. Saeima akceptēja kā paklausīgs aitu bars. Tas ir novedis pie tā, ka parlamenta lomu viņš cenšas samazināt aizvien vairāk. Spilgtākais piemērs tam ir Kariņa ultimāts par kopdzīves likumu paketes nepieciešamību tieši valdības veidošanas gaitā. Lai gan tas ir tikai un vienīgi Saeimas jautājums un Ministru kabinetam gar to nevajadzētu būt daļai.
Bieži dzirdama pļāpāšana par “valsts pārvaldes reorganizāciju”, kas neatbilstoši Satversmei palielinātu Ministru kabineta varu, mazinot likumdevējam uzticētos uzdevumus. Ja vēl pieskaitām klāt visnotaļ interesantos Kariņa izteikumus, ka nākamais premjers “drīkstēs uzstāt” par jebkuru jautājumu, jāsāk nopietni bažīties, vai Latvija nav uzkāpusi uz slidenā parlamentārās demokrātijas vājināšanas ceļa.
