“Pašreizējai koalīcijai vairs nav vairākuma Saeimā, un ir vesels mēnesis. Un es gribētu uzsvērt, ka šajā mēnesī nav vairs de facto atbildīga vairākuma Saeimā. Saeimai vajadzētu atturēties no tādiem lēmumiem, kas varētu apgrūtināt mūsu valsti nākotnē,” LSM Latvijas Radio intervijā sacīja Valsts prezidents Egils Levits. Visnotaļ viedi vārdi, taisnība, un pats par sevi saprotami. It kā.
Taču politoloģe, domnīcas “Providus” direktore Iveta Kažoka un politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle 3. oktobrī LSM LTV raidījumā “Šodienas jautājums”, kuru vadīja LTV Ziņu dienesta žurnāliste Anete Bērtule, bija nedaudz tā kā citās domās. Pat ne nedaudz, bet visnotaļ par to, ka šis ir īstais brīdis, kad vecajam parlamentam vajadzētu rīkoties...
“Tas ir interpretācijas jautājums, ko nozīmē valsts nākotnei labs vai slikts, un kā to vērtēt. Man šķiet, ka šai Saeima vēl jāpabeidz darbs pie Pašvaldību likuma, ko prezidents nosūtīja otrreizējai caurlūkošanai, jāpieņem Partnerattiecību likums, jāpieņem Stambulas konvencija. Tas ir kas tāds, ko šī Saeima vēl var izdarīt,” pauda Kažoka.
“Vai Saeimā pietiks balsu?” jautāja raidījuma vadītāja Anete Bērtule. “Nedomāju, ka šis ir kas tāds, ko nebūtu racionāli atlikt uz nākamo Saeimu,” atbildēja Kažoka.
Viņai piebalsoja arī Metla-Rozentāle: “Es domāju, ka šis ir labs brīdis, ja runājam par Stambulas konvencijas ratifikāciju, kas izsauc tādas… Vienmēr nav pareizais brīdis, kad ratificēt šo Stambulas konvenciju, jo visu laiku jādomā par vēlētājiem, ko viņi teiks. Bet šajā brīdī, kad jau it kā vēlētāji savu izvēli ir jau izdarījuši un patiesībā ratifikāciju varēs veikt ar to partneru rokām, kuri vairs pēc tam nedarbojas koalīcijā. Varbūt tas ir brīdis, kad šos neērtos jautājumus var pavirzīt uz priekšu? Ar Stambulas konvencijas ratifikāciju mēs esam pamatīgi iestrēguši, un tas būtu jādara.”
Stambulas konvenciju ir parakstījušas, bet nav ratificējušas 17 Eiropas Padomes valstis, kuru skaitā ir Latvija. To ir gan parakstījušas, gan ratificējušas 28 EP valstis. Stambulas konvencija ir par cēlu lietu - tas ir viens no starptautiskajiem dokumentiem vardarbības pret sievietēm novēršanai. Nevienā valstī parlaments nav par to, ka vardarbība pret sievietēm būtu kaut kas jauks, pareizs un atbalstāms, taču daudzās valstīs ir mulsums un iebildumi pret konvencijas teksta niansēm. Piemēram, pret tādiem terminiem kā “sociālais dzimums”.
Tāpat nav Latvijas sabiedrībā līdz galam izrunāts jautājums par partnerattiecību likumdošanu. Viedokļi ir dažādi gan sabiedrībā, gan Latvijas “politikumā”. Katrā ziņā ļoti būtiski iebildumi pret steigšanos ar Stambulas konvenciju un likumu par partnerattiecībām ir Nacionālajai apvienībai, kura turklāt visticamāk būs viena no nākamās Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdības sastāvdaļām.
Cienījamās politoloģes Kažoka un Metla-Rozentāle būtībā skubina veco Saeimu pasteigties, lai tā fiksiņām tiek pieņemts Partnerattiecību likums, ratificēta Stambulas konvencija un pie viena pabeigts arī Pašvaldību likums, kas bija “Attīstībai/Par!” stumts brāķis un ko Valsts prezidents gluži pamatoti nevarēja izsludināt. Politoloģes domā, ka varētu būt visnotaļ lieliski, ja vecās Saeimas politiķi pasteigsies un atlikušā mēneša laikā iedēs likumdošanā visu ko tādu, ko pēc tam 14. Saeimai nāksies strēbt un strēbt raudādamai.
Politoloģes ir ciniķes visaugstākajā mērā - ciniskākas pat par politiķiem un to politisko vidi, kuru viņas vēro. Politiķi ir tomēr mazliet kautrīgāki un nevar atļauties tik klajus izteikumus.
Ir bažas ne tikai par Kažokas pieminētajiem “iestrēgušajiem” likumprojektiem. Levits varēja nosaukt par premjera amata kandidātu Kariņu jau 1. oktobra naktī, taču viņam to neļauj likums, kas paredz, ka viņš to varēs darīt ne agrāk kā 1. novembrī. Līdz tam laikam vēl turpinās strādāt 13. Saeima un Kariņa valdība Nr 1. Ir bažas, ka “strādāt” varēs likt pēdiņās. Vai tas drīzāk nebūs raut, graut, plēst visu, ko vien var ieraut, iestumt un sabojāt? Vēlēšanās zaudējušie ministri apzinās, ka ir vai nu pavisam zaudējuši varu un ietekmi, vai labākajā gadījumā nākamos četrus gadus vairs nebūs “pie siles”. Taču viņiem vēl ir mēnesis laika...
Šajā laikā var paspēt vēl daudz - nopirkt par valsts naudu vēl kādu Biķernieku trases zemes gabalu, izbīdīt vēl kādu projektu ar valstiskām garantijām un ilgtermiņa monopolstāvokli, iepirkt vēl kādus nederīgus respiratorus, dzeloņstieples vai ko tamlīdzīgu. Varbūt kaut ko var pārdot vai cedēt? Grūti pat tagad uzreiz iztēloties, ko vēl tādu var paveikt zaudējušās partijas, lai kaut ko ievilktu nāsīs un atstātu ar garu degunu valsti un tās nodokļu maksātājus. To varbūt ieraudzīsim tikai pēc laika. 14. Saeimas vinnējušajām partijām to nevajadzētu pieļaut, taču zinām, ka tās tagad nodarbosies ar amatu dalīšanu un diezin vai spēs saredzēt un skatīties uz pirkstiem.
Ļoti bīstams ir šis “krēslas periods” starp veco un jauno varu. Taču politoloģes Kažoka un Metla-Rozentāle visnotaļ pat atbalsta, ka vecajai Saeimai vajag pasteigties, lai “reliktais starojums” no 13. Saeimas vēl ilgi nepamet 14. Saeimu.
