Valsts prezidents Egils Levits 3. oktobra LSM LTV “Rīta panorāmā” it kā sacīja visu gludi, pareizi un rāmi. Taisnība, ka Latvijas vēlētāji šoreiz ir bijuši daudz aktīvāki gājēji pie urnām nekā iepriekšējā reizē. Prezidents par šoreiz labo aktivitāti pateicās vēlētājiem.
Vēl viņš gribēja pateikties vai laikam tādā gramatiskā formā “es gribētu pateikties” pateicās “Konservatīvo” (K) partijas ministriem un deputātiem un “Attīstībai/Par!” (AP) ministriem un deputātiem par līdzšinējo darbu šajā sasaukumā un valdībā, kas bijis nopietns un smags darbs. Vēlētājs gan nav devis pietiekamu mandātu turpināt to šajā Saeimā.
Tas tā mīļi un smalkjūtīgi. Gandrīz vai asara norit pār vaigu par nabaga Jāni Bordānu (K) un Arti Pabriku (AP).
Taču varētu formulēt arī tā, ka vēlētājs, kas šajos spēkos bija vīlies, ar sinepjainu mietu padzina K un AP no Saeimas. Bet tas ir, kā uz to skatās, caur kādu prizmu.
Prezidents atkal jau parāda, ka ir caur un cauri līdzšinējās valdošās koalīcijas prezidents, nevis tāds Prezidents, kas ir visai tautai. Ja Levits cer, ka viņu pārvēlēs viņa amatā uz nākamo termiņu, tad K un AP vairs nav īstā adrese - ar tiem politiķiem viņš var nerēķināties.
Valsts prezidentam neatradās sirsnīgi atvadu vārdi tiem 13. Saeimas opozīcijas deputātiem, kas tāpat kā K un AP ir diezgan dramatiskā veidā palikuši aiz 14. Saeimas borta. Tad jau darbs opozīcijā laikam nav nekāds darbs, tas nav ne nopietns, ne smags.
Šķiet, uzmundrinājumu bija pelnījusi, piemēram, “Saskaņa”, kuras līderis Jānis Urbanovičs 24. februāra rītā pateica, ka neatbalsta un nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā. Varbūt “Saskaņas” darbībā ir bijušas arī visādas priekšvēlēšanu kļūdas, taču tās nevarēja būt tik “mirstama vaina”, lai “Saskaņa” neiekļūtu Saeimā. “Kļūda”, kas nav un nevar būt kļūda, bija tieši neatbalsts kara noziedzniekam Putinam, ko diemžēl liela daļa krievu etniskās grupas vēlētāju uztvēra kā “nodevību”, sākot uzskatīt, ka “Saskaņa” nepārstāv viņu intereses.
Vēlēšanu rezultātā Egils Levits saskata pozitīvu tendenci, ka divas trešdaļas un vairāk cilvēku ir balsojuši par demokrātiskā spektra partijām. “Tās ir partijas, kuras atbalsta mūsu valsti, kuras stāv uz mūsu Satversmē ietvertajām vērtībām,” precizēja Levits. Un tad vēl esot partijas, kuras stāv ārpus demokrātiskā spektra.
Tas mulsina, jo sadzirdams mājiens, ka viena trešdaļa tātad ir spektrā nedemokrātiskas... Kādas tad tās ir? Vai autoritāras, totalitāras? Trešdaļa partiju! Interesanti, kuras partijas tās ir? Tad jau varēja nosaukt vārdā, taču Valsts prezidents to nekonkretizēja.
Te varētu turēt aizdomās partiju “Stabilitātei!”, kuras līderis Aleksejs Rosļikovs ir izteicies, ka smagi sodīs tos politiķus, kuri vainīgi pie viņam tik dārgā okupācijas pieminekļa nojaukšanas. Nu varbūt. Taču šai partijai ir tikai 11 mandāti 14. Saeimā. No 11 nekādi nesanāk divas trešdaļas. Ja Levits ar saviem eifēmismiem domā arī partiju “Latvija pirmajā vietā” (LPV) vai ZZS, tad tās nav nekādas nedemokrātiskā spektra partijas - tās tāpat kā “Jaunā Vienotība”, “Progresīvie” vai “Apvienotais saraksts” vismaz vārdos atbalsta mūsu valsti un Satversmē ietvertās vērtības. Varbūt partija LPV valsts attīstību saredz citādā veidā un ar citādām metodēm nekā tās partijas, kas būs pozīcijā, un jautājumus var uzdot arī par tās vadītāja saitēm ar Krieviju. LPV jau vīkšas būt opozīcijā un ir ar šo lomu samierinājusies. Taču Valsts prezidentam ir dīvains skatījums - viņš veselu trešdaļu neredz demokrātiskajā spektrā un topošā opozīcija viņam apriori ir antisatversmisks ļaunums. Līdz ar to arī vesela trešdaļa vēlētāju, kuri gāja un demokrātiski vēlēja par 14. Saeimu, saņem pliķi no Valsts prezidenta - viņš norāda, ka viņi balsojuši nepareizi.
Vēl Valsts prezidents runāja par reformu nepieciešamību, kas būtībā ir pareizi - ir daudz jomu, kas tik tiešām stagnē vai kur reformas ir palikušas pusratā nepadarītas. Taču vēl ir tā, ka reformas mēdz tikt veiktas reformu pēc - bez jēgas un saprašanas. Aizvadītajos četros gados K partija un ministri ir visu ko sareformējuši tā, ka būtu nepieciešama “atreformēšana” atpakaļ. Šādai “atreformēšanai”, iespējams, varētu būt nepieciešams pat ilgāks laiks nekā pavadīts reformējot. 13. Saeima ir sadējusi Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā un citos likumos tik daudz “bumbu ar laika degļiem”, ka to kaitīgās sekas varbūt būs pamanāmas ne uzreiz tagad, bet, piemēram, pēc gada vai diviem. Bordāns būtu gājis vēl tālāk, izstumjot cauri arī pēc Krievijas un Latvijas PSR Kriminālkodeksa parauga rakstītu likumu, kas paredzēja triju gadu cietumsodu par nepatiesu ziņu vai izdomājumu publisku izplatīšanu. Labi, ka pārējai Saeimai pietika prāta šādu likumu noraidīt.
Tikmēr arī izglītībā un zinātnē cienījamās K (agrāk JKP) ministres ir vareni pastrādājušas reformu druvā. Īpaši jau Ilga Šuplinska, kura uzspieda augstskolām politizētas padomes, lai valsts vara varētu tās kontrolēt, izsūkt un ierobežot augstāko mācību iestāžu autonomiju. Tikmēr vienīgā reforma, kas patiešām ir nepieciešama zinātnei, ir tāda, ka jāpalielina tai finansējums - vislabāk, ja tas jau tuvākajā laikā būtu kādi 1,5% no IKP. Gan jau tad zinātnieki paši labāk zinātu, ko ar šo naudu darīt, un politikāņiem nevajadzētu bāzties viņiem virsū ar saviem padomiem un padomēm.
