Ārvalstu investīcijas Latvijai esot nepieciešamas kā skābeklis. Tas it kā nav pat apspriežams. Jo vairāk investīciju, jo vairāk attīstības, un ikviens ārzemju investors ir brīnišķīgs atradums. Investori no Rietumiem iemāca latviešiem augstāku darba ražīgumu, padara eiropeiskākas darba devēju un darba ņēmēju savstarpējās attiecības, paver Latvijas ražojumiem ceļu uz tirgiem, kurus viņi pārzina labāk, utt.
Taču šai medaļai ir arī otra puse. Virkne lielāko Latvijas uzņēmumu, kas publiski pazīstami caur slaveniem Latvijas zīmoliem, jau sen nepieder Latvijai. Šķiet, ka varbūt pārāk daudz uzņēmumu vairs nepieder.
Šī informācija ir apkopota pirms kāda laika, bet biznesā viss notiek dinamiski - akcijas mēdz pāriet no rokas rokā, un varbūt vakar vēl tās piederēja vienam, bet šodien jau citam. Iespējams, kādā no šiem uzņēmumiem nosauktie procenti vairs nav precīzi. Taču vislielākajā daļā īpašnieki ir tik tiešām šeit nosauktie.
Šie uzņēmumi darbojas veiksmīgi, kas ir labi. Šie uzņēmumi samaksā nodokļus, kas pienākas Latvijas budžetam, kas arī ir labi. Taču uzņēmumu peļņu (lielu tās daļu) investori iegulda vai tērē kādās citās valstīs. Vai šādā situācijā maz iespējams valsts budžets ar pozitīvu bilanci? Šāds uzņēmumu pārdošanas rezultāts ir sasniegts 30 gados, kuros ir darbojušies mūsu gudrie, taisnīgie, godīgie politiķi, kuri rīkojušies tautas vārdā. Viena lieta ir ārzemju īpašnieks, kas atnāk uz Latviju, uzceļ šeit jaunu rūpnīcu, atver sava uzņēmuma filiāli. Taču no šiem 15 liela daļa ir uzņēmumi, kuri iepriekš jau darbojās ar savu tirgus zīmi, taču kaut kādu iemeslu dēļ ir bijuši spiesti pilnīgi vai daļēji pārdoties ārzemju investoram.
Vai šāds virziens uz šādu investīciju piesaisti ir tas pareizākais? Tas liecina, ka no valsts puses iepriekšējiem īpašniekiem nav bijis pietiekama atbalsta, nav bijis labvēlīgas uzņēmējdarbības vides, lai viņi paši varētu pastāvēt. Protams, labi, ka ir bijuši kādi ārzemnieki, kas šos uzņēmumus ir nopirkuši. Citos gadījumos uzņēmumi ir bankrotējuši un jau aizmirsti. Tomēr šī tendence neko labu par Latvijas spēju aizstāvēt savas un savu cilvēku intereses neliecina. Turklāt viena lieta ir uzņēmumi, bet arī liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes un mežu pieder pārsvarā Skandināvijas un Vācijas pilsoņiem vai viņu uzņēmumiem.
Vai fakts, ka virkne Latvijas uzņēmumu jau pieder ārzemniekiem, cēloņi, kādēļ tas ir noticis, un vai ir labi, ka šāds pārdošanas process turpinās, nav vismaz diskusijas vērts Latvijas “politikumā”? Īpaši ņemot vērā, ka ir ievēlēta jauna Saeima un gaidāma vismaz daļēji atjaunota valdība.
