14. Saeimas vēlēšanās ir piedalījušies 59% balsstiesīgo, kas ir vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, kad aktivitāte bija 54,6%. Tas ir pozitīvi, jo tagad Saeima ir kvalitatīvāka un parlamentā ir iekļuvis mazāks skaits nejaušu pasažieru.
Šodien Valsts prezidents Egils Levits tiksies ar visiem 5% barjeru pārvarējušajiem politiskajiem spēkiem. Bet tas tā solīduma pēc. Patiesībā jau vakar viņš varēja mierīgi nominēt par premjera amata kandidātu Krišjāni Kariņu (“Jaunā Vienotība” (JV)), kura partija ir ieguvusi pārliecinoši lielāko mandātu skaitu. Kariņam ir izdevies likt lietā savus administratīvos resursus - tur, kur citiem bija jāmaksā liela reklāmas nauda, JV varēja tikt televizorā tikai tāpēc, ka ieņem augstos amatus. JV ir izdevies pozicionēties kā tautas glābējiem un lidojošiem supervaroņiem ar apmetni. Lai nu tā būtu.
Jautājums ir tikai, no kādiem spēkiem tiks lipināta kopā nākamā valdošā koalīcija? Izskatās, ka otrās vietas ieguvēju pārējie centīsies atstāt opozīcijā, aizbildinoties ar to, ka ZZS premjera amata kandidāts ir sankcionētais Aivars Lembergs. Lembergam tiek pārmesta raudzīšanās uz austrumiem un nepareiza nostāja pret ziemeļatlantisko partneri. Taču tā gluži nebija, ka viņš būtu strikti pret NATO. Lembergs bija pret to, ka NATO karavīri vazājas pa Ventspili, dzer, čurā apstādījumos un neprot galanti uzvesties. Lai vai kā, Lembergs ir kā kauls rīklē un dikti tagad traucē.
ZZS nevar tagad ņemt un norobežoties no Lemberga, jo zina, ka bez viņa priekšvēlēšanu aktivitātēm tik labs vēlēšanu rezultāts būtu nesasniedzams. Vismaz pirmajā laikā diezin vai ZZS tiks ņemta valdībā.
Arī bez ZZS Kariņam ir iespēja izveidot ļoti plašu koalīciju, protams, atstumjot no tās partiju “Stabilitātei!” un Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā”. Tur tad var iznākt visādi - kāda no potenciāli valdošajām partijām var palikt aiz borta, jo katrai ir savas intereses iegūt pēc iespējas vairāk varas. Un tad kāda var izrādīties “lieka mute” pie dzīru galda. Vēlēšanu naktī Rihards Kols (Nacionālā apvienība (NA)) tēlaini izteicās, ka NA ir leduslāči, bet partija “Progresīvie” - pingvīni. Šo dzīvnieku takas nekrustojas.
Tas taisnība, taču abi šie dzīvnieki dzīvo vidē, kas ir auksta, ledaina un polāra. Visnotaļ bez milzu pretrunām viņi jau sastrādājas Rīgas domes valdošajā koalīcijā. Ir, protams, nepārvaramas pretrunas jautājumā par seksuālo minoritāšu cilvēktiesībām, taču tā nav vienīgā politikas tēma. Šo tēmu var nolikt malā vai likt uz balsošanu, lai tad pārējā Saeima izšķir. Nevar zināt, kā beigsies valdības veidošana.
Attīstībai/Par!” vēlētāji ir sodījuši par kovidsērgas laika neglītumiem un dažādām iespējamām afērām. Vēl pēdējā brīdī šķita, ka AP ir Saeimā iekļuvusi “par purna tiesu” caur adatas aci, tomēr raksta nodošanas brīdī nu jau tuvu 100 procentiem bija pārliecība, ka tomēr nē.
Tikpat skarbs liktenis ir piemeklējis arī sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”. Arī tai pietrūka ļoti maz. Kas to būtu domājis, kas to varēja paredzēt? Bija jau nojausmas, ka “Saskaņa” cietīs lielu savu vēlētāju skaita samazināšanos. Bet, ka var iznākt tā, kā tas ir noticis, ir pārsteigums - milzīgo “Saskaņas” ziloni ir izdevies noknābāt maziem maitasputniem un suslikiem. “Saskaņa” pēc 24. februāra kļuva dezorientēta, vairs nesaprotot, kur dzīvo tās vēlētājs un ko viņš domā. Bija skaidrs, ka viena liela daļa Latvijas etnisko krievu ir proputiniski noskaņoti, bet bija cerības, ka ir arī cita daļa krievu, kuriem Kremļa politika vairs nav tuva. “Saskaņa” uzlika uz tā lauciņa, ka varbūt ir tādi vēlētāji, kas ir pret Krievijas agresiju Ukrainā. Diemžēl Krievijas agresiju Ukrainā turpina atbalstīt ļoti daudz un pārāk daudz Latvijas krievvalodīgo pilsoņu. Tas ir tagad redzams vēlēšanu rezultātos. “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs jau pašā 24. februāra rītā pauda skaidru nostāju, ka nosoda Krievijas sākto karu. Taču pēc tam ir bijusi atsevišķu “Saskaņas” biedru mētāšanās, nostājas nepaušana - ne šis, ne tas. “Ne šis, ne tas” nekad nav paticis elektorātam - elektorātam vajag, lai ir nepārprotama nostāja.
Latvijas Krievu savienība pati nav ieguvusi pietiekamu balsu skaitu, taču no “Saskaņas” daļu vēlētāju tā atrāva. Tāpat atrāva arī Jūlijas Stepaņenko “Suverēnā vara”. Kādu daļu krievvalodīgo piesaistīja sev arī Ainārs Šlesers. Bet visbaisāko nodarījumu “Saskaņai” ir paveicis Aleksejs Rosļikovs (“Stabilitātei!”), kura partija ir iekļuvusi Saeimā, bet “Saskaņa” ir palikusi ārā. Rosļikovs ļoti aktīvi darbojās interneta sociālajos tīklos, lietojot ne tikai “feisbuku” un “tviteri”, bet arī tādas jaunatnē populāras vietnes kā “tiktoks”. Aģitēja, aģitēja, kamēr saaģitēja. Jāpaskaidro, ka Rosļikovs ar grupiņu domubiedru savulaik tika izmests no “Saskaņas”, taču tagad ir guvis revanšu.
Jautājumā par to, vai “Stabilitātei!” ir cerības piezīsties varai, uzreiz ir sakāms, ka to vismaz pašlaik nav nekādu. Rosļikovs kampaņošanas laikā ir izteicies, ka tās amatpersonas, kas atbildīgas par okupācijas pieminekļa nojaukšanu, tiks tiesātas un pants atradīsies. Pēc šādiem vārdiem nekāda cerība uz piedalīšanos valdībā nav iespējama.
Pagalam drūma šausmu nakts piemeklēja arī Jāņa Bordāna “Konservatīvos” (K). Vēlēšanu rezultātus šī partija gaidīja telpās, kas atradās vietā ar simboliski zīmīgu nosaukumu - Malduguņu ielā. Šī partija 13. Saeimas vēlēšanās bija izlikusi savā propagandā daudz malduguņu - savu tradicionālo “zirdziņu” - cīņu pret korupciju -, pati bija nosaukusies par “konservatīvu” partiju. Taču vēlētājs laikam nav bijis tik glups, lai tam noticētu, Ko gan nozīmē uzstāties par visgodīgāko un nekorumpētāko partiju, ja savā reālajā darbībā K to vien ir darījusi kā lobējusi, “jumtojusi” un blēdījusies? Pat pašā pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām ar šo partiju bija saistītas uzreiz divas neglītas lietas. Pirmā bija zemes gabals Biķernieku trasē, kur trim miljonāriem tika samaksāti astoņi miljoni eiro valsts naudas, kas ir vismaz uz pusi vairāk nekā pienāktos. Vēl K septembrī uz priekšu stūma Skultes sašķidrinātās gāzes termināli, kurš varbūt nemaz nerentēsies. Lai rentētos, tam būs vajadzīgas valstiskas garantijas un monopolstāvoklis.
Bet nevar zināt, kura K darbības šķautne ir bijusi izšķirošā, lai elektorāts no tās novērstos. Varbūt ir arī ideoloģiskas problēmas. K sevi deklarēja un pozicionēja kā konservatīvu spēku, taču nebija šajā ziņā prognozējams un uzticams, balsojot tā, kā kurā brīdī pagadās. Katrā ziņā nevar teikt, ka bija konsekventi konservatīvs.
K darbības taktika četros gados ir bijusi greiza - pārmērīgi agresīva. Kas par daudz, tas par skādi.
Tāpat sevi “noracis” ir Aldis Gobzems un viņa “Katram un katrai”. Pārmērīga agresija un ekstravagance. Nav trāpīts pareizā laikā un vietā. Sākumā vēlētājiem tas var šķist interesanti, taču ar laiku apnīk. Izlien ārā jautājumi: “Vai tad tu pats esi labāks?” Kad uz šo jautājumu nav pārliecinošas atbildes, sanāk smags aplauziens.
