Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī visas pasaules plašsaziņas līdzekļi aktīvi sekoja līdzi katram jaunam notikumam un katram izteikumam. Pašlaik karš notiek jau pusgadu, un ļaužu interese pamazām atslābst, notrulinās, “rutinizējas”.
Piemēram, Indijā februārī un martā avīzes, televīzija un internets bija pilns ar Ukrainu, taču tagad šī tēma ir pazudusi no aktualitāšu topa. Liela daļa indiešu mediju ir slēpti vai klaji antiamerikāniskās pozīcijās, līdz ar to arī Ukrainas kara atspoguļojums bija caur šo prizmu un Krievijas propagandas naratīvu, ka tā ir Amerika un NATO, kas uzbrūk - vismaz 80% ļaužu, kas rakstīja komentārus internetā pie “Republic TV” Arnaba Gosvami šova, svētā pārliecībā gānīja Ameriku un Volodimiru Zelenski un slavināja kara noziedznieku Putinu. Protams, bija pamanāms Krievijas troļļu pirksts, taču liela daļa pavilkās tam līdzi. Indiešus arī ļoti satrauca viens gadījums, kad ukraiņu robežsargi bija brutāli izturējušies pret indiešu studentiem, kuri kara pirmajās dienās centās pamest Ukrainu.
Taču tagad Indijas mediju telpā ir viss kas cits, tikai ne vairs Ukraina.
Indiešiem Ukraina ir kaut kur ļoti, ļoti tālu - tikpat tālu kā ukraiņiem Indija. Vai tad mums, eiropiešiem, ir kaut kas daudz un detalizēti zināms par separātiskām kustībām vairākos štatos, par hinduistu un musulmaņu mūžīgo pretstāvi Indijā, par asajām Indijas attiecībām ar Pakistānu un Ķīnu? Eiropā tikpat kā nepamanīja ziņu, ka 2020. gada jūnijā bija apšaude uz Ķīnas un Indijas robežas, kurā gāja bojā 20 indiešu karavīru.
Arī ASV un Rietumeiropas mediji ir paguruši sekot līdzi Krievijas iebrukumam Ukrainā. Nevar teikt, ka tēma būtu pazudusi, taču tā vairs nav pati galvenā.
Britu plašsaziņas līdzekļi seko līdzi karaliskās ģimenes gaitām, ASV svarīgāka ir izmeklēšana pret Donaldu Trampu un NASA plāni lidot uz Mēnesi. Par Ukrainu tiek ziņots, ka “sākusies ukraiņu ofensīva Hersonas virzienā starptautisko inspektoru ierašanās laikā”. Tā ziņo gan britu, gan amerikāņu ietekmīgākie mediji. Pavirši pārskrienot ar acīm virsrakstam, var nodomāt, ka ukraiņi grib traucēt inspektoru darbu Zaporižjas atomelektrostacijā un tāpēc sāk pretuzbrukumu, lai atgūtu Hersonu...
Augusta sākumā Taivānā ar vizīti bija ieradusies viena no ietekmīgākajām ASV amatpersonām - Kongresa Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi. Lai gan Baltais nams šo vizīti neatbalstīja, Pelosi kundze ietiepās un uz Taivānu devās, jo viņai svarīgs vēlētāju - ķīniešu emigrantu - atbalsts.
Zināms taču, ka Ķīna uzskata Taivānu par savu teritoriju un bloķē jebkādus Taivānas neatkarības un starptautiskas atzīšanas centienus. Arī ASV oficiāli atzīst “vienas Ķīnas” principu. Taču tik un tā Ķīna ir sašutusi un draud. Atbildot uz Pelosi vizīti Taivānā, Ķīna izziņoja militārās mācības Taivānas tuvumā. Dieva laime, ka pulvera muca, gar kuru švirkstināti sērkociņi, nav sprāgusi un lielvalstis - Ķīna un ASV - ir tikai manevrējušas, demonstrējot savus militāros muskuļus. Jādomā, ka šoreiz vēl karš par Taivānu nesāksies. Ja ASV nāktos atbalstīt Taivānu militārā konfliktā ar Ķīnu, saprotams, ka Ukrainai tā varētu atvēlēt mazāk līdzekļu un uzmanības.
Pietiekami briesmīgi būtu arī pieredzēt vēl vienu karu Balkānos. Tālu līdz tam nebija. Serbija pēdējos gados bija “čakarējusi” Kosovas albāņus, prasot no viņiem iegūt īpašas caurlaides, lai ceļotu cauri Serbijai.
Kosovas valdība par šādu pazemojumu atriebās ar uzviju, paziņojot, ka serbu personu apliecinoši dokumenti un transportlīdzekļu numura zīmes vairs nebūs derīgas Kosovas teritorijā.
Par to savukārt sašuta serbi, kas bloķēja ceļus un protestēja. Esot bijusi arī apšaudīšanās, bet, par laimi, nevienam netika trāpīts.
Tad nu tagad ar Eiropas Savienības amatpersonu starpniecību Serbija un Kosova ir vienojušās pārtraukt strīdu par personu apliecinošiem dokumentiem - Serbija tos vairs neprasīs no Kosovas iedzīvotājiem, un Kosova tāpat neprasīs tādus no serbiem.
Tātad šajā reizē karš ir gājis secen. Kā par to būtu priecājusies Krievija! Pasaules uzmanība būtu pievērsusies šim karam un samazinājusies par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Nesanāca.
Gan Serbijas, gan Kosovas varaspersonu prātus atvēsina tas, ka abām valstīm ir cerības kādreiz iestāties Eiropas Savienībā. Serbu tauta redz, ka kaimiņvalstīm Horvātijai un Slovēnijai atrašanās ES dod visādus labumus. Karošana pret Kosovu izputinātu šīs cerības uz visiem laikiem.
Azerbaidžānas armija ir iegājusi Lačinā, kā arī atjaunojusi kontroli pār Susas un Zabuhas ciemiem, ko 30 gadus kontrolēja Armēnija, pagājušajā piektdienā tviterī paziņoja Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs.
Saskaņā ar 2020. gada miera līgumu pēc Armēnijas un Azerbaidžānas kara kontroli pār Lačinas koridoru pārņēma tā sauktie Krievijas miera uzturētāji.
Tagad krievu karaspēks Kalnu Karabahu ir pametis, un armēņiem ir nācies pierauties vēl vairāk.
Caur Lačinu, Susu un Zabuhu iet “Lačinas koridors” - vienīgais ceļš, kas savienoja Armēniju ar Kalnu Karabahu. Erevāna un Baku vienojās par jauna ceļa būvi starp Armēniju un Kalnu Karabahu, apejot Lačinu, kas tiktu nodota Azerbaidžānas kontrolē.
Baku augustā paziņoja, ka pabeigusi sava ceļa posma būvi, tikmēr Armēnijas posms joprojām nav pabeigts.
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu (Arcahu) ir permanenti hronisks un ilgst vairāk nekā 30. Pirms diviem gadiem Azerbaidžāna smagi sakāva Armēniju, demonstrējot, ka ir labāk bruņota, un ieguva savā kontrolē nozīmīgu daļu Kalnu Karabahas. Azerbaidžānā visu laiku pie varas ir bijis viens valdītājs, kura valsts ir intensīvi bruņojusies, kamēr Armēnijā ir bijušas nemitīgas iekšpolitiskas jukas un paļaušanās uz Krieviju.
Karsti ir arī Irākā, kur situācija ir bīstama un ātri var izvērsties nekontrolējama. Tur gan ir iekšpolitisku spēku pretstāve. Sadursmēs Irākas galvaspilsētas nocietinātajā Zaļajā zonā nogalināti vismaz 15 šiītu garīdznieka Sadra atbalstītāju. Nemieri Bagdādē sākās pēc ietekmīgā līdera paziņojuma, ka viņš aiziet no politikas.
Cietuši vēl vismaz 350 cilvēku. Daļa ievainojumus guvuši sadursmēs ar policistiem. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis un no pulksten 19 noteikta komandantstunda.
Parlamenta vēlēšanās pagājušā gada oktobrī Sadra bloks uzvarēja un ieguva 73 deputātu vietas. Tomēr neizdevās izveidot koalīciju ar citiem šiītu politiskajiem spēkiem, un sākās dziļa politiskā krīze. Pēc Sadra negaidītā paziņojuma viņa atbalstītāji iebruka Republikas pilī, kur notiek valdības sēdes, un atkārtoti aicināja atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.
Ko par to lai saka rietumvalstu diplomāti? Vien to pašu, ko daudzos līdzīgos gadījumus - ka ir “dziļi norūpējušies”, un aicināt puses meklēt kompromisus.
Pēdējā kauju uzliesmojumā Lībijas galvaspilsētā Tripolē tika nogalināti 32 cilvēki, tostarp komiķis Mustafa Baraks, kurš filmējis notikumus, lai tos izmantotu saviem stāstiem interneta sociālajos tīklos. No saviem “Instagram” sekotājiem viņš atvadījies tiešraidē, sakot: “Šis ir pēdējais attēls, pirms es mirstu.”
Lībijā nebeidz rimties iekšpolitiskas jukas un pretstāve starp ANO atbalstītu valdību un premjerministram Fati Bašagam lojāliem spēkiem. Spriedze ir augusi un augusi jau kopš februāra, un nevar zināt, kurš ņems virsroku. Lībijas iekšējās jukas (tāpat kā Irākas) var pāraugt jau diezgan nopietnā pilsoņu karā.
Sen jo sen nav draudzības arī starp Alžīriju un Maroku. Alžīrija šovasar vienpusēji sarāva diplomātiskās attiecības ar Maroku. Strīds ir par Rietumsahāru. Pagaidām gan tie ir verbāli savstarpēji uzbrukumi - lamāšanās, apsūdzības. Alžīrija vainoja Maroku savu amatpersonu un politiķu tālruņu uzlaušanā, kā arī tīšā meža ugunsgrēku izraisīšanā. Marokāņi nepalika atbildi parādā.
Jādomā, ka graudu trūkums, kas celsies Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā, var būt katalizators gan seniem, gan jauniem un negaidītiem konfliktiem Āfrikā - starp biznesa grupējumiem, starp reliģijām un etniskām grupām. Vieni pie posta vainos otrus, vieni centīsies savākt sev kādus izdzīvošanas resursus, lai citi paliek bešā...
Konflikti un kari mēdz būt visādi - bieži no malas nav saprotams, kurai pusei taisnība, reizēm “viena pagale nedeg”, taču ir viens karš, kurā ukraiņi cīnās par savu dzimto zemi, kurā ir iebrucis Krievijas karaspēks. Šis Ukrainai ir absolūti taisnīgs karš. “Kolektīvā Kremļa” un Putina paranoiskie murgi, centieni atjaunot impēriju, apbrīnojamie meli, ar kuriem propaganda baro Krievijas iedzīvotājus, kurinot neadekvātu naidu pret ukraiņiem. Lai kādi vēl konflikti nepastāv pasaulē, mediju, amatpersonu un politiķu uzmanība nedrīkst piemirst šo. Vai katru dienu Krievija veic jaunus kara noziegumus. Krievija ir teroristiska valsts - to ir jau atzinis Latvijas parlaments. Kad to sapratīs un atzīs pārējā civilizētā pasaule?
