Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) ilgi un dikti uzstāja, ka jāveido četru politisko spēku koalīcija, kurā būs arī “Progresīvie”, taču no tā nekas nav iznācis. Ar “Progresīvo” klātbūtni valdībā Kariņš laikam justos komfortablāk (varenāk), jo ar viņiem maz potenciālu domstarpību. Turpretī sadarbība ar Nacionālo apvienību (NA) un “Apvienoto sarakstu” (AS) nesolās vienmēr būt absolūti saulaina – būs brīži, kad var atgadīties nesaprašanās un būs jāmeklē kompromisi.
Pēc zaudējuma pirmajā kāršu izspēlē Kariņš šonedēļ ir kļuvis vēl agresīvāks un tagad jau spēlē uz visu banku.
Trešdien pēc tikšanās ar NA un AS pārstāvjiem Kariņš pauda: “Ja nevarēsim panākt vienošanos par jaunās Vides un enerģētikas ministrijas izveidošanu, tad šīs valdības nebūs!” Tas ir ultimāts, spēka demonstrēšana, pārbaude, cik tālu sniedzas JV ietekmes robežas.
Potenciālos partnerus AS un NA tas noliek mulsā situācijā - viņus ideja par jaunas ministrijas izveidi ir pārsteigusi. Nav tā, ka viņi būtu uz nažiem pret to, taču tad no Kariņa un JV puses būtu jābūt skaidrojumam, ko šāda jauna megaministrija nozīmē, kāpēc tā vajadzīga, ko pozitīvu valstij tā dos?
Nav saprotams, ar ko nodarbosies Ekonomikas ministrija, ja tiks izveidota Vides un enerģētikas ministrija jeb Enerģētikas, klimata un vides ministrija? Ekonomikas ministrijai paliks pagalam maz funkciju. Varbūt jaunā ministrija būs EM un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju apvienojums? Vai šajā pasākumā nav iekšēja pretruna - enerģētika grib būvēt un pelnīt, bet vides aizsardzība - sargāt dabu no postīšanas?
Katrā ziņā jaunas ministrijas izveide ir nopietns jautājums, par kuru vajadzētu būt diskusijām. Tas ir arī ļoti negaidīti, jo pirms vēlēšanām JV nekādu Ministru kabineta pārveidi nesolīja. Izskatās, ka šī ideja ir dzimusi nupat pirms pāris nedēļām. Bet Kariņš paziņo, ka nekādas diskusijas vispār nepieļaus - vai nu AS un NA piekrīt, vai arī valdības nebūs.
Līdz šim doma, ka Kariņš valdīs otro termiņu, bija tāda kā pašsaprotama un grūti bija iedomāties citu koalīciju. Taču tagad jāsāk skaitīt balsis un iztēloties, kā tas būtu, ja koalīciju veidotu nevis JV ar “Progresīvajiem”, bet AS, NA, ZZS un LPV. Kopā sanāk 53 balsis. Bet nu tas ir tā teorētiski - vēl jau Kariņš visus tiltus nav nodedzinājis.
Vēl jau ir arī variants, ka, ja Kariņš pārblefosies un valdību izveidot nespēs, uzpeldēs pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš kā liels diplomāts izveidos valdību JV, AS un NA ietvaros.
Rodas iespaids, ka Kariņš nemaz negrib būt premjers, jo izdomā problēmas. Kariņš ne tikai uzspiež potenciālajiem partneriem jaunu ministriju, bet arī uzsver, ka jaunajai valdībai būs jāpilda Satversmes tiesas spriedumi - tātad likumā jānosaka arī civilās savienības regulējums. Taču diezin vai NA ar sajūsmu atbalsta šo teikumu sadarbības memorandā. Diezin vai jaunajā, 14. Saeimā var saskatīt vairāk Satversmes tiesas sprieduma pildītāju nekā nepildītāju.
Kariņš runā par kādiem “mums”, kuri būs nonākuši strupceļā, taču persona, kas drošiem soļiem iet uz strupceļu, ir viņš pats. Kariņš labi zina, kādas tēmas vajadzētu nolikt malā, lai runātu par sadarbību, taču viņš dara tieši otrādi - velk tās priekšplānā un īpaši uzsver.
Pasakā par zelta zivtiņu negantā sieva kļūst par muižas saimnieci, par pils valdnieci, par pilsētas pārvaldnieci, taču, kad viņa sagribēja valdīt arī pār debesīm un zemi, pamodās savā vecajā būdiņā pie sasistas siles. Tā arī Kariņam var sanākt, ja viņš gribēs pārāk daudz.
